Ticu, ka jebkurās grūtībās ir atrodams kaut kas labs, dažreiz pat kaut kas ārkārtīgi vērtīgs. Šis īpašais laiks un ar to saistītie ierobežojumi mūsu ģimenes dzīvē veicinājuši lielāku draudzēšanos ar dabu – gan vienkārši atpūšoties un uzņemot vairāk skābekļa, gan apzinātāk vai neapzinātāk kaut ko novērojot un pētot un pat vairāk aizdomājoties par dabā atrodamā praktisku pielietojumu.
Nebija jau tā, ka pirms tam mēs ar dabu nebūtu draudzējušies, taču, tieši sākoties šim interesantajam laikam un ar to saistītajiem ierobežojumiem, šīs “attiecības” piedzīvoja kvalitatīvas pārmaiņas. Bijām pieraduši ik pa laikam noorganizēt kādu ģimenes pasākumu ārpus mājas. Kad citur vairs nevarējām iet, gājām pie dabas. Ar bērniem sākām vairāk pievērst uzmanību un padziļinātāk izpētīt to, ko tur redzējām.
Viens no mūsu mājmācības pamatprincipiem ir ieklausīties bērnu interesēs un censties dot katram iespēju attīstīt tieši viņa unikālos talantus. Tā nu arī šajās dabas pētīšanas reizēs atklājās, ka katrs no bērniem ir savādāks, ar savām interesēm un savām dāvanām. Pēc neilga laiciņa mums jau bija viens putnu mīļotājs un viens mazs kukaiņu pētnieks.
Mazākajiem tas gan, iespējams, vairāk bija laiks kopā ar ģimeni, taču domāju, ka arī viņi ne tikai uzņēma bagātīgu skābekļa devu, bet arī “uzsūca atmosfēru” – saņēma vēstījumu, ka tas ir varen forši tā visiem kopā iet uz mežu vai kādu citu tamlīdzīgu vietu un kaut ko tur vērot un pētīt vai vākt.
Dabaszinības, šķiet, ieguva citu skanējumu, kad vispirms ieraudzījām un bieži vien arī aptaustījām dažādus augus dabā un tikai pēc tam par tiem runājām vai meklējām papildus informāciju.
Jāsaka, gan, ka es pati esmu tikai dabas mīļotājs, nevis liels speciālists, tāpēc uzreiz ieņēmu attieksmi “pētām un mācāmies kopā”. Bērnu jautājumi jau sen pārsniedz manas zināšanas, tāpēc regulāri sanāk meklēt uz tiem atbildes. Man par zināmu atvieglojumu, vecākie bērni jau iemācījušies arī paši vajadzības gadījumā sameklēt trūkstošo informāciju. Tomēr šis jaunu lietu apgūšanas ceļš kopā ar viņiem man dod arī lielu gandarījumu.
Pieaugot šim dabā pavadītajam laikam, kā mājmācības ģimene saskārāmies arī ar dažiem izaicinājumiem, piemēram, nevarējām vairs citus priekšmetus turpināt apgūt iepriekšējā veidā, jo palika tiem mazāk laika. Jutu, ka mēdzu par to saspringt un satraukties un domāju, kā gan citu priekšmetu apgūšanu varētu noorganizēt mierīgāk un līdzsvarotāk savienot ar šo mūsu pastiprināto dabas pētīšanu. Šobrīd meklēju jaunas iespējas, kā saglabāt šo laiku ārā, pie dabas, tajā vismaz daļēji iekļaujot arī citus mācību priekšmetus.
Visvienkāršāk mums sanāk pa ceļam pārrunāt visu, ko var pārrunāt, praktizēt svešvalodas un spēlēt valodu spēles. Ja atceramies paķert līdzi vajadzīgās lietas, ļoti organiski iznāk arī trenēt zīmēšanas prasmes vai pasportot. Mazliet jāpiedomā, lai mācītos matemātiku, taču domāju, ka atradīsim arvien vairāk veidus, kā to izdarīt.
Šī nepieciešamība domāt, kā savienot vairākas lietas, ko gribam izdarīt vai dot saviem bērniem, laikam vispār ir viens no mājmācības izaicinājumiem, taču man, personīgi, tā ir arī likusi atkal un atkal meklēt kaut ko jaunu, domāt, izvērtēt, organizēt un pārorganizēt. Beigās jāsecina, ka esmu vairāk ieguvusi, nekā zaudējusi, un šis attīstības ceļš man sagādājis arī lielu prieku.
Aija Medne 