Dzīvoja reiz divi dzīvespriecīgi vāverēni – Kukuriku un Pums. Abi dzīvoja kaimiņu kokos, tāpēc bieži satikās un spēlējās. Kukuriku patika arī aiziet ciemos pie Puma, jo viņa mamma gatavoja īpaši garšīgu kakao. Pumam, savukārt, likās, ka rieksti pie Kukuriku garšoja labāk nekā viņa paša mājās.

Kā jau diviem žiperīgiem vāverēnu puikām, Kukuriku un Pumam nereti gadījās arī tādi piedzīvojumi, par kuriem pieaugušās vāveres ilgi rauca biezās uzacis, nervozi šūpoja kuplās astes un gudri spriedelēja, kā lai mazos palaidņus pārmāca.

Kukuriku bija ātras un jautras dabas – mazliet pakreņķējies par kārtējām nepatikšanām, viņš pavisam drīz izlēma, ka nav tur ko daudz pārdzīvot, kas bijis, tas bijis. Kukuriku mazliet apdomāja, ko citreiz darīt savādāk, un tad tikpat lustīgi dzīvoja tālāk.

Pums bija jūtīgāks un pēc dabas klusāks – viņam pieaugušo vāveru izturēšanās likās netaisnīga, jo par to viņš bija pilnīgi drošs, ka neko ļaunu jau viņi ar Kukuriku nebija nedz domājuši, nedz gribējuši.

Vai tad tas kāds ļaunums, ja viņi novērtē krustmātes Rikšas savākto riekstu īpašo skaistumu un nedaudz tos arī pagaršo? Ne velti krustmāte Rikša tikusi pie tāda vārda – aizrikšos, ka nemetas, pat uz vistālākajām meža malām, sameklēs ražīgas lazdas un atnesīs vēl. Ir taču labi, ka viņas riekstus kāds novērtē.

Vai tad tas kāds ļaunums, ka viņi abi izgriež no savām reti lietotajām sporta biksēm ziedus un piešuj tos pie Kukuriku mazās māsas sedziņas? Sanāk taču skaisti!

Un tas burvīgais saulriets, kuru viņi kopīgiem spēkiem uzgleznoja uz Puma tēta garāžas durvīm – tas taču bija īsts mākslas darbs! Dažreiz Pumam likās, ka tās pieaugušās vāveres neko nesaprot.

Tā nu Puma sirdī krājās rūgtas domas – ka viņš ne pie kā nav vainīgs, ka pieaugušie viņu un citus mazos vāverēnus vienkārši nesaprot, ka viņam nekas savā uzvedībā nav jāmaina, ka pašiem pieaugušajiem kaut kas noteikti jādara ar savu nesaprotamo attieksmi.

Ārēji gan Pums nedumpojās, un tā īsti neviens pat nenojauta, ko mazais vāverēns pie sevis domā. Pums iemācījās pat tīri labi izlikties, ka nožēlo savu rīcību, bet pie sevis cieši apņēmās arī turpmāk neuztvert pieaugušās vāveres nopietni.

Laiks gāja, un Kukuriku un Pums turpināja spēlēties un draiskoties. Kukuriku iemācījās, ka ir lietas, ko var droši darīt, bet ir arī tādas, ko labāk nedarīt, jo tad kāds tiek sāpināts. Pums bija pamatīgi sacēlies pret visām pieaugušajām vāverēm, un tā arī neko daudz neiemācījās.

Tad kādā dienā Kukuriku un visa viņa ģimene pārcēlās uz citu mežu. Pums bija pavisam sagrauts. Kā tā?! Kā lai viņš tagad dzīvo? Kukuriku bija viņa vienīgais draugs. Ar citiem vāverēniem viņš bija satrīdējies, un Pums domāja, ka ne jau viņš tur ir vainīgs. Tie citi vāverēni pārmeta Pumam dažādas nesaprotamas lietas. Viens teica, ka Pums esot pārāk kauslīgs, cits – ka ar Pumu grūti spēleties, jo viņš neievērojot spēles noteikumus, vēl kāds – ka Pums negribot dalīties. Pumam pašam visu laiku bija licies, ka tas viss uz viņu nekādi neattiecas.

Tomēr tagad, palicis bez draugiem, viņš sāka visu pārdomāt. Varbūt viņš tomēr bija pāršāvis pār strīpu un kādam nodarījis pāri… Varbūt arī viņš tomēr bija kaut kur  rīkojies netaisnīgi…

Dīvaini, bet pieņēmis lēmumu mazliet tomēr piestrādāt pie savas uzvedības, Pums sajutās ļoti atvieglots, priecīgs un stiprs. Hm… Tas taču nemaz nebija tik neispējami būt mazliet pieklājīgākam, palūgt atļauju, pirms ņemt svešas mantas, mazliet piekāpties, kad citi vāverēni grib spēlēt kādu citu spēli.

Pumam par pārsteigumu, visi šie “mazliet” ļoti izmainīja visu viņa situāciju. Jau pēc neilga laika viņam atkal bija paprāvs bariņš jautru vāverēnu par draugiem.

Reiz dzīvoja kāds talantīgs žurkulēns, kuram ļoti patika mīcīties pa mālu un izlipināt dažādas māla figūriņas. Viņš atveidoja mālā savu mazo māsu, uzsverot viņas izteiksmīgās acis un pievienojot viņai ap kaklu krelles.. Tai sekoja omītes figūriņa ar mazām brillītēm uz sarauktā deguna un izdekorētu spieķīti ķepā. Tad kaimiņu Toma figūriņa ar visu viņa iemīļoto skrituļdēli. Un tad vēl un vēl.

Citām žurkām patika mazā žurkulēna darbi, un dažas no viņām sāka teikt, ka dienās viņu žurkulēns droši vien būšot liels mākslinieks. Mazais žurkulēns, to atkal un atkal izdzirdot, dažreiz sāka justies tā, it kā tas jau būtu piepildījies – it kā viņš jau būtu kļuvis par lielu mākslinieku.

Tomēr, klausoties pieaugušo sarunās, viņš ātri vien aptvēra, ka tik vienkārši ar to mākslinieka būšanu nemaz nav, ka tie, kuri vēlas kļūt par māksliniekiem, parasti sameklē kādu jau pieredzējušu mākslinieku, no kura mācīties. Ar spēlēšanos māla kastē tomēr nepietiek. Turklāt mazais žurkulēns taču ilgojās būt patiešām LIELS mākslinieks, nevis tikai kaut kāds mākslinieks. Kur lai viņš atrod sev pietiekami labu skolotāju? Kurš gan varētu viņam palīdzēt?

Žurkulēns apsvēra, kura no pazīstamajām žurkām varētu viņam būt vislabākais padomdevējs. Mamma un tētis, viņaprāt, neko nezināja par māksliniekiem. Krustmāte Sofija zināja daudz un par gandrīz visu, bet viņa bija aizbraukusi ceļojumā. Tante Alma bija dikti aizņemta savā mājsaimniecībā. Kaimiņu Made bija saslimusi. Hm… Pēc pamatīgas prātošanas mazais censonis izlēma, ka tēvocis Lielais Žurcis būs īstais. Viņš šķita esam visgudrākais no visām pieaugušajām žurkām un viņam parasti atradās arī brīvs laiks, lai aprunātos ar maziem žurkulēniem. Un, lūk, tur jau viņš pats arī nāca, cienīgā pastaigas solī izlīgojis laukā no savas dziļās un tumšās alas.

Tēvocim Lielajam Žurcim bija nedaudz sirmas kažoka spalvas, piere saraukta dziļās grumbās, brilles ar tumšiem rāmjiem, un viņš vienmēr kaut ko gudri domāja. Jā, viņš noteikti varētu zināt, kur sameklēt vislabāko skolotāju pasaulē priekš tāda, kas vēlas kļūt par patiešām lielu mākslinieku.

Mazais žurkulēns pieskrēja tēvoscim klāt un uzreiz nepacietīgi sāka izklāstīt savu rūpi. Tēvoča Lielā Žurča piere pārsteigumā saraucās, viņa pieres rievas uz brīdi kļuva dziļākas nekā parasti, un uzacis uz mirkli izteiksmīgi pacēlās augšup. Taču tūļīt jau tēvocis Žurcis atguva savu prasto lēnprātīgo un dziļdomīgo sejas izteiksmi un sāka ilgi un gudri domāt.

“Nu… hm…” Lielais Žurcis patiešām izskatījās tik dzīvesgudrs, un mazais žurkulēns apklusis bijīgi gaidīja atbildi uz savu jautājumu. “Hm…” tēvocis vēlreiz iesāka: “Varbūt es varētu tevi iepazīstināt ar kādu manu paziņu, kurš, manuprāt, ir visnotaļ liels un cienījams mākslinieks. Mazais žurkulēns satvēra tēvoča atbildi kā īstu dārgakmeni un kādu laiku baidījās pat elpot vai domāt kādu citu domu, lai tikai tikko atrastā cerība kaut kur neizslīdētu un nepazustu. Uz mirkli prātā pavīdēja doma, vai tikai tēvocis nemēģina viņu izjokot, bet tēvocis nu raudzījās savā mazajā radiniekā tik dziļi un nopietni, ka žurkulēnu noticēja.

Necik ilgi un abi divi – Lielais Žurcis un mazais žurkulēns – draudzīgi tērzēdami devās uz žurku mākslinieka alu. Mākslinieks bija laipns, tomēr mazo mācīties gribētāju nopētīja diezgan kritiski. Mazajam žurkulēnam jau likās, ka nekā, ka tūlīt viņu sūtīs mājās un būs vien jāturpina pašam pēc savas saprašanas lipināt māla figūriņas. Gaidīšana sāka likties mokoša. Viss tomēr beidzās labi, un mazais žurkulēns jau tajā pašā vakarā dabūja tik ļoti kāroto mājslinieka mācekļa vietu. Īstais darbs gan sākās tikai nākamajā dienā.

 Kā māceklim žurkulēnam bija jāievēro zināmi noteikumi un jāveic daži pienākumi. Vajadzēja ierasties noteiktā laikā mākslinieka darbnīcā un noteiktā laikā iet mājās. Vajadzēja klausīt mākslinieku un izpildīt viņa dotos uzdevumus. Un, turklāt, kā samaksu par iespēju pie viņa mācīties, cienījamais žurku mākslinieks prasīja sakopt viņa darbnīcu. Žurkulēnu tāda kārtība nebiedēja, un tik tālu viņš visu darīja paklausīgi un raiti. Tik ļoti viņš ilgojās ātrāk ķerties pie lielās mākslas taisīšanas!

Taču drīz vien sekoja pirmā vilšanās. Mākslinieks gribēja, lai jaunais māceklis pagatavo vienkāršu krūzi. Krūzi?! Pagatavot krūzi – tā taču nebija nekāda māksla! Mazā žurkulēna sirds kliedza no sašutuma. Mākslinieks redzēja sava skolnieka satraukumu, taču mierīgi atkārtoja savu prasību. Pagalam apjucis un nelaimīgs, mazais žurkulēns sāka mīcīt māla piku.

Žurkulēnam gan tika dota brīva vaļa izdomāt, kā tieši viņa krūze izskatīsies. Jaunais māceklis cieši apņēmās, ka, ja jau viņam jāveido krūze, tad tai noteikti jābūt visskaistākajai krūzei pasaulē. Žurkulēns arī atteicās izmantot podnieka ripu, jo gribēja iet savu ceļu un izdarīt ko neparastu un iepriekš neredzētu.

Žurkulēna mazās ķepiņas enerģiski mīcīja mālu, veidoja no tā krūzes formu, laboja un pielaboja, atlipināja un pielipināja, atkal mīcīja un atkal veidoja, bet māls galīgi neklausīja. Prātā stāvēja žurkulēna visskaistākā krūze pasaulē, bet rokām nekādi neizdevās tādu izveidot. Līdz kādā brīdī mākslinieks nāca savu mācekli brīdināt, ka darba laiks tuvojas beigām un būtu labi jauno krūzi tajā pašā dienā arī pabeigt.  Žurkulēns steidzās pabeigt iesākto, taču krūze, kuru viņš pēc brīža atdeva māksliniekam, nesa viņam tikai jaunu vilšanos. Pavisam drūms, jaunais censonis tajā vakarā slāja mājās.

Nākamajā dienā žurkulēns pamodās ar jaunu cerību un tīri dedzīgi tipināja uz mākslinieka darbnīcu. Ak, nē! Priekšā viņu gaidīja vakardienas neveiksmīgā krūze. Makslinieks bija žurkulēna pirmo darbu apdedzinājis savā keramikas krāsnī un nolicis visiem redzamā vietā – blakus gaumīgajiem paša meistara darbiem. Mazais žurkulēns sajutās apkaunots un pazemots un pēkšņā dusmu uzplūdā paķēra savu veidojumu un trieca to pret grīdu.

Mākslinieks metās mierināt savu skolnieku, ka nevajagot jau tā satraukties, ja uzreiz kaut kas nesanāk tik labi, kā gribētos. Māksliniekam likās, ka tā krūze nemaz neesot bijusi tik peļama. Žurkulēns neklausījās. Viņš tik raudāja un raudāja.

Cauri asarām viņš redzēja kā mākslinieks ar lielu rūpību savāc visas izkaisītās lauskas. Pēc kāda laika, izraudājies un izniknojies, žurkulēns atskārta, ka mākslinieks ir ne tikai savācis viņa neveiksmīgās krūzes lauskas, bet arī tās rūpīgi salicis un salīmējis atkal kopā. Krūze izskatījās gandrīz kā iepriekš. “Es tomēr domāju, ka tā ir ļoti jauka krūze,” mākslinieks īsi paskaidroja: “Tajā vairs nevarēs ieliet ūdeni, taču es to vēl mazliet pielabošu, un tā kļūs par brīnišķīgu zīmuļu trauku.”

Tajā brīdī mazais žurkulēns aptvēra, ka viņš ir nonācis pie patiešām neparasta skolotāja. Mēmā apbrīnā viņš vēroja, kā mākslinieka rokās viņa neizdevusies krūze parvērtās par īstu mākslas darbu.  Pats pie sevis viņš klusībā apņēmās vairs neiznīcināt savus mazāk izdevušos darbus, bet lūgt makslinieka padomu to uzlabošanā.

Reiz kādā tālā zemē dzīvoja skaista un labsirdīga Sniega feja. Sniega feja dzīvoja skaistā pilī kopā ar daudzām citām šīs sniegotās valstības radībām. Tur bija ne tikai sniega lapsas un sniega leopardi un baltas kaijas, bet arī tik pat sniegbaltas lakstīgalas un gaisīgi, gandrīz caurspīdīgi balti taureņi. Pilī čakli strādāja balti jo balti sniega rūķi un ik pa laikam ciemos ieradās elfi ar mirdzošiem ledus kroņiem galvās.

Feja bija vēl ļoti jauna un visu savu līdzšinējo mūžu bija pavadījusi savā izsmalcinātajā pilī. Feja bija pieradusi vadīt savas dienas priekos un līksmībā, un viņai pat prātā neienāca, ka var kaut kā savādāk.

Reiz pilī ieradās kāds ceļinieks un lūdza naktsmājas. Viesis dīvaini izcēlās uz dažādās spožuma pakāpēs izgreznoto pils sienu fona. Pelēkas bija viņa drēbes, pelēks bija viņa vaigs. Nevarēja pat īsti saprast, vai laipnā uzņemšana un pils un tās iemītnieku skaistums viņu maz iepriecināja. Ceļinieks nelīdzinājās nevienai radībai no Sniega fejas valstības un teicās esam cilvēks. Par tādu te neviens neko iepriekš nebija dzirdējis.

Sniega feja sāka ceļinieku iztaujāt un vērīgi nopētīja. Novalkātās drēbes liecināja par tālu ceļu, un ciemiņa iekritušie vaigi atgādināja pils saimniecei, ka viesi nepieciešams kārtīgi pacienāt. Feju mazliet mulsināja svešās radības nerunīgums, bet, pieradusi vienmēr būt laipna un izpalīdzīga, viņa pie tā neapstājās. Drīz vien nogurušais cilvēks tika aicināts pie bagātīgi klāta galda.

Kārtīgi paēdis un atpūties, cilvēks beidzot pasmaidīja. Izrādījās, ka viņš esot devies ceļā, lai meklētu palīdzību. Viņa paša zemei bija uzbrucis kāds nekaunīgs ļaundaris. Neviens nezināja, no kurienes tāds īsti uzradies, bet nu mocīja visus zemes iedzīvotājus tā, ka tie vairs nespēja ne elpu atvilkt.

Ļaundaris esot ieradies naktī, un viņam līdzi nākuši tik pat ļauni kalpi, kas centušies visus cilvēkus ar varu piespiest iecelt ļaundari par viņu zemes ķēniņu. Sākumā cilvēki drosmīgi atvairījuši visus negaidītos uzbrukumus, un pat īpaši nav satraukušies par tiem – viņi bija jutušies gana stipri un neuzvarami.

Taču tad ļaundaris esot ķēries pie citām metodēm – viņš sācis saindēt cilvēku prātus. Viņš licis saviem kalpiem nomaskēties par vietējiem iedzīvotājiem un sadraudzēties ar viņiem. Taču, kad draudzības jau bija nostiprinājušās, ļaundaris pavēlēja saviem kalpiem, lai tie pamudina cilvēkus domāt par visām iespējamajām sliktajām lietām, kas kaut kur pasaulē tajā laikā notika. Tā nu cilvēku prātos arvien vairāk tika iesētas skumjas, bailes, dusmas, aizvainojumi, atriebības domas. Cilvēki sāka neuzticēties viens otram un arvien vairāk uzbrukt cits citam. Viņi pat aizmirsa par īsto ļaundari un sāka saskatīt ienaidnieku cits citā.

Ceļinieks neesot varējis izturēt nospiedošo gaisotni, kas jau tik ilgi bija paverdzinājusi viņa zemi. Nezinot, kurp īsti doties un ko meklēt, viņš bija uzsācis ceļu, cerībā kaut kur pasaulē atrast atbildes un atgriezties mājās ar palīdzību savai tautai.

Sniega feja klausījās, un sirds viņai iedegās maigā līdzjūtībā. “Kā lai palīdz šiem nabaga cilvēkiem?” viņa pie sevis prātoja, kamēr ceļinieks nobeidza savu stāstāmo.  “Es zinu!” viņa pēkšņi priecīgi iesaucās tā, ka viesis pat nedaudz satrūkās. “Mēs arī iesūtīsim spiegus. Arī man ir savi uzticīgi kalpi. Manas mazās sniegpārsliņas būs vispiemērotākās šim uzdevumam.” Ceļinieks skatījās uz Sniega feju ar neslēptu neticību. “Tu neesi redzējis manas mazās sniegpārsliņas,” Sniega feja jautri iesmējās.

Feja pamāja un, vēja pūsmas nestas, no pils tālākajām istabām atvirpuļoja mazmazītiņas sniegpārsliņas. No tālienes tās likās pavisam parastas sniegpārsliņas. Tikai, ieskatoties tuvāk, ceļinieks pamanīja, ka smalkās sniegpārsliņas klusītiņām dzied. Viņš ieklausījās un sadzirdēja, ka tās dzied par cerību un prieku. Jo vairāk viņš klausījās, jo priecīgāks kļuva. “Jā, tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs,” pirms brīža vēl galīgi sagrautais cilvēks uzgavilēja. Feja pamāja, un, pastāstījusi savām mazajām kalponītēm ceļinieka stāstu, sūtīja viņas dziedāt cerības un prieka vārdus saskumušo cilvēku sirdīm.

Nākamajās dienās cilvēku zemē sniga bez apstājas. Neviens nepamanīja, ka ne katra sniegpārsliņa, kas uzkrita uz silta vaiga vai tika ar mēteli ienesta istabā, izkusa. Cilvēki tikai pamanīja, ka šis sniegs tā savādi sildīja sirdi un ka drūmās domas pamazām sāka atstāt viņu prātus. Kāds sāka dziedāt, cits ķērās pie slotas, lai uzpostu māju, bet vēl kāds cits pēkšņi attapās, ka ilgojas izlīgt ar savu kaimiņu.

Cilvēki atguva cerību un spēku un saprata, ka ļaundaris cenšas viņus novājināt, liekot viņiem noticēt sliktajam vairāk nekā labajam. Visi kopā viņi cēlās cīņai un padzina ļaundari un viņa kalpus no savas zemes uz visiem laikiem. Ceļinieks pa to laiku arī bija jau pārradies mājās un atklāja pārējiem brīnumainā sniega noslēpumu. Cik gan pateicīgi cilvēki bija!

Karalis Lauva gatavoja vienam no saviem bērniem dzimšanas dienas ballīti. Viņš pasūtīja gardus ēdienus, saaicināja ciemiņus, apvaicājās bērnam par vēlamo dāvanu, aicināja arī citus ģimenes locekļus padomāt par dāvanām.

Tā kā tētis bija karalis, viņš varēja uzdāvināt savam mazajam princim gandrīz jebkuru dāvanu. Mazais princis, savukārt, to ļoti labi saprata un ar lielu aizrautību ķērās pie sava ideālo dāvanu saraksta sastādīšanas. Lauvēna vēlmes bija dažnedažādas – sākot ar vienkāršām mantām un gardumiem līdz dārgu atrakcijas parku biļetēm un pavisam sarežģītām ierīcēm. Ieraugot lauvēnu rakstot dāvanu sarakstā arvien jaunas un jaunas lietas, tētis aizdomājās, taču izlēma pagaidām vēl dēlēnam neko neteikt.

Pienāca ilgi gaidītā diena. Sāka nākt ciemiņi. Princis saņēma dāvanas un apsveikuma  vārdus. Visi izskatījās tik priecīgi. Mazais lauvēns jutās tik īpašs! Pavisam īpašs! Viss šis lielais pasākums tikai un vienīgi viņam par godu! Viņa mazā sirds vai pušu plīsa aiz lepnuma. Karalis brīžiem atkal mazliet aizdomājās un vēroja savu bērnu, bet joprojām neko neteica.

Sadāvināto dāvanu bija tik daudz, ka mazais lauvēns nevarēja izvēlēties, kuru no tām apskatīt pirmo. Mazliet apjucis, viņš skrēja no mantas pie mantas, pa ceļam vēl paķerot un iestūķējot mutē kādu gardumu. Viņam likās, ka ir ārkārtīgi svarīgi būt pirmajam, kas izmēģinās ikvienu jauno rotaļlietu. Tā nu mazais princis jau atkal un atkal saviem ciemiņiem paziņoja, ka viņiem jāpaiet malā, ka sākumā viņš viens pats paspēlēsies, ka pārējiem jāpagaida.

Ciemiņi pacietīgi gaidīja, līdz dažiem no viņiem tā pacietība jau sāka beigties. Viņi kļuva dusmīgi un neapmierināti un pagāja nostāk. Citi ciemiņi ierosināja uzsākt pašiem savas rotaļas. Tētis Lauva redzēja notiekošo un nāca savu dēlēnu pārliecināt, ka būs tikai jautrāk, ja viņš ļaus arī ciemiņiem piedalīties mantu dāvanu apskatīšanā un izmēģināšanā. Tomēr mazajam lauvēnam tik ļoti negribējās ne ar vienu dalīties. Tētim neizdevās viņu pārliecināt, un mazais princis diezgan spītīgi turpināja spēlēties viens pats, pat uzgriežot viesiem muguru.

Karalis izlēma, ka ļaus notikumiem ritēt savu gaitu, ka ļaus savam dēlēnam piedzīvot dabiskas sekas savai rīcībai. Tomēr viņš parūpējās par ciemiņiem – iemācīja viņiem dažas jautras spēles, kuras, domājot par svētkiem, bija jau iepriekš sagatavojis.

Ciemiņi atguva labo noskaņojumu un patiešām labi izklaidējās. Mazais lauvēns joprojām bija ieracies mantu kaudzē, taču sāka izrādīt noguruma pazīmes. Viņš ik pa laikam nožāvājās, izberzēja acis vai klusi nopūtās. Mantas vairs nelikās tik pievilcīgas un pat sāka mazo gaviļnieku kaitināt. Nedaudz pacēlis acis, lauvēns ieraudzīja, ka viņa viesiem iet pavisam jautri. Mazais princis sajutās nedaudz vientuļš un sailgojās pievienoties pārējiem. Bija gan mazliet neērti, ka iepriekš bija tik lepni visus raidījis projām.

Karalis Lauva, pamanījis, ka dēlēns beidzot ir atrāvies no mantu kaudzes,  nāca viņam palīgā un aizveda pie pārējiem. Spēlējoties ar citiem dzīvnieku mazuļiem, lauvēns ātri vien atguva enerģiju un dzīvesprieku. Viņš pat daudz laimīgāks nekā parasti. Un, kad tētis kādā brīdī viņam pajautāja, kura tad galu galā ir vislabākā no visām dāvanām, lauvēns bez ilgas domāšanas atbildēja: “Ciemiņi.” Mirkli vēlāk viņš jau veda savus daudzos viesus pie jaunajām rotaļlietām, lai tālāk ar tām spēlētos kopā.

Bernadete bija tik ļoti satraukusies. Šodien pagalmā lielie puikas viņai darīja pāri. Viņa nesaprata, kāpēc, viņa nezināja, ko ar to iesākt. Meitenei nez kāpēc bija milzīgs kauns un tāda jocīga vainas sajūta, kaut gan viņa pati neko sliktu nebija darījusi.  Visi bija par viņu smējušies. Un viņa tā arī nesaprata, kas īsti ar viņu nebija kārtībā. Varētu kādam pajautāt… Taču kauns un vainas sajūta neļāva meitenei ne ar vienu par notikušo runāt.

Apjukums, izmisums, dusmas. Gribējās reizē gan kliegt, gan noslēpties no visiem un nevienam neatklāt, cik ļoti sāp. Bernadete jutās tik pazemota, vāja un nevarīga. Neviens viņu nebija aizstāvējis. Kas gan tas par tādu sliktumu viņā, par ko pārējiem bērniem tā jāsmejas un kas, kā izskatāš, izņemot viņu, nevienam citam vairs nepiemīt.

Bernadete nevarēja to atrisināt. Lai neviens neuzzinātu par viņas apjukumu un mokām, meitene noslēpa to visu dziļi savā sirdī un izlikās, ka nekas briesmīgs nav noticis. Viņa nocietināja gan savi sirdi, gan seju un cerēja, ka tas viņu padarīs nepieejamu jauniem pazemojumiem.

Tomēr tā nebija. Tas atkārtojās. Kaut kas pamudināja citus bērnus atkal un atkal ķircināt tieši Bernadeti. Meitene centās izvairīties no tiem, kas viņai darīja pāri. Palika arvien mazāk to, kas bija pret viņu labvēlīgi. Tā vismaz pašai Bernadetei likās.

No Bernadetes dzīves pazuda prieks. Kādu dienu meitene attapās, dzīvojot nemitīgās skumjās. Likās, ka nekam nav jēgas, ka nekam nav nozīmes. Nekas viņu vairs neinteresēja.

Reiz, kad Bernadete sēdēja un kārtējo reizi par visu bēdājās, viņa atklāja, ka nav viena, ka blakus ir apsēdies vēl kāds. Bernadete satrūkās. Viņai nepatika, ka kāds redzēja viņu bez maskām, ka kāds redzēja, cik viņa patiesībā ir vientuļa un nelaimīga.

“Kas tu esi,” Bernadetei paspruka, jo blakussēdētāja izskatījās mazliet dīvaina. Tā bija jauna meitene ar dzeltenu seju un izbalējušām drēbēm. “Mans vārds ir Sevisžēlošana,”  meitene vārgi pasmaidīja. Bernadete satrūkās: “Sevisžēlošana? Kas tas par dīvainu vārdu?!” “Jā, tā mani sauc, tā nu es esmu,” Sevisžēlošana žēli apstiprināja. Iestājās neveikls klusums. Bernadete juta sevī lielu spriedzi – gribējās iet prom no šīs negaidītās viešņas, tomēr kaut kas viņu atturēja. Bernadeti urdīja dziļš nemiers – gribējās saprast, kas tad īsti tā Sevisžēlošana tāda ir. Viņa paskatījās uz savu blakussēdētāju. Sevisžēlošana nedzīvi skatījās tālumā.

Pēkšņi Bernadetei ienāca prātā jocīga doma. “Nē, tā nevar būt, tā nav patiesība!” viņa centās atvairīt šo nepatīkamo domu, tomēr tā atkal un atkal atgriezās. Jo vairāk Bernadete skatījās uz Sevisžēlošanu, jo vairāk viņai likās, ka Sevisžēlošana atdarina viņu pašu – Bernadeti – apsēžas tāpat kā Bernadete to mēdz darīt, ik pa laikam smagi nopūšas tieši tāpat kā tas raksturīgi Bernadetei, uztaisa tādu pavisam vienaldzīgu un neko neizsakošu sejas izteiksmi – nu gluži tāpat kā pati Bernadete to dara, kad noslēdzas sevī. “Nē, nevar būt, ka es tā no malas izskatos!” Bernadete cīnījās ar šo domu sevī. Viņai sāpēja.

Sevisžēlošana pa to laiku bija pagriezusies pret Bernadeti un kļuvusi nedaudz dzīvāka: “Tu sāc mani pazīt,” viņa teica: “Jā, es esmu tev līdzīga, tāpēc esmu atnākusi ar tevi draudzēties.” Bernadetē pamodās spēcīgas dusmas: “Draudzēties?! Jā, viņa ļoti gribētu ar kādu draudzēties, bet ne jau ar kaut ko tādu?!” “Ej prom!” Bernadete sev par pārsteigumu nikni izgrūda.

Sevisžēlošana acīmredzami apvainojās, bet prom negāja. Viņa pat neko neteica, bet visa viņas sejas izteiksme liecināja, ka viņa ir netaisnīgi apvainota.

Bernadete gribēja aizmukt, bet tad Sevisžēlošana skrēja viņai līdzi, ne par ko viņu neatstāja. Bernadete dusmojās un raudāja, kliedza, raudāja un dusmojās, bet netika vaļā no Sevisžēlošanas. Viņa krita izmisumā, bet arī tas neko nelīdzēja.

Pagurusi no tādas ārdīšanās, Bernadete ieraudzīja, ka aiz augumā lielākās Sevisžēlošanas stāvēja vēl kāds. Bernadete gribēja paskatīties tuvāk, taču Sevisžēlošana neļāva. Meitene reaģēja, atkāpjoties un samierinoties, kā to lielākoties vienmēr bija darījusi, kad viņu negaidīti pārsteidza kāda klusa balss viņas pašas sirdī: “Nepadodies! Neļauj Sevisžēlošanai valdīt pār tevi!” “Kā tad!” Bernadete aptvēra, ka viņa pati taču visu laiku klausa šai nejaukajai Sevisžēlošanai. Nē, tā vairs nedrīkst būt! Bernadete grib būt brīva! Meitene apņēmīgi pastūma malā Sevisžēlošanu, kura šoreiz nez kāpēc īpaši nepretojās. Kas tas?! Aiz Sevisžēlošanas stāvēja cita, augumā pamaza, bet dzīvības pilna un smaidīga meitenīte.

“Kas esi tu?” Bernadete jautāja. “Esmu tavs Spēks!” meitene apņēmīgi atbildēja: “Gribu ar tevi draudzēties, bet tu mani visu laiku atstum. Tu visu laiku izvēlies draudzēties ar Sevisžēlošanu.” Bernadete bija satriekta. Pirmajā brīdī viņai gribējās protestēt pret enerģiskās meitenes teikto, tomēr dziļi sirdī viņa juta, ka Spēkam bija taisnība – Bernadete pati bija izvēlējusies sadraudzēties ar Sevisžēlošanu. Pie šīs atziņas meitenes sirdī ieplūda arī prieks – ja jau pati bija izvēlējusies, tad pati var tagad izdarīt citu izvēli. “Es labāk gribu draudzēties ar tevi,” viņa mazliet kautrīgi teica Spēkam. Spēks bija sajūsmā. Viņš lēkāja un gavilēja. Apskāvusi Bernadeti ņiprā meitenīte teica: “Tagad mēs kopā meklēsim vēl citus labus draugus. Kaut kur jābūt arī Mieram, Gudrībai un pārējiem. Kopā mēs pārvarēsim visas tās grūtības, ar kurām tu līdz šim netiki galā.” Bernadete priecīgi devās Spēkam līdzi. Tikai pēc laba gabaliņa viņa atcerējās par Sevisžēlošanu un atklāja, ka tā bija kaut kur pazudusi.

Bernadete priecīgi sekoja jaunatrastajai biedrenei, kad uz ielas stūra ieraudzīja savus parastos pārīdarītājus. Viņa sastinga un pēc paraduma meklēja, kā izvairīties no nepatīkamās tikšanās. Sirds dauzījās kā negudra, meitene nosvīda – tik liels pārdzīvojums tas viņai bija. Pēc paraduma viņa sakoncentrējās, lai noslēptu visu viņas iekšienē notiekošo no apkārtējiem, īpaši – no pāridarītājiem. Tas lika viņai vēl vairāk nosvīst. Tik mokoši tas viss bija, un tik ļoti gribējās tikt ātrāk prom no šīs situācijas.

“Nebēdz!” Bernadete izdzirdēja Spēku sev blakus, taču viņas ticība jauniegūtajai biedrenei strauji kritās. Viņa skatījās uz saviem pāridarītājiem, un viņai tie likās tik lieli un vareni, salīdzinājumā ar sīko Spēku viņai blakus.

Bernadete neklausījās vairs Spēkā. Viņa strauji pagriezās tuvākajā šķērsielā un neatskatoties gāja pa to uz priekšu, tai pašā laikā drudžaini prātojot, kā atgriezties uz iepriekšējā maršruta, jo vispār tas nebija viņas nodoms aizklīst kaut kur tālu – viņa bija pieņēmusi izaicinājumu un devusies līdzi Spēkam, tomēr apzinoties, ka šādai pastaigai viņa var veltīt ne vairāk kā divas stundas. Bernadete bija ļoti apzinīga meitene. Viņa negribēja, lai viņas vecāki sāk par viņu satraukties. Turklāt rīt skolā matemātikā pārbaudes darbs, un viņa noteikti gribētu tam labi sagatavoties.

Tomēr bailes bija stiprākas. Pati pret savu gribu Bernadete devās arvien tālāk no sākotnējā maršruta. Pirmajām bailēm no pāridarītājiem pievienojās vēl daudzas citas bailes – bailes aiziet pārāk tālu un laikā nepārnākt mājās, bailes, ka vecāki rāsies, bailes, ka nesagatavosies rītdienas pārbaudes darbam, bailes,  ka pāridarītāji būs pamanījuši viņas bēgšanu un smiesies vēl arī par to,  pat bailes no bailēm, bailes pieņemt bailēs vēl kādus kļūdainus lēmumus… Dziļi sirdī viņa juta, ka tas bija muļķīgi – iet ar tādu līkumu tikai aiz šīm bailēm no dažiem nejaukiem tipiņiem… Viņa arī juta, ka ar katru šādu bēgšanu viņa kļuva arvien vājāka un arvien atkarīgāka no visām šīm bailēm… Viņai bija bail arī no tā… Un tomēr viņa vēl joprojām turpināja neatskatoties iet arvien tālāk no saviem pāridarītājiem… Mazliet palēninājusi tempu, Bernadete sajuta, ka nav viena. Viņa atcerējās par Spēku, taču, viņai par nepatīkamu pārsteigumu, tas nebija Spēks, kas tagad soļoja viņai cieši blakus.

“Atvaino, ka traucēju, es redzu, ka tu arī bēdz… es arī… tur tie briesmīgie tipiņi… ar tādiem nekad neko nevar zināt… viņi tā dīvaini uzvedas… varbūt narkotikas salietojušies… visādi te tagad valkājas…” runātāja trīcēja pie visām miesām un raustīja valodu. Bernadete juta, kā vēl vairāk pieaug viņas bailes. Tomēr dziļi sirdī viņai radās kāda nojauta. Viņa atcerējās savu pieredzi ar Sevisžēlošanu un mazliet skumji konstatēja, ka laikam jau pati vien būs neapzināti sadraudzējusies arī ar šo biedreni.

“Tu laikam esi Bailes,” viņa bēdīgi uzrunāja galīgi pārbijušos mazo meitenīti viņai blakus. “Jā gan,” Bailes bailīgi atbildēja, visu laiku bažīgi skatoties apkārt un novērtējot iespējamās briesmas. Bernadete uz brīdi iekrita izmisumā, taču tad saņēmās un atskatījās uz to pusi, no kuras bija atmukusi – tur neviena nebija, iela bija pilnīgi tukša. “Tukša iela ir aizdomīga,” Bailes no jauna nobijās. Bernadetei, to dzirdot, arī no jauna ietrīcējās sirds, taču viņa atkal atcerējās, kā bija tikusi vaļā no Sevisžēlošanas un apņēmās nepadoties. Viņa piespieda sevi izvērtēt, vai šī tukšā iela tiešām ir bīstama. Iela kā jau iela. Tā nebija sveša vieta Bernadetei. Viņa bija šeit nākusi pastaigāties brīžos, kad gribējās vairāk klusuma – kad vajadzēja nomierināties vai vienkārši gribējās kaut ko skaistu – šī iela bija ļoti tīra, sakopta, un mājas bija interesantākas nekā lielākajā daļā pilsētas ielu. Pēc brīža Bernadete ieraudzīja, ka nebija jau šī iela arī pavisam tukša – daži cilvēki pa to tomēr pastaigājās.

Bernadete atviegloti uzelpoja un mēģināja mierīgi visu izvērtēt. Bailes raustīja viņu aiz piedurknes: “Nē, nē, te nevar neuztraukties, ir noteikti jāuztraucas, tas ir patiešām bīstami pastaigāties pa tādu klusu ielu – visādi noziedznieki meklē tieši tādas, pavisam klusas ielas!” Bernadete zināja, ka Bailēm ir daļēja taisnība. Tomēr viņa juta, ka tā bija tikai daļēja taisnība – viņa juta, ka tāda nemitīga baidīšanās bija viņu galīgi nomocījusi un novārdzinājusi, viņa tik ļoti ilgojās pēc miera. ”Nevar taču būt, ka tas ir īstais veids, kā nodzīvot dzīvi – visu laiku par kaut ko baiļojoties. Sanāk tāda pavisam smaga un bēdīga dzīve. Nevar taču būt, ka nav citas atbildes. Cik skaisti tomēr būtu būt drosmīgai!”  Bernadetei tā prātojot, tālumā parādījās Spēks. Bernadete sajutās stiprāka, drošāka un priecīgāka. Viņa saprata, ka, lai Spēks pavisam atgrieztos, viņai tas jāizvēlas un jāatsakās no Bailēm, tomēr…. tas nepavisam nebija tik vienkārši… tas bija vēl grūtāk nekā ar Sevisžēlošanu. Bernadete aptvēra, ka visu savu dzīvu bija baidījusies, bažījusies un vienmēr par kaut ko satraukusies. Viņa sajuta, cik cieši bija saistīta ar Bailēm. Tas bija nepatīkami un sāpīgi.

Spēks nāca tuvāk, taču pilnīgi klāt nepienāca. Bailes palika, kaut arī klusēja un vairs neraustīja Bernadeti aiz piedurknes. Bernadete juta, ka šai reizei viņai ir par daudz pārdzīvojumu un izlēma koncentrēties uz ārējo lietu atrisināšanu, jo tā bija vieglāk. Viņa izlēma,  ka pēc iespējas ātrāk jātiek mājās, jānomierinās un jāsagatavojas matemātikas pārbaudes darbam. Tomēr Bernadete apņēmās citā laikā atkal atgriezties pie cīņas par brīvību no bailēm. Spēks smaidīja. Likās, ka Spēks dzird viņas domas.

“Iesim mājās!” cik nu varēdama droši Bernadete teica Bailēm “un nerunāsim vairs par visām iespējamajām briesmām un šausmām, kas varētu notikt, bet varētu arī nenotikt”. Bailes bija mazliet neapmierinātas, tomēr pakļāvās. Bailes sekoja Bernadetei pēc nedaudz lielāka attāluma nekā iepriekš. Spēks arī sekoja – pēc maza gabaliņa, otrā pusē. Bernadete izlēma pieņemt, ka kādu laiku viņai būs tā jāsoļo – blakus ejot gan Spēkam, gan Bailēm, tomēr viņai bija cerība, ka tā tas nebūs vienmēr, ka, ja viņa turpinās meklēt, viņa atradīs risinājumu, viņa atradīs ilgoto brīvību un piepildīs sapni būt drosmīgai.

Agate bija jauna darba skudra. Kādu dienu viņā radās sacelšanās  pret savu ģimeni. Viņai likās, ka viņa pret viņu tikai nostrādina un nostrādina, viņas pašas vēlmes nemaz neņemot vērā. Agate nezināja, kā to savādāk atrisināt, tāpēc vienkārši dusmīgi nometa savu nesamo ceļa malā, pati pakāpās nostāk, lai citas skudras tomēr varētu turpināt savu būvmateriālu nešanas darbu un domāja visas iespējamās protesta domas: “Cik tad ilgi to visu var paciest?! Vienmēr citiem taisnība, tādu jaunu darba skudru neviens neņem vērā. Ja tāda jauna skudra kā es mēģina paust savas domas vai jūtas, par viņu tikai smejas. Vienreiz pietiek!” Agate bija apvainojusies ne pa jokam. “Iešu projām. Esmu jau pietiekami liela un stipra. Tikšu galā bez viņiem visiem,” tā skudra ļāvās izmisuma iedvestām domām. “Negribu būt ar skudrām, kuras mani nemīl, kuras mani visu laiku tikai komandē, kuras neņem vērā, ko es saku…”

Tā nu viņa gāja projām. Pavisam viena un vēl pavisam jauna skudra, un gāja, īsti nemaz nezinot, uz kurieni. “Tikai uz priekšu, tikai tālāk uz priekšu, uz turieni, kur nav to nejauko ģimenes locekļu,” Agate pie sevis nikni purpināja.

Taču, jo tālāk viņa gāja, jo mazāka, vājāka un vientuļāka jutās. Skudra atskatījās. Dzimto skudru pūzni vairs nevarēja saskatīt. Sāka jau satumst. “Būs jāmeklē guļvieta,” viņa iedomājās, kad pēkšņi aptvēra, ka nekad nav pavadījusi nakti ārpus dzimtā skudru pūžņa. Agatei palika nedaudz neomulīgi un baisi ap sirdi. Tuvumā neredzēja arī nevienu citu skudru pūzni. Un pat ja redzētu… vecākās māsas viņu jau daudzas reizes bija brīdinājušas, ka citu skudru pūžņu skudras ne vienmēr ir draudzīgi noskaņotas. Un ja nu tām māsām dažreiz tomēr ir taisnība… “Neko darīt, būs jāmeklē naktsmājas zem kādas lapas. Re! Gabaliņu tālāk, tajā biezajā zālē noteikti vajadzētu atrasties kādai piemērotai lapai,” Agatei radās cerība. “Atradīšu kārtīgu naktsmītni, tad padomāšu par vakariņām,” turpinādama prātā risināt savu situāciju, skudra čakli tecēja biezās zāles virzienā.

Biezā zāle, kā viņa drīz vien ieraudzīja, izrādījās iecienīta vieta neskaitāmiem lielākiem un mazākiem kukaiņiem. “Nekas, gan jau atradīsies arī man kāda maza vietiņa. Man jau nevajag daudz, tikai mazu, siltu vietiņu, kur pārlaist nakti. Rīt došos tālāk,” skudra pati sevi mierināja. Nez kāpēc viņai pēkšņi sametās bail, kaut gan pēc savas dabas viņa vienmēr bija bijusi cīnītāj un pat barojusies ar citiem kukaiņiem. Tomēr tagad Agate sajutās apdraudēta.

Kāda liela vabole, steidzoties savās darīšanās, nejauši pagrūda mazo skudru, bet pati to nemaz nepamanīja. “Ai, skaties, kur ej!” Agate bija sašutusi, taču vabole nemaz nereaģēja uz šo saucienu – viņa, iespējams, steidzās un nedzirdēja tādu klusu balstiņu. “Tikpat nejauka kā manas māsas,” Agate dusmojās, taču drīz vien saprata, ka nav vērts, jo vabole jau bija gabalā.

Tikusi pāri triecienam, Agate devās dziļāk iekšā zāles biezoknī. Tur viņu jau atkal kāds pagrūda. Skudrai sāpēja, bet šoreiz viņa pat nemēģināja skaidroties. Tā vietā viņa sakoncentrējas uz mērķi atrast naktsmājas un spītīgi lauzās uz priekšu. Pēkšņs belziens pa galvu notrieca Agati no kājām. Atguvusies un pārbijusies viņa skatījās apkārt. Izrādījās, kāds metis zālē koka sprunguli, un tas trāpījis viņai tieši pa galvu. Labi, ka skudra bija izturīga, un šis trieciens viņu tikai uz laiku mazliet apdullināja.

Pēc visiem šiem pārdzīvojumiem skudra nolēma, ka visdrošāk būs palīst zem kāda vētras izgāzta koka. “Varbūt tur atrastos arī vietiņa naktsguļai,” viņa nodomāja, naski patipinot zem milzīga koka zara. Pavisam priecīgi viņa atklāja, ka jaunatrastajā paslēptuvē patiešām ir drošāk, klusāk un mierīgāk nekā ārpusē. “Brīnišķīgi! Te arī palikšu. Šai dienai piedzīvojumu pietiek! Esmu pagalam nogurusi,” skudra sāka taisīties uz naktsguļu, taču tad atcerējās, ka, kopš atstāja savas dzimtās mājas, neko nav ēdusi.

Jaunā ceļotāja palūkojās apkārt, neko ēšanai piemērotu neredzēja, taču gaiss patīkami smaržoja pēc… avenēm. Viņa saprata, ka lai tiktu pie kārotās maltītes, būs jāatstāj jaunatrastā naktsmītne, taču tukšais vēders nedeva mieru, un, pirms tam iezīmējot atpakaļceļu ar savu smaržu, skudra devās meklēt savas vakariņas. Nekur tālu nebija jāmeklē. Nokritušā koka otrā pusē patiešām bija avenes. Daudz aveņu! “Tās taču īstas dzīres!” skudra nodomāja, metoties virsū jau pavisam gatavajām un sulīgajām ogām. Aizņemta ar ēšanu, jaunā skudra aizmirsa iepriekšējos satraukumus, taču, remdējusi lielo izsalkumu, viņa atcerējās, ka ir pavisam viena svešā vietā, un ap sirdi sametās tik skumji un bezgala vientuļi. Lēnām aizšļūkusi uz iepriekš noskatīto guļasvietu, skudra sāka apšaubīt savu pārdrošo lēmumu atstāt mājas. Taču doties atpakaļ arī viņa vēl negribēja. Viņa bija pārliecināta, ka visas skudras par viņu smiesies, varbūt nežēlīgi nosodīs. “Ko nu lai dara?!” Agate sadrūma.

Lai nebūtu jādomā šīs bēdīgās domas, mazā skudra izšķīrās par ātrāku gulētiešanu, cerot, ka varbūt rīts atnesīs kādu risinājumu…Taču rīts atnāca tikpat vientuļš un drūms. Agate centās atrast risinājumu. ”Labāk būs, ja turpināšu ceļu,” viņa pie sevis domāja: “Atpakaļ griezties nevaru, bet ilgi sēdēt un skumt nav manā dabā.” Lija lietus, tomēr skudra spītīgi tipināja uz priekšu, cenšoties turēties zem aveņu lakstiem, lapām, sīkiem zariņiem un visdažādākajiem meža augiem, lai pavisam neizmirktu. Agatei nepatika lietus, bet vēl vairāk viņai nepatika bēdīgās domas, kas mācās virsū, tikko viņa apsēdās.

Šajā slapjajā dienā viņa zaudēja interesi par gardajām avenēm. Slapjas avenes nešķita tik gardas. Turklāt tāds dīvains nemiers dzina skudru uz priekšu. Viņai likās, ka, aktīvi kustoties, paliks vieglāk, paliks mierīgāk, bet nekā… Ātri pienāca nākamais vakars, un Agate bija tikpat nomākta kā iepriekš. Viņa apsēdās zem melleņu krūma un sāka raudāt. Agate pat vairs nealka atrast siltāku naktsmītni. Viņa tikai raudāja un raudāja: “Man jau nav kur iet… Gribu mājās! Nav jau tās māsas tik sliktas, ja tā labi padomā. Vienai būt ir vēl sliktāk. Laikam es neesmu radīta, lai dzīvotu viena. Man ir vajadzīgas citas skudras,” izraudājusi savas sāpes, skudra sāka jau mierīgāk pārdomāt, kā tālāk rīkoties, kā atgriezties un kā pēc visa notikušā dzīvot kopā ar savu lielo skudru ģimeni.

“Šonakt palikšu  tepat, bet rīt došos atpakaļ mājās,” pēc nopietnām pārdomām Agate pieņēma nopietnu lēmumu. “Par pārējo būs pietiekami daudz laika domāt arī pa ceļam.” Sirdī ielija tāds kluss miers un prieks, un skudra zināja, ka šoreiz bija izlēmusi pareizi. Miegs arī bija tāds īpaši mierīgs un salds, un rīts nāca pilns cerības. Neliels satraukums gan palika. “Kā lai es dzīvoju kopā ar māsām?!” skudra joprojām sev jautāja.  Tomēr šis neatbildētais jautājums viņai neatņēma daudz dziļāko jaunatrasto mieru un prieku un neatturēja skudru no mājupceļa.

Cik gan liels bija Agates pārsteigums, kad pēc dienas gājuma sava dzimtā skudru pūžņa virzienā viņa ieraudzīja… nevienu citu kā savas māsas! Kā vēlāk atklājās, viņas bija gājušas jauno dumpinieci meklēt. “Tad jau jūs tomēr mani mīlat. Tad jau jums nav pavisam vienalga,” Agate samulsusi secināja. Māsas izskatījās neviltoti priecīgas un aicināja bēgli atgriezties atpakaļ ģimenē. “Bet kāpēc jūs man tik ļoti darījāt pāri?” Agate uzdrošinājās pajautāt. “Darījām pārī? Mēs nemaz nezinājām, ka bijām tik ļoti tevi sāpinājušas. Dažreiz mēs tevi tikai draudzīgi paķircinājām, taču nemaz nebijām domājušas tev darīt pāri,” māsas bija izbrīnītas. Lielais aizvainojums Agates sirdī tomēr nepazuda: “Un tomēr… kāpēc jūs tik bieži mani pagrūdāt, kad es gāju ar savu nesamo?” Skudras aizdomājās. Izskatījās, ka viņas to nemaz nebija pamanījušas. “Mjā,” kāda no skudrām izlēma atrisināt šo lietu visas ģimenes vārdā: “Laikam mēs tik ļoti centāmies pildīt savus darba pienākumus, ka nepamanījām, ka kādu pagrūdām. Hm… Es domāju, ka mēs noteikti varam pacensties būt uzmanīgākas.” Citas skudras atbalstīja šādu risinājumu, tomēr Agati joprojām mocīja rūgtums: “Es taču mēģināju ar jums runāt?! Jūs neņēmāt mani vērā!” “Droši vien mēs neuztvērām to tik nopietni, jo neviena cita skudra vēl nekad tā nebija sūdzējusies. Taču, tu redzi, mēs esam gatavas kaut ko mainīt. Tikai, es domāju, būtu jauki, ja tu, savukārt, pacenstos tik ļoti neņemt pie sirds… un vairāk ticēt, ka mēs tevi patiešām mīlam, pat ja mums gadās tev nodarīt pāri.”

Dumpiniece klusēja un domāja, un lēnām atmaiga, kaut kas viņas sirdī tomēr bija sakustējies. “Nu labi… ziniet, es patiesībā priecājos jūs visas redzēt! Es patiesībā ilgojos pēc jums un pēc mūsu skudru dzīves! Iesim mājās!” Agati bija aizkustinājuši māsu vārdi, un viņa atkal jutās labi starp viņām.

Tā nu skudras priecīgi atgriezās mājās un darīja savas ierastās skudru lietas. Tomēr kaut kas viņu dzīvē bija mainījies – skudras centās būt mazliet uzmanīgākas, mazliet laipnākas, mazliet mīļākas, līdz beigās pat pašas vecākās skudras atzina, ka, pateicoties jaunajai dumpiniecei un nepatīkamajam starpgadījumam, dzīve skudru pūznī visiem bija kļuvusi skaistāka.

Pēteris bija dzīvespriecīgs puika. Un pat ļoti labsirdīgs puika. Viņam patika jautrība un patika draudzēties. Tomēr viņam bija kāds netikums. Dažreiz viņam patika pasmieties par cilvēkiem. Un vēl jautrāks Pēteris kļuva, kad citi bērni vai pieaugušie cilvēki par viņa izdarībām sadusmojās. Viņi taču izskatījās tik smieklīgi! Jo vairāk kāds dusmojās, jo stiprāk Pēterim gribējās kikināt. Viņš gan ļoti labi zināja, ka tas nav labi, ko viņš dara, tāpēc iemācījās par citiem pasmieties un citus pakaitināt un arī pēc tam pakikināt pavisam klusiņām. Tik nepārvarama bija zēna vēlēšanās tādā veidā jautroties.

Tā tas turpinājās, līdz kādai bēdīgai dienai Pētera dzīvē. Pēteris bija ļoti labs skrējējs un bija pieradis, ka itin viegli var noskriet visus savus draugus un paziņas. Viņam patika sacensties un uzvarēt, tāpēc, kad vien bija iespējams piedalīties kādās sacensībās, Pēteris ar lielu entuziasmu tajās iesaistījās. Taču reiz, kādā saulainā vasaras dienā, kad Pēteris ar savu parasto aizrautību piedalījās kartējās sacensībās, notika kaut kas pavisam negaidīts. Pēteris skrēja tik pat labi kā parasti un bija jau pavisam tuvu finiša līnijai, kad viņš kaut kāda pilnīgi nesaprotama iemesla dēļ neveikli paklupa un sāpīgi izstiepās garšļaukus. Laikam no malas tas izskatījās vairāk smieklīgi, nekā traģiski – Pēteris dzirdēja savu draugu balsis… viņi smējās par viņu…Tas Pēterim bija kā dunča dūriens mugurā. Viņš nespēja tam noticēt. Pārvarējis pirmo apjukumu un kaunu, zēns cēlās augšā, lai vēl paspētu panākt citus skrējējus , tomēr, lai gan viņš skrēja ātri un mērķtiecīgi, viņa rezultāts bija daudz sliktāks nekā parasti un par uzvaru vairs nevarēja būt ne runas.

Pavisam satriekts, Pēteris meklēja vietu, kur pabūt vienam, viņš negribēja nevienu redzēt. Sirds tik ļoti sāpēja, un nevarēja saprast, vai negadījuma un zaudējuma dēļ vai draugu smieklu dēļ. Pēterim likās, ka visa viņa pasaule sagrūst. Viņš nebija pieradis tik lielā mērā zaudēt – viņš parasti bija pats labākais vai vismaz viens no labākajiem – un nebija pieradis, ka kāds smejas par viņu. Vismazāk viņš to bija gaidījis no draugiem. Pēteris jutās tik nodots: “Kā viņi tā varēja?! Viņi taču zina, cik man ir svarīgi uzvarēt…” Dusmas, kauns, pazemojums, aizvainojums, sašutums, dziļa pamestība un vientulība. Pēteris jutās visu šo negatīvo emociju pilnīgi pārņemts un nespēja pieņemt savu sakāvi. Tomēr viņš noteikti negribēja, lai kāds viņu tādu redz, tik vāju un sagrautu.

Ilgi Pēteris bija tur tā viens pats ar savām domām sēdējis, kad pēkšņi sajuta kādu draudzīgu roku uz pleca. Zēns satrūkās. Viens no draugiem bija nācis viņu meklēt. Pēteris cīnījās ar sevi – viņā bija gan dusmas, gan prieks. “Ko tu gribi?” viņš mazliet paskarbi jautāja. Draugs izskatījās pavisam labvēlīgi noskaņots, tāds kā parasti, nemaz nelikās, ka viņš vēl pavisam nesen varētu būt nejauki smējies par Pēteri. Pēteris mazliet atmaiga. “Es saprotu, ka tu esi nelaimīgs, bet kam negadās,” draugs centās palīdzēt. Pēterī valdīja apjukums. “Bija traki smieklīgi, vai ne?” viņš sarkastiski teica. Draugs izskatījās mazliet pārsteigts, bet, brīdi padomājis, teica: “Ā, kad tu tur nolikies? Hm… Nu jā, tā mazliet jocīgi izskatījās, bet neviens jau nedomāja neko ļaunu. Tu taču pārāk nesasities, vai ne?” Pēterī atkal uzliesmoja lielas dusmas, taču viņš klusēja. Draugs gan izrādījās ļoti gudrs un pēc neilga apdomāšanās brīža teica: “Piedod, tas nebija forši, ka mēs tā ierēcām par tevi. Nu jā, tev nesanāca uzvarēt. Parasti tev tik labs rezultāts. Tu laikam esi bēdīgs par to… Es gan domāju, ka tas ir normāli, ka kādreiz kaut kur arī zaudē. Vismaz tā man kādreiz mācīja tētis, ka jāiemācās gan uzvarēt, gan zaudēt, tad es dzīvē nepazudīšot.” Tas Pēterim lika uz visu situāciju paskatīties savādāk. Viņš aizdomājās. Īstenībā nebija jau nemaz tik traki. Ja jau draugi nepamet arī tad, kad tu zaudē, tad jau nav tik liela nelaime. Pēteris pat sajuta zināmu prieku par šo pieredzi.

Vēl viņš domāja par to, kā bija juties, kad citi par viņu smējās. Pēkšņi viņš atcerējās daudzas reizes, kad pats bija smējies par citiem… Pēteris redzēja sevi no malas un pat mazliet noksaunējies nosarka, it kā blakussēdētājs dzirdētu viņa domas. Bija tik nepatīkama sajūta, ka negribējās ilgāk kavēties pie tādām pārdomām. Pēteris pieņēma nozīmīgu lēmumu – cīnīties ar šo savu slikto paradumu un censties vairs nesmieties par citu neveiksmēm.