Tu galīgi nedomā, ko tu dari! – izmisušajai Dinozauru  mammai paspruka, kad viņas mazais dinozaurēns Stīvens kārtējo reizi, ačgārni uzvilktām biksēm, ar brāļa kreklu mugurā un steigā uz basām kājām uzvilktām kurpēm, pa galvu pa kaklu skrēja viņai garām.

– Iešu pagalmā spēlēties, – bija vienīgais, ko mamma saņēma kā atbildi.

Kaimiņu bērnu balsis pagalmā Stīvenam bija zīme, ka nedrīkst kavēties, un viss pārējais kļuva nesvarīgs. Mamma iegāja Stīvena istabā un dziļi nopūtās. Pirms stundas viņi divatā te bija ieviesuši zināmu kārtību, bet tagad bija grūti atrast brīvu vietiņu, kur kāju nolikt.

Mamma juta sevī mostamies protestu. Viņa to nespēja saprast. Pati Dinozauru mamma bija ļoti tīrīga un kārtīga. Viņai patika skaista un saposta māja, un viņai pašai sagādāja prieku darbošanās ar rokām un mājas uzkopšana. Taču nu viņa jutās pagurusi.

Tomēr Dinozauru mamma mīlēja savu mazo dinozaurēnu un nolēma vispirms viņu kārtīgi pavērot un tikai tad pieņemt lēmumu, ko ar to visu iesākt. Viņa piegāja pie virtuves loga un palūkojās, kas notiek pagalmā.

Tieši tajā brīdī kaimiņu dinozauru meitenīte sāpīgi nokrita uz akmens un sāka raudāt. Stīvens pirmais pieskrēja meitenītei palīgā. Viņš kaut ko viņai teica un palīdzēja piecelties. Pēc brīža meitenīte jau atkal smaidīja, un dinozaurēni atgriezās pie iepriekšējās rotaļas. Dinozauru mammai iesila sirds, redzot, ka Stīvens spēj būt arī tik labsirdīgs un izpalīdzīgs.

Viņa turpināja vērot dinozaurēnu rotaļas. Nevarēja īsti saprast, ko viņi tur spēlēja, taču skriešanas šajā spēlē bija daudz, un dinozaurēni, kā parasti, par to bija sajūsmā. Viņi skrēja kliegdami un spiegdami. Stīvens no pārējiem noteikti neatpalika. Izskatījās, ka šajā spēlē viņš jūtas kā zivs ūdenī.  Turklāt, visam pa vidu viņš paspēja vēl parunāties un pajokoties ar pārējiem dinozaurēniem. Dinozauru mammai likās ka tādā lielā barā Stīvens ir daudz dzīvāks, nekā mājās esot.

– Hm… ir lietas, kuras viņam nesanāk tik labi kā pārējiem brāļiem un māsām, bet ir lietas, kuras viņam sanāk vienkārši lieliski un, turklāt, pavisam dabiski, bez jebkādas piespiešanās. Viņš ir īsta kompānijas dvēsele, – Dinozauru mamma pie sevis nosprieda.

Iegājusi vēlreiz Stīvena istabā, viņa ilgi domāja, ko ar to visu iesākt.

Kā domā tu? Kā Dinozauru mammai vajadzēja rīkoties?

Kad Stīvens ar pārējiem brāļiem un māsām pārradās mājās, mamma neko neteica, tikai atgādināja bērniem pirms maltītes nomazgāt rokas. Dinozaurēni bija tik izsalkuši, ka ēda klusējot un gandrīz visu pēc kārtas. Dinozauru mamma apmierināta smaidīja. Viņai patika, ka citiem garšoja viņas gatavotais ēdiens. Stīvens, kā parasti, bija uztaisījis pamatīgu nekārtību. Visapkārt viņa šķīvim bija izmētāti gaļas gabali un zaļumi, bet dinozaurēna drēbes bija notašķītas ar tomātiem. Dinozauru mammai jau atkal gandrīz paspruka kāds skarbāks vārds, tomēr viņa atcerējās, cik ļoti vēl nesen bija priecājusies par Stīvena rotaļām pagalmā, un savaldījās. Ja nu Stīvens nemaz nevar savādāk?!

Redzot, kā brāļi un māsas iet nomazgāties pēc ēšanas, arī Stīvens klumpačoja līdzi. Stāvēt pie izlietnes garā rindā un gaidīt savu kārtu gan viņam bija nepanesams pārbaudījums. Stīvens grozījās un dīdijās, līdz viņam prātā ienāca spoža doma, kā to visu varētu padarīt interesantāku. Viņam tieši priekšā stāvēja lielā māsa, kura šodien bija sapinusi matus daudzās mazās bizītēs.

– Hm… Varētu no tām bizītēm izveidot vienu vai divas lielas bizes, – Stīvena galvā raisījās idejas.

Domāts – darīts. Mazais dinozaurēns ķērās pie māsas matiem. Māsa neko tādu nebija gaidījusi, un, protams, sāka skaļi spiegt. Citi lielie brāļi un māsas dusmīgi paskatījās uz Stīvenu un viens pēc otra sāka viņam izteikt visdažādākos aizrādījumus un norādījumus. Stīvens negribēja tiem piekrist. Viņš taču nebija domājis neko sliktu! Nevarēdams tikt galā ar saviem lielajiem brāļiem un māsām, mazais dinozaurēns izspraucās līdz izlietnei un sāka šļakstīt viņus ar ūdeni. Apšļakstītie nikni protestēja un parādā nepalika. Izcēlās varena jezga. Beigās vairs nevarēja saprast, kurš ko iesāka un kurš tikai aizstāvējās.

Troksnis izsauca no darbistabas ārā lielo Dinozauru tēti. Sarauktu pieri viņš nostājās blakus saviem bērniem. Dinozaurēni norima. Tētis – tas bija nopietni. Tētis tā vienkārši nenāca pa dienas vidu ārā no savas darbistabas un nebija priecīgs, ja bērni nebija ļāvuši viņam strādāt. Mazliet nokaunējušies dinozaurēni stāvēja un gaidīja, kas nu būs.

Stīvens saprata, ka ir savārījis pamatīgas ziepes. Grīda bija slapja un netīra. Arī paši dinozaurēni nebija diez ko sausi. Stīvens paskatījās uz savām rokām. Ak, viņš taču tās tā arī nebija nomazgājis! Paskatījās uz māsas bizi – tā vietām bija nosmērēta balta.

– Ups, tas laikam krēmsiers, – Stīvens paspēja nodomāt.

Viņš saprata, ka nāksies par šo nekārtību atbildēt, taču nezaudēja tāpēc savu dzīvesprieku. Nevarēja taču būt, ka šai problēmai nebūtu nekāda risinājuma. Stīvenam patika domāt un risināt. Un viņš domāja. Un domāja ātri.

– Var taču to visu satīrīt, – mazais dinozaurēns klusi ierunājās.

Tētis, kurš bija jau atvēris muti, lai kaut ko teiktu, jūtami atmaiga. Viņam patika, ka bērni uzņēmas atbildību par saviem nedarbiem.

– Jā?! – viņš gribēja dzirdēt, kas vēl mazajam dinozaurēnam sakāms.

– Mūsu ir daudz. Kas gan te tā darba! Pīters var satīrīt šo stūrīti, Agnese – to peļķi, Žanis tur, otrā pusē izlietnei, te pat visiem nav ko darīt…

– Un tu pats? – tētis atkal sarauca pieri.

– Es? Jā, es tīrīšu Annas bizi, – Stīvens nosarka.

Pīters, Agnese un Žanis gan sāka iebilst, ka viss tracis tikai un vienīgi Stīvena dēļ, ka viņam pašam tas viss arī jātīra, tomēr Dinozauru tētis izlēma, ka būs taisnīgi, ja katrs uzņemsies savu daļu atbildības.

Klusām atnākusi un notiekošo vērojusi bija arī Dinozauru mamma. Viņai kaut kas ienāca prātā. Kad dinozaurēni bija sakārtojuši pašu radīto nekārtību, mamma pasauca Stīvenu, aizveda viņu uz viņa paša istabu un teica:

– Es redzu, ka Tev labi sanāk izdomāt risinājumus. Uzdošu tev uzdevumu izdomāt risinājumu, kā panākt, lai vismaz reizi dienā, vismaz vakarā pirms gulētiešanas šajā istabā būtu kārtība.

Nu bija Stīvena reize nopūsties. Viņam nepatika, ka mamma atkal runāja par kārtību. Tā kārtība Stīvenam nekādi nedevās rokā. Turklāt, viņam pašam šī nekārtība nemaz netraucēja. Ja vajadzēja, viņš ļoti labi zināja, kur katra manta atrodas un varēja to sameklēt. Tomēr viņš piekrita padomāt.

Ja Stīvens jautātu padomu tev, ko tu viņam ieteiktu?

Pašam Stīvenam ienāca prātā, ka viņš varētu nesatraukties par kārtību rotaļu laikā, bet ātri visu sakārtot vakarā pirms vakariņām. Mamma atļāva viņam pamēģināt.

Stīvens, laimīgs par jauniegūto brīvību un viņam izrādīto uzticēšanos, iegāja savā istabā. Viņam vēl bija daudz laika. Un tik daudz ideju! Jāuzbūvē veikals no koka klučiem un audumu atgriezumiem. No tās sarkanās kastes iznāktu laba mašīna. Riteņus varētu noskrūvēt no vecā trīsriteņa. Ar to tāpat neviens vairs nebrauc. Vēl jau viņš bija gribējis uztaisīt pats savu grāmatiņu, kur rakstīt piedzīvojumu stāstus. Ar ko lai sāk?

Stīvens darbojās ātri. Pirmais tapa veikals. Dinozaurēnam likās, ka tas varētu būt visvienkāršākais, taču izrādījās, ka nav nemaz tik viegli uzbūvēt tieši tādu veikalu, kādu viņš iepriekš bija izsapņojis. Kluči brīžiem neturējās kopā, bija jādomā, kā tos nostiprināt. Ar auduma gabaliem negāja vieglāk. Tie izrādījās slideni un nepakļāvīgi. Stīvens mēģināja uzlikt veikalam jumtu no lielākiem dēļu atgriezumiem. Tas kādu laiku visu konstrukciju piespieda un noturēja uz vietas, bet, atlika tikai mazajam dinozaurēnam neveiklāk pagrozīties, meklējot, ko vēl varētu savam veikalam pievienot, kā visa būve neveiksmīgi sašķiebās un drīz vien sagāzās. Stīvens bija tuvu asarām. Tomēr nē, viņš nepadosies! Viņš izdomās, kā to visu sastiprināt. Te kaut kur taču bija lielākas un mazākas aukliņas! Tās varētu noderēt.

Taču, tā būvējot un pārbūvējot, Stīvens nepamanīja, ka pienācis vakars. Viņa istabas durvis atvērās, un tur jau stāvēja Dinozauru mamma, atgādinot, ka viņi esot vienojušies par istabas sakārtošanu pirms vakariņām. Stīvens sašļuka. Viņš pat veikalu nebija pabeidzis būvēt, kur nu vēl citas lietas.

– Nē, es vēl neko nepabeidzu! – mazais dinozaurēns enerģiski purināja galvu.

– Mēs taču sarunājām. Tagad ir kārtošanas laiks, – Dinozauru mamma stingri palika pie norunas.

– Vai es drīkstu vismaz neizjaukt savu veikalu un rīt to pabeigt? – Stīvens lūdza.

– Jā, bet pārējo gan tagad ātri jāsakārto.

– Tas labi, ka vismaz veikals nav jānojauc, – Stīvens pie sevis noteica un nopūties ķērās pie darba. Īstenībā vēders jau rūca un prasīja vakariņas. Tas dinozaurēnu mudināja pasteigties. Mamma smaidīja, redzot kā viņas mazais dēlēns cenšas.

– Es domāju, ka tu noteikti iemācīsies katru dienu sakārtot savas mantas, – viņa noteica, pirms iet saklāt vakariņu galdu.

– Hei, ko tu tur ārdies? – rūķis Raimonds neizpratnē apstājās, ieraudzījis savu draugu rūķi Bertoldu pludmalē nikni speram smiltis gaisā.

Bertolds ārdījās ne pa jokam. Ik pa laikam viņš arī izgrūda kādu pērkonīgu rēcienu, it kā uzbruktu kādam savā iztēlē. Bija jocīgi uz viņu tādu noskatīties, jo neviena cita pludmalē nebija. Pat jūra bija neparasti mierīga un rāma. Pavisam reti un miermīlīgi vilnīši ik pēc laiciņa maigi apskaloja krastu. Bertolds taču nekad tāds nebija bijis! Kas īsti viņam atgadījies?

Taču to noskaidrot bija sarežģīti, jo Bertolds nebija runājams. Uz Raimonda jautājumiem viņš atbildēja ar spītīgu klusēšanu. Raimonds nespēja izdabūt no Bertolda ne pušplēsta vārda. Bertolds vienkārši apsēdās smiltīs un cieši skatījās tālumā. Raimonds sajutās neomulīgi. It kā vajadzētu draugam palīdzēt, bet, ja viņš pats nerunā, kā lai palīdz? Vai tev tā ir gadījies, ka draugs neatbild, kad tu  mēģini viņu uzmundrināt? Traki nepatīkama sajūta… Varbūt tu pats esi bijis tas draugs, kuru neviens un nekas nav spējis iepriecināt? Arī tādas sajūtas nav viegli panesamas…

Jā, ne Bertoldam, ne Raimondam negāja viegli. Bertolds turpināja sastindzis sēdēt smiltīs. Raimonds vēlreiz vērīgi palūkojās apkārt. Kas gan tas varēja būt, kas radīja viņa draugā tādas emocijas? Ak, te kaut kā trūka! Jā, vēl vakar te stāvēja Bertolda laiva – tā pati laiva, kuru viņš bija ļoti cītīgi un pamatīgi būvējis vairāk nekā gadu un ar kuru viņš bija plānojis doties savā sapņu ceļojumā. Tagad tās nebija! Kur gan tā palikusi? Raimonds pagājās tālāk pa pludmali. No laivas ne vēsts. Nekur nemētājās pat laivas paliekas, kas būtu varējušas liecināt par kādas nežēlīgas vētras pastrādātiem briesmu darbiem.

– Kur palikusi tava laiva? – Raimonds uzdrošinājās apjautāties.

Bertolds tikai mēmi paraustīja plecus.

– Ak, tad tas ir tas, par ko tu tā bēdājies! Nu beidz!  Laiva nav tā vērta, lai tik traki pārdzīvotu! Gadās, ka kāds nozog laivu. Arī man tā ir gadījies. Nu nekas, uzbūvēsi jaunu! Tev tāda gudra galva un tādas čaklas rokas!

Bertolds nedaudz sarāvās un tā kā sakaunējās. Šajā rūķu ciemā nebija pieņemts daudz un ilgi bēdāties. Katrs, kurš sāka bēdāties, tika uzreiz pamatīgi uzmundrināts un sapurināts. Ja kādam arī tas nelīdzēja, varēja nākties piedzīvot īstu zobgalību vētru. Bertolds to zināja, un viņš bija pārliecināts, ka negrib to izbaudīt uz savas ādas. Viņš saņēma sevi rokās, nogrūda savu sāpi sirds dziļumos un varonīgi uzsmaidīja draugam. Raimonds domāja, ka panācis savu, turklāt varen ātri, un apmierināts uzsita Bertoldam uz pleca:

– Nu re, kāds tu brašs rūķis! Malacis, ka nebēdā par niekiem!

Bertolds pieslējās kājās, un abi rūķi draudzīgi devās uz trokšņaino rūķu ciemata ieliņu pusi. Tur šobrīd, kā katru dienu, gāja vaļā liela jautrība. Raimonds ievilka Bertoldu līdzi bezbēdīgajās rotaļās, un likās, ka viss ir kārtībā.

Turpmākajās dienās Bertolds izturējās gandrīz kā parasti, tikai pie jūras vairs negāja. Taču tam neviens pārāk nepiegrieza vērību. Dažreiz kāds rūķis puspajokam apjautājās Bertoldam, kad viņš sāks būvēt nākamo laivu un vai tad viņa sapņi par ceļošanu būs tik viegli izgaisuši. Bertolds uz to atsmaidīja un neko nepaskaidroja. Taujātājs parasti šo sarunu neturpināja.

Tomēr vēlos vakaros, kad pat šajā trakulīgajā rūķu ciematā viss pieklusa un rūķi devās ieturēt vieglas vakariņas un gatavoties saldam miegam, Bertolds mēdza aizlavīties līdz ciemata nomalei un kādu laiku bezmērķīgi klīst pa novārtā atstātām un gandrīz ar zāli aizaugušām, vientuļām taciņām.

Reiz, kad Bertolds kārtējo reizi devās savā dienas noslēguma pastaigā un bija pilnīgi pārliecināts, ka neviens cits rūķis viņam neseko,  vakara klusumu iztraucēja negaidīts jautājums. Izrādījās, ka kāds viņu jau labu laiku bija vērojis.

– Kāpēc tu vienkārši neuzbūvē jaunu laivu? – no krēslas lēnām iznira tumšs stāvs un ieinteresētā balsī apjautājās.

 Bertolds sajutās kā nedarbos pieķerts. Lēnām viņš aptvēra, ka viņa priekšā nostājusies milzu gliemene Franciska, kura bija slavena ar savu neparasto klusēšanu un īpašo gudrību. Visi zināja, ka Francisku labāk nekaitināt ar muļķīgiem jokiem un nenopietniem jautājumiem. Viņa mīlēja klusumu un dziļas domas un dažreiz neslēpa savu nepatiku pret rūķu virspusējo attieksmi pret lietām. Daži viņu uzskatīja par vecu un garlaicīgu īgņu. Taču pieredzējušākie un gudrākie rūķi zināja stāstīt, ka patiesībā Franciska ir ļoti labsirdīga un ka tad, kad viņa runā, vienmēr pasaka kaut ko patiešām vērtīgu. Runājot gan viņa, lielākoties, tikai tad, kad, viņasprāt, kādam ir vajadzīga palīdzība.

– Sveicināta, Franciskas kundze, – Bertolds neveikli stostījās.

Viņam nemaz negribējās atbildēt uz Franciskas jautājumu. Viņš nebija to gaidījis un bija jūtami dusmīgs par šādu iejaukšanos lietās, kuras labprātāk būtu vienmēr paturējis tikai pie sevis.

– Priecājos par šo tikšanos. Esmu par tevi daudz dzirdējis, un nu tevi redzu, – Bertolds mēģināja novirzīt sarunu uz citu pusi, cerēdams, ka Franciskas interese par viņa lietu nebūs ilga.

Taču padzīvojusī gliemene izrādījās neparasti uzstājīga:

– Es zinu, ka tu tajā laivā biji ieguldījis visu savu sirdi. Es redzēju tevi te katru rītu paejam garām, lai dotos būvēt savu īpašo laivu. Es vēroju tevi no attāluma un pamanīju, ar kādu rūpīgumu tu glīti saliki kopā visas sastāvdaļas, pielīdzināji ikvienu negludumu un aizzieķēji katru mazāko spraudziņu. Es dzirdēju citus rūķus runājam, ka tu tur cīnies par savu sapni, ka šī laiva tevi aizvedīs uz tālām un neredzētām zemēm. Es zinu, ka tava sirds salūza tai rītā, kad tu atklāji, ka laivas vairs nav.

– Kā tu vari zināt?! – Bertolds pēkšņi saniknots iekliedzās, – Neviens to nevar zināt! Neviens nezina, kā tas ir!

– Varbūt… – Franciska mierīgi turpināja, – taču es zinu, kā tas ir zaudēt kaut ko dārgu un vērtīgu, kaut ko, kur tu esi ieguldījis gandrīz vai visu, kas tev ir.

Bertolds neticīgi palūkojās uz milzu gliemeni. Arvien vairāk satumsa, un viņš knapi saskatīja Franciskas seju, taču tik daudz rūķis aptvēra – vairāk sajuta, nekā saskatīja -, ka Franciskas acis labvēlīgi mirdzēja.

– Es reiz zaudēju māju, – Franciska sāka stāstīt.

Bertolds uzmeta acis milzu gliemenes mugurai. Mājas tur patiešām nebija.

– Nē, ne tādu māju, kāda daudziem gliemežiem ir uz muguras, – Franciska sirsnīgi iesmējās, – manas sugas gliemežiem māja nekad nav bijusi uz muguras. Mums sava māja jāuzbūvē pašiem. Tā nu arī es reiz, kā jau kārtīga savas sugas pārstāve, biju uzbūvējusi savu māju. Biju tai veltījusi daudz laika un pūļu. Biju atteikusies no gardākas zāles tālīnajās pļavās un daudzām izklaidēm kopā ar draudzenēm, lai mana māja izdotos gan izturīga, gan skaista. Biju gandarīta par to, kas bija sanācis. Taču, kamēr kādā rītā savā parastajā, lēnīgajā gaitā devos uz upi nopeldēties, kāds nejauks skauģis bija manu māju izpostījis – viņš pat neko nebija nozadzis, vienkārši izpostījis. Izskatījās, ka šis kāds bija ņēmis cirvi un kapājis visu pēc kārtas un pēc tam vēl iestampājis mājas paliekas dubļos. Ak, kā man sāpēja sirds!

– Un kas notika tālāk? – Bertolds  vairs nebija nikns, un viņā bija pamodusies interese par šo stāstu.

– Vai gribi redzēt manu māju? – Franciska ar neslēptu lepnumu piedāvāja.

Bertolds gandrīz jau piekrītoši pamāja, taču paspēja atcerēties, ka viņam bija darīšana ar gliemezi – mājas apskatīšana varētu ievilkties. Lai arī viņš bija atkāpies no savām rūķu ieražām un atnācis šurp tik vēlā vakara stundā, Bertolds nepieļāva domu, ka varētu te aizkavēties un izņēmuma kārtā neiet laicīgi gulēt. To gan ne!

– Paldies, varbūt citreiz, – rūķis pieklājīgi atteicās, – taču tas, ka tu uzcēli jaunu māju, izklausās iedvesmojoši.

– Nē, manu mīļo rūķīt, – Franciska šķelmīgi turpināja, – es nevis vienkārši uzcēlu jaunu māju, es uzcēlu daudzas jaunas mājas.

– Kam tev daudzas jaunas mājas? – rūķim paspruka.

– Man tās nevajag, tev taisnība. Es tās ceļu priekš citiem. Kad izraudāju savas sāpes un izbēdāju savas bēdas par zaudējumu, un izlēmu sākt visu no sākuma, atklāju, ka, pašai nemanot, biju šo mākslu ļoti labi apguvusi. Jaunā māja vairs nebija jābūvē tik ilgi kā pirmā. Es biju tik priecīga, kad sapratu, ka man var atņemt pašu māju, bet neviens man nevar atņemt to, ko es jau biju iemācījusies. Citi gliemeži, redzot, cik raiti man iet, lūdza uzbūvēt mājas arī viņiem. Tā es tiku pie jaunas nodarbošanās. Tagad pat nezinu, vai maz gribētu pagriezt laiku atpakaļ un kaut ko mainīt. Ja mana pirmā māja būtu palikusi neskarta, man pat prātā neienāktu jebkad būvēt vēl kādu. – Franciska pabeidza savu stāstu un dziļdomīgi apklusa.

Pār Bertolda vaigiem ritēja klusas asaras, taču iestājusies tumsa tās paslēpa no sarunu biedrenes.

– Paldies, Franciska, – pēc ieilguša klusuma brīža Bertolds beidzot teica, – es noteikti tevi kādreiz apciemošu.

Kā jau īsts rūķis, sajutis tuvojamies savu negrozāmo gulētiešanas laiku, Bertolds steidzās atvadīties no milzu gliemenes. Nevarēdams savādāk izteikt to, kas darījās viņa sirdī, Bertolds sirsnīgi papliķēja Franciskai sānus. Šķiet, ka Franciska visu saprata. Viņa mīlīgi pielieca pie Bertolda pleca vienu no saviem taustekļiem.

Kā nometis no pleciem smagu nastu, rūķis priecīgi skrēja mājup. Par dzirdēto vēl vajadzēja kārtīgi padomāt, tomēr vienu Bertolds zināja pavisam droši – jau rīt viņš dosies atkal uz jūras malu un sāks būvēt savu jauno laivu.

– Hei, skaties, kādas ogas! Nu gan pieēdīšos pilnu vēderu!– parasti tik laiskais lācēns Gogs pēkšņi bija kļuvis zibenīgi ātrs un pāris lēcienos bija iekšā avenēs. Viņš grāba avenes lielām saujām un aizgūtnēm stūķēja tās mutē. Aveņu sula tecēja gar viņa lūpu kaktiņiem, kad viņš saldā apmierinājumā, uz brīdi apstājies, uzsmaidīja saviem brāļiem, kuri nez kāpēc vilcinājās.

Brāļi viņam mulsi atsmaidīja, un tad lēnām brida iekšā avenēs. – Pag, man tak līdzi ir groziņš. Bija paredzēts sēnēm, bet avenes jau nav mazāk vērtīgas, salasīšu tās, – brālis Teodors vienmēr bija izcēlies ar apdomīgumu. – Ak, Teodor, kam tev tas groziņš, izbaudi taču vienreiz kaut ko tāpat vien! Nav taču vienmēr viss jāstiepj mājās un jākrāj! – Gogu šī Teodora īpašība vienmēr bija kaitinājusi, un tagad tas manāmi izlauzās uz āru. – Es domāju, ka Teodoram taisnība, tik raženas avenes vajadzētu pielasīt arī groziņā, ne tikai vēderā. Mājās varēsim ar tām iepriecināt citus, – brālis Franks iestājās par Teodoru.

Gogs kaut ko pie sevis neapmierināti norūca, demonstratīvi uzgrieza abiem pārējiem lāčiem muguru un turpināja krāmēt avenes tikai un vienīgi savā vēderā, kamēr Teodors ar Franku, čakli strādājot, pamanījās gan vēderu jūtami piepildīt, gan groziņu ar ievērojamu kaudzi pielasīt.

Pa ceļam uz mājām Teodoram ienāca prātā ideja, ka, ja viņš savu ogu daļu saceptu plāceņos, sanāktu vairāk, un viņš varētu pacienāt arī kaimiņus. Teodoram bija dāsna sirds, un viņam patika uzņemt ciemiņus. Franks draudzīgi pasmējās par sava brāļa pārcentību, taču tā lika viņam aizdomāties. Pavairot savākto labumu… Nav slikta doma. Hm… Kā to varētu vēl vairāk pavairot? Pārspēt Teodoru plāceņu cepšanā? Nē, nav vērts pat mēģināt. Tur viņš ir īsts meistars. Varbūt iemainīt ogas pret kaut ko vērtīgāku? Kas gan tas varētu būt?

Netālu no mājām kāda maza taciņa nogriezās pa kreisi un aizvijās uz Franka krusttēva māju. – Sen neesmu redzējis savu krusttēvu, – jaunais lācis domīgi ierunājās. – Tu jau vari viņu kaut vai tūlīt apciemot, – Teodors, daudz nedomājot, atsaucās. Franks paskatījās uz ogām, paskatījās vēlreiz uz taciņu: – Jā, liekas, ka šī būs īstā reize. Došos sagādāt krusttēvam pārsteigumu, un jums pievienošos vēlāk, uz vakariņām.

Gogs lielā neizpratnē noskatījās aizejošajam brālim pakaļ, taču izlēma neiejaukties. Nebija jau pirmā reize, kad viņš Franku nesaprata.

Jau pēc īsa brīža Franks, priecīgs un mazliet nebēdnīgs, stāvēja uz sava krusttēva mājas sliekšņa un bez kautrēšanās skaļi nokliedzās: Hei, krusttēv! Vai ciemiņus negaidi? Varēja dzirdēt, kā mājā iekšā nočīkst kādas durvis un atskan šļūcoši soļi.

– Negaidu gan, – durvīs parādījās no diendusas miega izrauts, izspūris milzīgs lācis. – Taču nāc vien iekšā, – krusttēvs labsirdīgi norūca. Franks izspraucās cauri durvīm krusttēvam pa priekšu un uzreiz sajutās kā mājās. Nav jau nekāds brīnums – agrāk viņš te bija bieži ciemojies un pazina katru mazāko stūrīti, zināja pat, kur krusttēvam parasti zirnekļu tīkli sarodas.

– Krusttēv, man ar tevi nopietna runāšana, – jaunais lācis ķērās pie lietas. – Es zinu, ka tev patīk, ka kāds tev salasa svaigas ogas brokastīs. Kā būtu, ja es kādu laiku nāktu uz šejieni katru rītu, nestu tev svaigas ogas, bet tu man iemācītu pagatavot tādus skaistus māla traukus, kādus tu vien māki izveidot un kādus nekur citur es vēl nekad neesmu redzējis.

– Ak, redz kas par lietu! – krusttēvs atplauka platā smaidā. – Un ko tu plāno darīt ar tiem traukiem, kad būsi apguvis podnieka mākslu? – viņš painteresējās. – Es tos pārdošu, un tā nopelnīšu pats savu naudu. Rudenī visiem lāčiem vajadzēs daudz tādu podu. Es domāju, ka atradīsies tādi, kas nopirks arī manis taisītos.

Krusttēvu aizkustināja jaunā censoņa apņēmība, un viņš piekrita šādai sadarbībai. Paša brāļi gan, vakarā uzzinājuši par Franka nodomu, skatījās uz viņu visai neticīgi. – Tas taču tik apgrūtinoši, – Gogs centās viņu atrunāt: – Katru dienu lasīt ogas un vēl mācīties. Kad tas vēl būs, kad tu varēsi kaut ko pārdot un saņemt par to samaksu. Pat Teodoram likās, ka tās ir pārāk lielas pūles. Nevarot jau zināt, vai tie podi maz Frankam sanākšot pietiekami labi un vai citi lāči tiešām gribēs tos pirkt.

Taču Franks nepadevās iespaidošanai un savu nodomu īstenoja. Visu atlikušo vasaru un gandrīz vēl visu rudeni viņš nesa krusttēvam ogas, mīcīja mālus un veidoja podus. Tik labi kā krusttēvam viņam patiešām nesanāca, bet pamazām tie sāka izskatīties pēc tādiem, ko var droši nest uz Lāču tirgu – tie nu jau ne ar ko nebija sliktāki par citiem tur izstādītajiem traukiem.

 – Nu ko, brāļi, tagad arī es varu sarīkot ballīti! – teica Franks, nopelnījis savu pirmo naudu. Gogs jutās pavisam neērti, un pat Teodoram bija ko padomāt. Franks gan uz viņiem ļaunu prātu neturēja un uzaicināja viņus vienu par savu viesību vadītāju, otru – par galveno pavāru. – Vislabākais tajā ir tas, ka podus es varēšu turpināt taisīt līdz pat ziemas guļai un atsākt jau agrā pavasarī, kad nekādu ogu vēl nebūs, – Franks gandarīts piemiedza saviem brāļiem ar aci un steidzās sapirkt visu nepieciešamo, lai ballīte varētu sākties.

Kādā cienījamā un pat diezgan slavenā elfu ģimenē piedzima vēl viens mazs elfiņš. Elfiņš bija septītais elfu bērns šajā ģimenē, un visi pārējie elfu ģimenes locekļi viņu ļoti mīlēja un lutināja, bučoja vienā bučošanā un apbēra ar visiem iespējamajiem labajiem vārdiem. Mazais elfiņš auga dzīvespriecīgs un laimīgs.

Visi elfi piedzimst ar kādām īpašām dāvanām, kuras viņiem pēc tam dzīves laikā jāizmanto, lai palīdzētu citiem. Elfi ļoti lepojas gan ar savām, gan citu elfu dāvanām un ar to, ka ir elfi un ka ir radīti, lai pasauli padarītu labāku.

Elfiņa tētim bija tāda īpaša dāvana palīdzēt saslimušajiem,  elfiņa mamma, savukārt, mācēja pagatavot visgardākos ēdienus pasaulē, turklāt viņa izdomāja apbrīnojami smeķīgas un pat acij tīkamas maltītes arī tad, kad likās, ka mājās vairs īsti nekā ēdama nav.

Mazā elfiņa brāļiem un māsām arī katram bija sava īpašā dāvana. Brālis Rufuss bija īsts spēkavīrs. Viņš steidzās palīgā tur, kur kādam uzbruka nejauki huligāni vai laupītāji. Lielā māsa Marta bija skolotāja un apmācīja gan elfu, gan citu radību mazuļus dzīves gudrībās. Viņa daudz lasīja biezas grāmatas un mēdza palīdzēt ar padomu arī tiem, kas bija iekūlušies kādās nepatikšanās, stāvēja dzīves krustcelēs vai jutās bezcerīgi un nomākti. Māsa Elīza rūpējās par augiem un labprāt pačukstēja dārzniekiem, kādas puķes vislabāk stādīt vienu otrai blakus un kā izglābt tos augus, kuri bija sākuši nīkuļot. Brālim Tomasam patika motori un mašīnas, un viņš bija īsts izgudrotājs, kad vajadzēja atrisināt kādas tehniskas ķibeles. Māsa Anda spēlēja vijoli. Viņa mācēja ielikt dziesmās dzīves priekus un bēdas, uzvaras un zaudējumus. Visbeidzot, brālis Viktors rūpējās par likumiem un kārtību. Viņš bija stingrs un taisnīgs un bija panācis, ka elfi jau ilgu laiku dzīvoja mierā un drošībā gan paši savā starpā, gan ar citām radībām.

Mazajam elfiņam paaugoties, visi ģimenes locekļi viņu vēroja un centās uzminēt, kāda gan būs viņa īpašā dāvana. Taču viņi to nekādi nespēja noteikt. Mazais elfiņš bija ļoti piemīlīgs un draudzīgs, labprāt padarīja šo un to, bet ne par vienu lietu neizrādīja patiešām dziļu interesi. Elfi bija ļoti pacietīgi un turpināja gaidīt un cerēt, ka mazā elfiņa īpašā dāvana izpaudīsies kaut kad vēlāk. Taču nekā. Elfiņš labprāt mazliet pacilāja svarus kopā ar brāli Rufusu, tomēr nopietni trenēties ij nedomāja. Viņam patika lasīt un mācīties tāpat kā māsai Martai, taču viņš neizrādīja ne mazāko vēlēšanos pats kādam kaut ko iemācīt. Elfiņam labāk patika klausīties, ko stāstīja citi, nevis pašam daudz runāt. Elfiņš mīlēja gan augus, gan dzīvniekus, taču tikai tik daudz, lai par viņiem priecātos. Ar motoriem un mašīnām viņš nesapratās, kaut arī labprāt padeva brālim Tomasam kādu skrūvi vai atslēgu, kad bija jāsalabo mašīna vai motorolleris. Elfiņam patika spēlēt flautu, tas gan! Taču viņš izrādījās mazliet par slinku, lai šo mākslu apgūtu pietiekami labi. Brālim Viktoram dažreiz likās, ka varbūt no mazā elfiņa sanāktu godīgs un taisnīgs likumu sargs, taču pats elfiņš tikai smējās un purināja galvu, kad brālis par to ierunājās.

Elfiņš auga, bet tā arī neizrādīja ne par vienu lietu tādu acīs krītošu interesi. Elfiņa vecākiem tā bija liela sāpe. Viņi nesaprata, kā gan viņu bērns varēs dzīvot kārtīgu elfu dzīvi bez savas īpašās dāvanas. Brāļi un māsas arī bija pamatīgi apjukuši. Tikai visvecākais no elfu vectēviem teica, ka, viņaprāt, mazā elfiņa dāvana parādīšoties tad, kad būs pienācis īstais laiks.

Tikmēr, pēc daudziem miera gadsimtiem, elfu cilts mierīgā dzīve bija apdraudēta. Rūķi no kādas tālas zemes nez kāpēc bija pēkšņi atcerējušies senus pāridarījumus un pieteikuši elfiem karu. Elfi apzinājās, ka ir gudri un spēcīgi, tomēr saprata, ka karš nav nekas labs un tā iznākums nekad nav skaidri zināms. Katram bija savas idejas, kā rīkoties. Vieni gribēja uzreiz ķerties pie ieročiem un sadot tiem nejaukajiem rūķiem tā, lai viņiem nekad vairs neienāktu prātā tik muļķīgas iedomas. Citi domāja, kā to atrisināt mierīgā ceļā, ar gudrību. Satraukums un spriedze darīja savu, un elfi sāka arvien vairāk savā starpā strīdēties.

Mazais elfiņš, kurš īstenība bija jau krietni paaudzies un kļuvis par jaunu, staltu un iznesīgu elfu jaunekli, klausījās visos pēc kārtas, un viņam likās, ka ikvienam no viņiem bija kāda daļa taisnības. Tikai kāpēc gan viņi paši cits citu nedzirdēja? Kāpēc viņi bija tik ļoti pieķērušies katrs savai pārliecībai? Jaunajam elfam tik ļoti gribējās savējiem palīdzēt. Tomēr, cenšoties iejaukties visiem pa vidu, viņš neko nepanāca. Neviens viņu nedzirdēja un neņēma vērā. Ko lai te iesāk?! Jaunais elfs izlēma apciemot elfu vectēvu, kuram taču tik daudz dzīves gudrības, bet par kuru šajā strīdu karstumā pārējie elfi bija piemirsuši.

Elfu vectēvs, izrādījās, bija pamatīgi norūpējies par notiekošo. Nē, ne par rūķiem, tie viņu nesatrauca. Elfu vectēvs bija norūpējies par pašu elfu strīdiem. Viņš teica, ka elfu spēks slēpjas viņu mierā un vienotībā un ka pārējie elfi par to nez kāpēc ir aizmirsuši. Jā, vienotība! Jaunais elfs neko nezināja par elfu spēka likumiem, bet vienotība viņam vienmēr bija patikusi. Viņa sirds iedegās ilgās būt tam, kurš paveic šo uzdevumu – apvieno sašķēlušos elfus, lai viņi varētu uzvarēt.

Jaunais elfs izdomāja, ka runās ar elfiem pa vienam, jo barā viņi vairs nebija spējīgi klausīties. Pagāja vairākas dienas, līdz viņš apstaigāja visus elfus un ar katru sirsnīgi un mierīgi aprunājās. Elfi jutās pateicīgi, ka ir atradies kāds, kas vēl nav zaudējis savaldību un kas vairāk klausās, nekā runā. Uzklausīti un saprasti, arī viņi bija gatavi vairāk ieklausīties. Jaunais elfs viņiem atgādināja par elfu spēka likumiem. Ak, kā gan viņi bija varējuši par tiem aizmirst?!

Atjaunojuši vienotību, elfi izlēma, ka būs gatavi karam, ja vajadzēs, taču vispirms sūtīs pie rūķiem vēstnešus ar bagātīgām dāvanām. Ja nu rūķu dusmas tomēr noplok! Rūķi ir samērā alkatīgi. Varbūt dārgās dāvanas viņiem liks apstāties un atkāpties.

Jaunais elfs tika izvēlēts par galveno sūtni. Liekas, ka neviens no visas elfu cilts vairs nešaubījās, ka šim elfu jaunietim tomēr ir sava īpašā dāvana – viņš bija īsts miera nesējs un strīdīgo pušu apvienotājs.

– Atdod, mans!

–  Nē, tas ir mans lācītis! Es pirmā viņu paņēmu! Āāāāāāāāāa! – rūķu meitene Eke kliedza, cik spēka, lai panāktu savu.

– Nē, es pirmais paņēmu. Es tikai biju aizgājis padzerties. Es jau pirms tam biju paņēmis šo lācīti un jau biju iesācis būvēt viņam māju. Āāāāāāāāāāā! – Īds nemaz nedomāja atpalikt. Arī viņš mācēja skaļi kliegt un bija pārliecināts, ka pārkliegs Eki un dabūs kāroto mantu atpakaļ.

Rūķu puika Tomass, nevarēdams lielo traci izturēt, cik tik spēka joza pie auklītes, kurai bija uzticēts viņus visus pieskatīt un kura tieši tajā brīdī virtuvē vārīja dārzeņu zupu.

– Auklīt, auklīt! Eke ar Īdu kaujas!

Auklīte savā prātā tūlīt iztēlojās, kā Eke ar Īdu, ieķērušies viens otram pinkainajos matos, vārtās pa grīdu.  – Ak, ka tik viens otru nopietni nesavaino, – ātri pie sevis noteikusi, viņa metās mazos rūķēnus glābt.

Auklītei par lielu atvieglojumu, Eke ar Īdu nedz plēsa viens otram matus, nedz vārtījās pa grīdu, tikai cīnījās par nabaga lācīti un kliedza, cenšoties viens otru pārspēt skaļumā.

Auklītes parādīšanās lika mazajiem cīnītajiem mazliet novērsties no lācīša un sava strīda, taču pilnīgi apklust viņi netaisījās. Padoties neviens negribēja. Auklīte sarauca pieri, kas viņai piešķīra tādu domīgu sejas izteiksmi. Mazie kliedzēji sāka nevaldāmi sūdzēties.

– Viņš atņēma man manu lācīti! – Eke pirmā žēlabainā balss tonī pavēstīja.

– Nē, tas bija mans lācītis! – Īds palika pie sava.

– Nē, mans! Mans! Mans! Mans! – Eke jau atkal sāka kliegt.

– Mans! Mans! Mans! – Īds kliedza pretī.

Auklīte noņēma no sienas plāksnīti, uz kuras bija rakstīts “Rūķi nesaskaņas risina ar cieņu” un pēc kārtas to izteiksmīgi parādīja katram rūķa bērnam.

Eke aprāvās. Viņa atcerējās, ka vēl šorīt viņi visi bija par to runājuši un viņa pati bija piekritusi, ka jā, kad būs nesaskaņas ar citiem rūķa bērniem, viņa centīsies risināt tās ar cieņu. Cieņa – tas izklausījās tik skaisti un cēli, taču mazam rūķim tik nesaprotami. Taču Eke arī atcerējās, ka bija runa par nekliegšanu, nesišanu, nekošanu un tamlīdzīgām lietām. Tiem, kas juta, ka viņiem tā mierīgi risināt nesanāks, bija izveidota Nomierināšanās istaba, kur varēja iet izkliegties, klapēt spilvenus, plēst vecas mantas vai vienkārši padomāt. Ekei bija apņēmusies to visu ievērot, taču tagad sirds viņai bija tik pilna, un tik ļoti negribējās piekāpties Īdam. Un lācītis viņai bija tik svarīgs! Eke jau bija izdomājusi veselu stāstu par šo lācīti un trakoti ilgojās to ātrāk izspēlēt. Viņa paslepšus uzmeta skatienu auklītei. Izskatījās, ka auklīte nepiekāpsies, un Ekei būs jāiet nomierināties Nomierināšanās istabā.

Īds nemaz negribēja atcerēties nekādus Rūķu likumus. Viņš bija pārliecināts, ka viņam tikusi nodarīta netaisnība. Vai Rūķu likumos vispār bija kaut kas par netaisnībām – par tādām pavisam īstām netaisnībām? Caur pieri viņš neapmierināti paskatījās uz auklīti. Vai viņa maz saprot, kā Īds jūtas. Kā gan viņa pati maz justos viņa vietā. Tomēr Īds vairs nekliedza. Viņš tikai pie sevis piktojās un prātoja, kā lai te panāk savu taisnību.

– Kad jūs nekliegsiet un būsiet nomierinājušies, mēs varam mierīgi visu izrunāt, noskaidrot un atrisināt. – auklīte paskaidroja.

Īdam tas deva cerību. Viņš jau labvēlīgāk sāka prātot, kā auklīti pārliecināt, ka lācītis pienākas viņam. Eke joprojām nespēja pilnīgi savaldīt savas emocijas. Viņai nesanāca tā uzreiz apklust pēc tik traka brēciena, tāpēc viņa vēl kādu laiku klusiņām pačerkstēja, līdz lēnām norima.

– Es saprotu, ka tas lācītis ir ļoti pievilcīgs, un ka jums abiem gribas ar viņu spēlēties. Varbūt mēs varam sarunāt, ka jūs tagad katrs atsevišķi man izstāstāt, kas īsti notika. Eke, vai tu vari man izstāstīt?

– Es pirmā paņēmu to lācīti. Te neviena nebija, lāctis bija brīvs, es to paņēmu, un tad atnāca Īds un sāka man to lācīti ņemt nost, – Eke pat apraudājās, cik viņai tas bija licies sāpīgi.

– Labi. Un kā tu to visu redzi, Īd?

– Es tikai biju aizgājis padzerties. Es jau spēlējos ar to lācīti. Padzeršanās neskaitās.

Kā domā tu? Kuram bērnam pienākas lācītis? Vai var šo situāciju atrisināt tā, lai beigās visiem ir labi?.

Rūķiem nebija nekādu noteikumu par padzeršanos. Auklīte domāja, ka lācītis pienākas Īdam, tomēr viņai gribējās iepriecināt arī Eki. Auklīte piedāvāja abiem rūķa bērniem paspēlēties kopā – izdomāt stāstu, kurā būtu gan lācītis, gan citas rotaļlietas, un tad kopā to izspēlēt.

– Bet es tad spēlēšu to spēli ar lācīti, – Eke atkal iesaucās.

– Nē, es, – Īds joprojām nepiekāpās.

Auklīte nopūtās.

– Nu tad nekas cits neatliek, kā spēlēties pēc kārtas. Tad tev, Eke, tomēr būs jāpagaida, kamēr Īds paspēlēsies ar lācīti. Īds priekā un gandarījumā staroja. Eke sabēdājusies nokāra galvu, tomēr pieņēma šo kārtību.

Tad pēkšņi Tomass, kurš līdz tam visu notiekošo bija vērojis klusējot, aizskrēja uz rotaļu istabas tālāko stūri. Tur viņš ilgi rakās pa mīksto rotaļlietu kasti, līdz beidzot līksmi visiem paziņoja:

– Man likās, ka te jābūt, un te patiešām ir! – pacēlis augstu gaisā, Tomass turēja rotaļu lācīti, kas bija gandrīz tāds pats kā tas, par kuru tik dedzīgi bija strīdējušies Eke un Īds. Visi varēja atviegloti uzelpot.

                Tauriņu pļavā tauriņi dejo savas tauriņu dejas – dažreiz tas izskatās tik harmoniski un skaisti, ka garām lecošam sienāzim aizraujas elpa un viņš tā aizmirstas, ka gandrīz netrāpa uz tās lielās dadža lapas, uz kuras pusi, lēcienu uzsākot, bija mērķējis. Pat pa pļavas taku tekošās, mūždien aizņemtās skudras uz mirkli apstājas, lai apbrīnotu šo skaistumu.

                Tauriņu pļava nav parasta pļava, un tās tauriņi nav parasti tauriņi. Katrs jaunais tauriņš nāk pasaulē ar dāvanu, kas ir tāda nedaudz noslēpumaina un apslēpta dāvana. Katram jaunajam tauriņam piedzimstot sirdī ir ielikta deja – īpaša, neatkārtojama, tāda, kuru tikai viņš vien var izdejot. Taču sākumā viņa spārni nav vēl ne tik stipri, ne tik veikli, un, lai kā arī viņš cenšas, šo deju viņš nespēj izdejot. Visa tālākā tauriņa dzīve ir censties arvien labāk un labāk izdejot šo deju, kas viņā iekšā skan un aicina. Un vislielākais tauriņa prieks ir tā diena, kad viņš jūt, ka ir! Viņa spārni spēj atkārtot to skaistumu, ko viņš nes savā sirdī.

                Ja kādam tad sanāk būt lieciniekam vienai tādai piepildītai dejai, arī viņš kļūst pavisam laimīgs, pats nesaprotot, kāpēc. Un, ja vēl tie ir daudzi tauriņi, kas dejo katrs savu īpašo deju… Taču ne katra diena tauriņu pļavā ir tik spoža un brīnumaina. Tur ir arī neskaitāms daudzums parastu, diezgan pelēku dienu, kad jaunie tauriņi bariem vien pulcējas un izmēģina savus pirmos spārnu vēzienus, un viņiem nesanāk un nesanāk, un atkal nesanāk.

                Pieredzējušie tauriņi tad nāk palīgā un nenogurstoši atgādina jauniņajiem, ka nevajag nolaist spārnus, ka jāmēģina atkal un atkal, ka viņi būs laimīgi tikai tad, ja iemācīsies un izdejos katrs savu vēl nekur citur neredzēto deju.  Daži jaunie tauriņi ir paklausīgi un turpina pūlēties, citi – sāk domās fantazēt par pusdienām un salda nektāra dzērieniem vai pēcpusdienas laiskošanos saulītē, kaut ārēji vēl kaut cik cilā spārnus. Ir arī tādi, kas krīt gar zemi, nikni kustina visas sešas kājas un brēc, ka nekad dzīvē vairs nedejos, ka tas ir neciešami grūti un ka viņu dzīvei nav nekādas vainas arī bez visas šīs māžošanās. Uz reta gadās arī tādi, kas neskatoties uz visiem uzmundrinošajiem vārdiem no pieaugušo tauriņu puses, galīgi pazaudējuši ticību paši sev – tie raud tik gaužas asaras, ka spārni izmirkst slapji un padejot viņi patiešām vairs nevar.

                Taču ikdienas dejošanas treniņš vēl nav nekas salīdzinot ar izaicinājumu, dejojot savu deju, neskriet virsū citiem tauriņiem un nesabojāt tiem spārnus. Ne vienmēr tas izdodas. Un tad gan citas radības no Tauriņu pļavas muktin mūk un brīnās, kā tik jauki un piemīlīgi tauriņi vienā mirklī var pārvērsties par tādiem kašķīgiem nejauceņiem.

                Katram jaunajam tauriņam liekas, ka viņa īpašā deja ir svarīgāka par visu, ka katrs, kas stājas viņam ceļā, tīšām dara pāri un rīkojas neapstrīdami netaisnīgi. Tā viens tauriņš, saskrienoties ar kādu citu, iedegas lielās dusmās un metas atriebties un, cik nu vien spēj, klapē to otru ar saviem elegantajiem spārniem. Bet otrs, ne mazāk nikns un ne mazāk pārliecināts par savu nevainību un pirmā tauriņa ļaunumu, metas atkal tam pirmajam virsū. Nevienam tad vairs nerūp ne saburzītie vai pat ievainotie spārni, ne ķīviņos izšķiestais laiks. Pierādīt savu taisnību kļūst par vissvarīgāko lietu pasaulē.

                Ķīviņi beidzas vai nu tad, kad jaunie cīnītāji par taisnību pavisam saguruši, vai arī kad pieaugušie tauriņi viņus izšķir un dejošanas vietā liek lidot katram uz savu pļavas stūri ievākt nektāru lielās tauriņu saimes vakariņām.

                Reiz tā tika izšķirti arī divi ļoti temperamentīgi jaunie dejotāji Lū un Ongo. Lū tika nosūtīts uzdevumā uz pļavas austrumu daļu, bet Ongo – uz rietumiem. Mazliet sadrūmuši, viņi paņēma savus nektāra groziņus un devās ceļā. Lū jutās nelaimīgs, jo viņam patika dejot. Viņš pats pie sevis cieši apņēmās, ka nākamreiz būs uzmanīgāks un dejos tur kur brīvāks, ka vairāk pacentīsies nevienam neskriet virsū. Ongo, turpretī nevarēja nomierināties, jo joprojām karsti ticēja, ka tik svarīgu lietu kā viņa deja neviens nedrīkst traucēt, pat cits tauriņš ne. Dusmās daudz ceļu nepētīdams, viņš attapās, ka ir jau izlidojis ārā no Tauriņu pļavas un viņam garām iet dubļains ceļš ar skopu zāli un galīgi bez puķēm. Gandrīz turpat aiz ceļa plūda plata upe. Hm… Ondo kļuva ziņkārīgs. “Nez kas tajā upē dzīvo?” viņš gribēja noskaidrot.

                “Kas tu tāds?” Ondo dzīvespriecīgi uzsauca pirmajai radībai, kuru ieraudzīja un kuru nepazina, un kura viņam, godīgi sakot, likās mazliet nepievilcīga. “Es esmu krupis,” radība noburkšķēja. Izskatījās, ka krupis pārāk neilgojas pēc sabiedrības. “Vai tā ir Krupju upe?” Ondo tomēr turpināja krupi izjautāt. “Krupju upe? Nē!” krupis sāka kratīties smieklos. “Tā vienkārši ir upe. Upe ir pilna ar daudzām un dažādām dzīvām radībām,” nomierinājies viņš paskaidroja. Ondo aizdomājās. “Un kur ir pārējie krupji?” viņš atkal jautāja. “Pārējie krupji? Es nezinu. Es dzīvoju viens. Man nav vajadzīgi pārējie krupji,” krupis paskarbi atbildēja. Ondo vēl vairāk aizdomājās. “Bet ar ko tu vakaros parunājies? Un ar ko tu spēlē paslēpes? Un ar ko tu ēd pie viena galda?” viņš nevarēja iedomāties tādu dzīvi – vienmēr būt vienam. “Tie jau būtu tikai traucēkļi. Man vajadzētu ar citiem dalīties, ievērot kādus kopīgus noteikumus, sadzīvot. Tagad es pats esmu pilnīgs savas dzīves noteicējs,” krupis nesaprata, par ko tauriņš tā satraucas. Turklāt, viņš bija jau noguris no tik neierasti ilgas runāšanas un teicās iet savu ceļu. Tauriņš klusēdams pamāja viņam ardievas.

                Kādu laiku Ondo noskatījās aizlecošajam krupim pakaļ un domāja. Jā, tā laikam bija, ka abas lietas nevarēja dabūt – ja gribēja būt pilnīgs savas dzīves noteicējs un nekad nevienam nepiekāpties, vajadzēja dzīvot vienam. Ondo negribēja dzīvot viens. Par to viņš bija pilnīgi pārliecināts. Lēnām viņš pagriezās atpakaļceļam uz Tauriņu pļavu. Ondo galvā joprojām rosījās daudz domu, taču vienu viņš jau bija paspējis saprast – ja viņam bija jāizvēlas, viņš tomēr izvēlējās savu Tauriņu pļavu ar tūkstošiem citu tauriņu, nekā krupja vientuļnieka dzīvi. Ondo tomēr labāk mācīsies sadzīvot. Var jau būt ka citreiz viņš var mazliet pabīdīties un dejot savu deju tā, ka arī citiem paliek vieta, kur dejot viņu deju.

                Kad Ondo pārradās mājās, bija jau ļoti vēls, un visi daudzie tūkstoši tauriņu bija pamatīgi satraukušies par viņa kavēšanos. Viņam parādoties vakariņu vietā, visu pļavu pāršalca prieka vilnis. Ondo bija tik laimīgs, ka viņam bija viņa mājas – viņa Tauriņu pļava un visi šie tauriņi, un mazliet sakaunējies par savu šīs dienas nelāgo ķīviņu.

Rūķu ciematā bija stingra tradīcija, ka jaunajiem rūķiem kādā brīdī jāsāk celt pašiem sava māja un jāgatavojas pieaugušo rūķu dzīvei. Tas, ka arī rūķu dvīņiem Mellenītim un Zilenītim ir pienācis šis nopietnais dzīves brīdis, nebija apspriežams. Taču viņiem, kā jau visiem rūķu jauniešiem, tika atstāta liela brīvība attiecībā uz to, kā viņu nākotnes mājas izskatīsies.

Pirms ķerties pie darba, abi dvīņu brāļi apstaigāja visu savu ciematu, lai kārtīgi izpētītu citu rūķu celtās ēkas. Nebija jau tā, ka viņi tās iepriekš nebūtu redzējuši. Tomēr šajā reizē Mellenītis un Zilenītis uz visu skatījās ar citām acīm. Tās mājas, kuras visvairāk iekrita sirdī, abi rūķu jaunieši izpētīja visos sīkumos. Turklāt viņi neaizmirsa izprašņāt saimniekus gan par to, no kurienes nākuši visi būvmateriāli, gan precīzu visu darbu veikšanas secību.

Rūķi bija sacēluši ļoti dažādas mājas. Tur varēja atrast māju ikvienai gaumei. Mellenītis bija tāds ļoti piesardzīgs un mazliet nedrošs jauns rūķis, viņš uzreiz funktierēja ne tikai par to, kura māja labāk izskatās, bet arī par to, kuru viņš patiešām mācēs uzcelt. Apskatījis vairākas pievilcīgas baļķu mājiņas, viņš nolēma, ka arī viņam derētu kaut kas līdzīgs. Mellenītis jau iztēlojās, kā sēdēs bagātīgi ziedošā rožu dārzā blakus savam glītajam namiņam un kopā ar jaukiem ciemiņiem dzers tur smaržīgu piparmētru tēju. Mellenīša dvīņu brālis Zilenītis bija pavisam citas dabas – viņam patika izaicinājumi. Turklāt viņam bija izveidojies arī kāds slikts paradums – Zilenītim vienmēr gribējās būt uzmanības centrā. Šis rūķu jaunietis bija gatavs pūlēties vaiga sviedros un iztērēt visu savu enerģiju, lai tikai pārējie rūķi viņu vismaz par kaut ko apbrīnotu. Tā nu Zilenīša prātā brieda pārdrošs plāns – uzbūvēt ko tādu, ko vēl neviens cits šajā rūķu ciemā nebija redzējis.

Viņa mājai bija pamanāmai, spilgtai un neparastai, tāpēc Zilenītis pie sevis nolēma aiziet pirmais uz rūķu būvmateriālu veikalu un izvēlēties tur vislabākos materiālus. Doma par būvmateriālu veikalu uzkurināja Zilenīša dedzību, un, nespējot izdomāt citu iemeslu kā panākt, ka brālis nenāk viņam līdzi, jaunais rūķis samelojās. Viņš teica, ku nupat atcerējies, ka bija ieplānojis aizskriet uz upi izpeldēties. Zilenītis zināja, ka viņa dvīņu brālim nepatīk peldēties un bija pārliecināts, ka uz turieni Mellenītim nebūs ne mazākās vēlēšanās viņam sekot. Tā arī bija. Mellenītis mazliet izbrīnījās par brāļa steidzīgo došanos uz upi, bet līdzi patiešām negāja.

Kā uz vēja spārniem Zilenītis aizjoza upes virzienā, bet, kad atskatījies pārliecinājās, ka brālis vairs nav redzams pie apvāršņa, mainīja sava ceļa virzienu un tikpat ātri joņoja uz būvmateriālu veikalu.

Veikalā Zilenīti gaidīja neliela vilšanās. Visi materiāli izskatījās tik parasti un tik daudz reiz redzēti. Viss Zilenīša lielā dūša vienā mirklī noplaka, taču, mazliet apdomājies, viņš sevi mierināja: “Nu nekas! Vismaz sarkani ķieģeļi viņiem te ir.” Jā, ķieģeļi rūķu būvmateriālu veikalā patiešām bija visās varavīksnes krāsās. Netrūka arī mākslinieciski apgleznotu baļķu un dēļu. Protams, tur bija arī visas parastās krāsas un līmes, otas un otiņas, zāģi un zāģīši, un citi piederumi, ko varēja izmantot, lai radītu ko neparastu. “Labi,” Zilenītis izlēma: “Sakšu ar krāsainiem ķieģeļiem, un tad jau vēl izdomāšu…”

Jau tajā pašā vakarā vienā no rūķu ciema augstākajām vietām lepni slējās sarkanu, zilu un zaļu ķieģeļu kaudzes, un Zilenītis apmierināti raka bedres, lai ieliktu savai mājai labus pamatus. Tā viņš cītīgi strādāja dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša, ik pa laikam aizejot apskatīt, kā sokas viņa brālim un citiem jaunajiem rūķiem, kādas mājas ceļ viņi.

Kādā reizē, apciemojot Mellenīti, Zilenītis bija pārsteigts, cik lielu uzmanību viņa brālis veltīja kartīga žoga uzcelšanai. Skaļi viņš neko neteica, bet pie sevis sprieda: “Mellenītis tērē pārāk daudz enerģijas, ceļot vienkāršu un nenozīmīgu žogu. Mūsu pusē jau nav ne zagļu, ne laupītāju. Kam gan tas vajadzīgs?! Man, īstenībā, vispār nevajag tādu žogu. Es taču gribu, lai visi redz un apbrīno manu māju!”

Kad Zilenīša māja bija gatava, to apskatīt patiešām nāca visi. Apskatīja un apsprieda, atkal apskatīja un atkal apsprieda. Pirmā Zilenīša vilšanās bija dzirdēt, ka ne visiem viņa māja iet pie sirds – daži bija sajūsmā, citiem tā nelikās nemaz tik īpaša, un atsevišķiem rūķiem – pat nepatika, jo esot pārāk spilgta un tādā nevarot atpūsties pēc darbā pavadītas dienas. Taču ar to vēl Zilenīša nedienas nebeidzās. Tā kā jaunā rūķa māja bija vienīgā māja bez žoga visā plašajā rūķu ciemā, uz to nāca visi ciemoties gribētāji, kuri nevarēja izdomāt, kur vēl citur lai aiziet. Tā nu Zilenītis tagad uzņēma viesus visas dienas garumā. Pavisam satriekts viņš sajutās, kad daži rūķu paziņas, kuriem bija uznācis bezmiegs, ielauzās pie viņa pat naktī. Zilenītis bija pavisam pārguris, bet, tā kā bija ticis audzināts, ka sevi cienošs rūķis nekādā gadījumā nedrīkst kļūt rupjš,, viņš turpināja vārīt saviem viesiem tēju, runāt par labiem vai sliktiem laikapstākļiem un visniecīgākajiem jaunākajiem notikumiem rūķu ciemā.

Reiz Zilenītis, pavisam izmisis, atstāja savus viesus vienus pašus klīstam pa viņa burvīgo mītni, klusām aizlavījās projām un vieglā riksītī devās satikt savu brāli. Mellenīša māju ieskāva krāšņi izkrāsots žogs. Žogā bija vārtiņi, kuri izrādījās aizslēgti. Zilenītis pabrīnījās, jo bija tikai pēcpusdiena. Kāpēc gan viņa brālis aizslēdzis vārtiņus?! Vai viņš nav mājās? Visam gadījumam Zilenītis tomēr pakustināja blakus vārtiņiem piekarināto mazo zvaniņu. Zvaniņš melodiski iešķindējās, un pēc īsa brīža otrā pusē atskanēja pieklājīga Mellenīša balss: “Jā, kas tur ir?” “Es, tavs brālis Zilenītis! Kāpēc tu nelaid mani iekšā?” Vārtiņi atvērās, un tajos parādījās smaidīga Mellenīša seja: “Protams, ka es laidīšu tevi iekšā – tu esi mans brālis un tik sen neesi pie manis bijis. Taču vārtiņus es šai laikā mēdzu aizvērt, jo šis ir gan mans atpūtas, gan mans mājas uzkopšanas laiks, kad es gribu pastrādāt klusumā un mierā – tā, lai neviens mani netraucē. “Ak, man arī tā derētu!” pie sevis nodomāja Zilenītis, bet kaunējās atzīties savam brālim, ka par žogu viņam izrādījusies taisnība.

Zilenītis izbaudīja Mellenīša mājas klusumu un mieru un izteica savam bralim atzinību par neparastajiem kokgriezumiem, ar kuriem viņš bija pamanījies izrotāt savu citādi vienkāršo namu. Atpūties viņš devās atpakaļ uz savu mītni un jau zināja, ko darīs. Vispirms viņš saviem ciemiņiem paskaidros, ka turpmāk viņu nevarēs apciemot jebkurā laikā, jo viņš ieplānojis sev konkrētas darba stundas, kad grib strādāt klusumā un mierā. Turklāt, naktīs viņš arī nebūs pieejams, jo ir ieplānojis gulēt un atpūsties.  Otrkārt, nākamā lieta, pie kuras Zilenītis grib labi pastrādāt, ir žogs – viņam vajadzīgs kārtīgs, stabils un necaurredzams žogs.

Zilenīša ciemiņi pa to laiku bija pamatīgi satraukušies par viņa nozušanu un pat bija paziņojuši rūķu policijai. Cik gan atviegloti visi jutās, ieraugot Zilenīti iznirstam aiz kaimiņu mājas stūra. Zilenītis pats jutās neomulīgi, jo zināja, kas viņam visiem jāpavēsta un nebija pārliecināts, kāda būs pārējo rūķu reakcija.

Rūķiem Zilenīša vēsts bija patiešām negaidīta, tomēr lielākā daļa izturējās saprotoši. Bija daži, kas dusmojās, jo viņiem bija iepaticies, ka vienmēr ir kāda vieta, kur aiziet, kad uzmācas garlaicība un grūti izdomāt sev nodarbošanos. Taču atvieglojums, kuru Zilenītis izjuta pēc sava neparastā  paziņojuma, bija tik patīkams, ka dažu rūķu neapmierinātība viņu vairs neuztrauca.

“Visi man saka, cik es skaista,” mazā rūķu meitene, Annika, pietvīkušiem vaigiem stāstīja savai labākajai draudzenei Rūtai. Rūta arī domāja, ka viņas draudzene ir īsta skaistule, taču, kad Annika  to sāka atkārtot katru dienu, Rūta sajutās pavisam nelāgi. “Kāpēc man viņai visu laiku ir jāsaka, ka viņa ir skaista?! Cik var par to runāt?!” viņa pie sevis  sprieda un dusmojās uz savu draudzeni, taču neuzdrošinājās viņai to atklāti pateikt. Rūtai likās, ka nav pieklājīgi teikt citam rūķim, ka viņš kaut ko dara nepareizi. Viņa gribēja būt draudzīga un jauka, taču viņas sirdī bija ielavījies kāds Nejaukulis. Un ne tikai ielavījies, bet apmeties tur uz pastāvīgu dzīvi.

Dažreiz Rūtai likās, ka tas Nejaukulis ir aizgājis, un viņas dzīve var būt tik pat skaista, bezbēdīga un mazu rūķu meiteņu piedzīvojumiem bagāta kā iepriekš, taču katru reizi, kad Annika atkal lielījās ar savu skaistumu, Rūta sajuta, ka Nejaukulis tur joprojām ir un sagādā viņai arvien lielākas mocības.

Rūtai nepatika Nejaukulis. Viņa domāja, ka būs labāk, ja viņa mazāk draudzēsies ar Anniku un sameklēs starp daudzajām rūķu meitenēm sev kādu citu labāko draudzeni.

Nākamajā dienā viņa jau pavisam agri tipināja uz rūķu bērnu rotaļu laukumu, kur vienmēr kāds bija un vienmēr bija skaļi un jautri. Cerīgi viņa pievienojās rūķēniem, kas tobrīd no koku zariņiem, sūnām un citām labām lietām būvēja sev mazu rotaļu pilsētiņu. Mazie strādnieki priecīgi uzņēma savā bariņā Rūtu – vēl vienas čaklas rokas viņiem noteikti noderēšot.

Rūta centās, cik spēja, taču drīz vien pamanīja, ka viņai nesanāk tik labi, kā pārējiem. Rokas bija čaklas, taču ne tik izveicīgas. Rūta apjukusi apstājās un vēroja kā viņas rotaļu biedri zibenīgā ātrumā ceļa arvien jaunas pasakainas būves. Ak, nē! Sirdī pamodās Nejaukulis. Un mocīja Rūtu… un mocīja… Rūtai acīs sariesās asaras. Viņa apgriezās un skrēja prom.

Varbūt ir vēl kāda cita vieta, kur viņai veiktos labāk? Pārvarējusi sarūgtinājumu, mazā rūķu meitene devās uz šūpolēm. Šūpošanās bija tāda iecienīta nodarbe, un pie šūpolēm parasti jau bija daudz gribētāju, kas sastājušies garā rindā gaidīja savu kārtu. “Ļoti labi, gaidot rindā varēs ar kādu patīkami patērzēt,” Rūta pie sevis nodomāja un nostājās garās rindas galā.

Viņu tur priecīgi sagaidīja Madara un Elizabete, abas ņipras un skaļas rūķu meitenītes. Rūta nopriecājās, ka šajā kompānijā viņa droši vien ātri aizmirsīs savas bēdas. Kādu laiku tā patiešām arī bija. Meitenes priecīgi pārrunāja jaunākos notikumus rūķu ciemā. Rūta uzzināja, ka sestdien gaidāma Meža fejas vizīte, un tai par godu, kā katru gadu, tiek gatavota liela balle. Madara priecīgi pavēstīja, ka sagadīšanās pēc tante viņai tieši vakar uzdāvinājusi jaunu skaistu kleitu – kuplu, ar volāniem un izšuvumiem, kā īstai rūķu princesei. Madara varot to kleitu savām draudzenēm arī parādīt, tikai tad viņām visām jāaizskrien uz Madaras  mājām.

Kāpēc gan ne?! Elizabete un Rūta tiešām gribēja apskatīt neparasti skaisto tantes dāvanu, par kuru Madara tik aizrautīgi stāstīja. Puspalekdamies un tik pat bezbēdīgi čalodamas, meitenes devās uz Madaras mājas pusi.

“Mammu, es parādīšu Elizabetei un Rūtai savu jauno kleitu,” Madara steidzīgi paskaidroja un, nesagaidot mammas atbildi, jau vilka draudzenes uz savu istabu. Mamma tikai nosmaidīja.

Jā, tur jau viņa bija – izslavēti skaistā kleita! Pakārta uz drēbju pakaramā blakus Madaras skapim. Madarai tik ļoti bija paticis savu kleitu uzlūkot, ka viņa bija to atstājusi skapja ārpusē.

Elizabete un Rūta bija sajūsmā. Madara nebija pārspīlējusi. Kleita patiešām bija izcila. Rūta pie sevis nodomāja, ka nekad agrāk neko tik skaistu vēl nebija redzējusi. Prieks būtu bijis pilnīgs, ja vien šajā brīdī Rūtas sirdī atkal nebūtu pamodies nejaukais Nejaukulis. Rūta atcerējās, ka viņai nav skaistas kleitas priekš sestdienas balles un pagalam sabēdājās. Turklāt, viņa bija pārliecināta, ka tik skaistu kleitu kā Madarai viņai neviens nepaspēs sameklēt, pat ja viņa tagad dotos mājās un izstāstītu savu vajadzību.

Rūtai bija kauns par savām sajūtām, tāpēc viņa tās labi nomaskēja un centās izlikties priecīga, lai draudzenes nepamanītu, kas ar viņu notiek. Tikai, kad kļuva pavisam smagi, viņa sameloja, ka viņai laiks iet mājās, jo esot tā vecākiem apsolījusi.

Izgājusi cauri Madaras mājas pagalmam un tikusi tik tālu, ka varēja būt pārliecināta, ka viņu neviens neredz, Rūta sāka šņukstēt. Viņa jutās tik nelaimīga. Viņai likās, ka visiem rūķu bērniem ir kaut kas īpašs, bet viņai nekā.

“Kāpēc tāda skaista meitene tik gauži raud?” pēkšņi Rūtai ceļā nostājās… Meža feja. “Meža feja?” Rūta nespēja noticēt, izberzēja acis un vērīgi paskatījās vēlreiz. Tā tiešām bija Meža feja. Meža feja sirsnīgi smējās: “Negaidīji?” Rūta mēmi papurināja galvu. Meža fejai bija jāierodas tikai sestdien. Tā vēl nekad nebija bijis, ka Meža feja ierastos vairākas dienas pirms tradicionālās ikgadējās balles, kas tika rīkota par godu viņas vizītei.

“Man kaut kā likās, ka man šogad jāierodas ātrāk, ka kādam es te varētu būt vajadzīga,” feja laipni paskaidroja. Rūta nosarka: “Vai feja domāja viņu? Vai feja zināja par viņas bēdām un par Nejaukuli, kas bija ieperinājies viņas sirdī?” Rūtai bija grūti ieskatīties Meža fejas acīs.

“Es eju apciemot rūķu bērnus no Dziesmu dārza. Varbūt vēlies nākt man  līdzi?” feja paskaidroja. “Ā! Dziesmu dārzs!” uz turieni Rūta sen nebija gājusi, bet viņa zināja, par ko ir runa. Dziesmu dārzā pulcējās visi, kam patika mūzika – kam patika vai nu dziedāt, vai spēlēt kādu instrumentu. Tur drīkstēja iet arī tie, kas mīlēja vienkārši klausīties. Kādreiz arī Rūta bija tur pavadījusi daudz laika. Nez kāpēc viņa bija pārtraukusi turp iet un aizmirsusi, ka vispār jau viņai ļoti patīk mūzika – viņa labprāt gan dzied, gan spēlē vijoli. Jā, protams, Rūta ies fejai līdzi uz Dziesmu dārzu.

Aizmirsusi visas nebūšanas, mazā rūķu meitene līksmi soļoja blakus Meža fejai. Taču feja nebija aizmirsusi Rūtas asaras. “Kas īsti nomāc tavu sirdi,” viņai maigi iejautājās. Rūta sastinga. Bet feja bija tik laba, tik laba, ka nevarēja viņai neizstāstīt. Un Rūta visu izstāstīja – gan par to, ka, viņasprāt, viņai pietrūkst skaistuma, gan ka rokas viņai nav tik veiklas kā citiem rūķu bērniem, gan ka tik skaistu kleitu kā Madarai viņai nu nekādi nedabūt. Un par Nejaukuli, kurš spīdzināja viņas sirdi, arī izstāstīja.

“Man gan tu liecies tik simpātiska maza jaunkundze,” feja domīgi teica. Rūta atplauka: “Vai tiešām?” Feja pamāja un turpināja: “Atceros, ka tev bija skaista balss. Kāpēc gan tev nepievienoties dziedātājiem, kas gatavo priekšnesumu sestdienas ballei?” “Vai es drīkstu?” Rūta mazliet satraucās, ka tik ilgi nebija Dziesmu dārzā rādījusies. “Protams,” feja gan nemaz nešaubījās, ka Rūta tiks galā ar šo uzdevumu. “Tu esi talantīga dziedātāja,” viņa paskaidroja un vēl piebilda, ka nav jau visiem rūķa bērniem jābūt vienādiem, ka ir labi, ka vienam ir veiklu roku dāvana, bet citam – skaista balss.

Jā, tas izklausījās saprotami. “Man laikam neviens tā īsti nekad nebija pateicis, ka man arī ir dāvanas,” Rūta klusu pie sevis noteica. “Tev noteikti ir! Visiem ir dāvanas. Tās tikai jāatklāj un jāattīsta,” feja vēlreiz apstiprināja. Rūtai šķita, ka Nejaukulis izslīd no viņas sirds un aizmūk. Nebija tik grūti priecāties par citu dāvanām tagad, kad viņa zināja, ka arī pati nav atstāta bešā, ka arī viņai ir dots kaut kas vērtīgs.”

Dziesmu dārzā Rūtu sagaidīja ar gavilēm, jo rūķi vispār bija priecīga tauta. Rūta dabūja savu lomu priekšnesumā un ar gandarījumu ķērās pie jauno dziesmu mācīšanās. Taču pats labākais bija vēl priekšā. Feja visiem priekšnesuma dalībniekiem bija sagatavojusi pārsteigumu – jaunus skatuves tērpus. Rūta nu bija mēma no izbrīna un pāriplūstoša prieka, kad ieraudzīja, ka rūķu meitenes uzstāsies īstās rūķu princešu kleitās, kas nemaz nebija sliktākas par to, kuru uz balli taisījās vilkt viņas draudzene Madara. Rūtai likās, ka tagad viņa ir arī tik laimīga, ka varētu ne tikai Annikai, bet visām rūķu meitenēm teikt, cik viņas visas ir skaistas.

Reiz kādā senā karaļvalstī valdīja ļoti labsirdīgs valdnieks. Pat mazliet pārāk labsirdīgs bija šis karalis. Viņam gribējās iepriecināt pilnīgi visus cilvēkus – gan pavalstniekus, gan citās zemēs mītošos ļaudis. Tāpēc reizi gadā ar karaļa pavēli tika rīkotas svinības, uz kurām tika aicināts ikviens gribētājs. Vari jau iedomāties, ka nākt gribētāju netrūka. Ļaudis plūda no malu malām un stāvēja rindās, lai sasveicinātos ar nama saimnieku un lai dabūtu iekāroto kūkas gabalu pie viesību galda.

Ciemiņi bija ļoti dažādi. Nāca tādi, kas patiesi ilgojās satikt savu sirsnīgo karali, paspiest viņam roku un uzdāvināt viņam kādu dāvanu. Netrūka to, kas alka papriecēt acis un kārtīgi apskatīt grezno karaļa pili. Ieradās arī tādi, kam svarīgāk par visu bija labi paēst, vai tādi, kam patiešām bija pietrūcis ēdamā. Visiem pa vidu, diemžēl, ielavījās daži, kas aizejot pamanījās iebāzt kabatā kādu no dārgajiem galda piederumiem. Tomēr nekādi nepatīkami starpgadījumi nemazināja karaļa degsmi turpināt šo tradīciju.

Vienās no šīm krāšņajām ikgadējajām svinībām kāds ārzemju viesis atnesa karalim dāvanā būrīti ar putnu. Karalim patika saņemt dāvanas, visādas dāvanas. Tā nu viņš aiz sava pāriplūstošā prieka un pateicības nemaz neapskatīja, kas īsti tas bija par putnu. Patiesībā, šis karalis bija pilnīgi pārliecināts, ka būrītī ir kāda jauna papagaiļu suga, jo tādus viņš jau iepriekš bija saņēmis kā dāvanas. Turklāt, nebūdams liels putnu pazinējs, karalis nemaz nebūtu iedomājies, ka būrīšos var ielikt vēl kādus citus putnus, izņemot papagaiļus.

Tā nu putns tika nodots karaļa kalpu ziņā ar piebildi: “Pabarojiet viņu labi kārtīgi, droši vien būs piekusis pēc tālā ceļa!” Putnam tika nodrošināts labākais ēdiens, ūdens, telpa, kur izvingrināt spārnus, un pat atsevišķi kalpotāji, kuru vienīgais uzdevums bija daudz runāties ar jauno papagaili, lai tādējādi tas iemācītos ko pateikt cilvēku mēlē.

Tomēr jaunais papagailis izrādījās ļoti izvēlīgs. Kalpotāji viņam pienesa  visaugstākās kvalitātes sēklas, kādas vien valstī varēja sameklēt, bet viņš tās ne mutē neņēma. Rieksti, augļi, pumpuri – nekas no tā visa putnam negaršoja. Ziedputekšņi arī ne. Kāds no karaļa kalpiem teica, ka esot dzirdējis par papagaiļu sugām, kuras ēdot arī kukaiņus, zirnekļus un kukaiņu kāpurus. O, jā, tos varēja itin viegli sagādāt!

Vairāki kalpi tika nekavējoties izsūtīti ievākt nepieciešamo barību – nevarēja taču ļaut jaunajam pils mīlulim nomirt badā! Papagailis tiešām ieēda atnesto barību, taču joprojām īpaši priecīgs neizskatījās. Karaļa putnu pārzinātāji tādu papagaiļu sugu vēl nebija redzējuši un tikai raustīja plecus.

Uz pili tika ataicināts kāds sirms un ļoti pieredzējis vīrs, kas daudz pa pasauli ceļojis un daudz ko savā garajā mūžā redzējis. Viņš vērīgi aplūkoja karaļa mīluli un ieteica pamēģināt kādus lielākus gaļas gabalus – piemēram, vistas stilbiņus un cūkas šķiņķīšus. Kalpotāji acis vien nomirkšķināja, bet paklausīja. Papagailis turpmāk tika audzināts kā jau visi kārtīgi papagaiļi, bet, kad pienāca ēdienreize, saņēma izsmalcinātu gaļas izlasi. Jaunajam papagailim tas tīri labi patika, un viņš sāka braši augt un pieņemties spēkā.

Jaunais karaļa mīlulis mēdza arī citādā ziņā ievērojami atšķirties no pārējiem. Āra pastaigu laikā viņam patika augstu uzlidot un gaisā ilgi planēt. Taču putnu aprūpētāji metās savu aizbilstamo dedzīgi pārliecināt, ka tas neesot droši un kāpēc gan viņam tā būtu jāriskē, ja visi pārējie papagaiļi draudzīgā bariņā tepat pa koku zariem lēkā un tikai mazliet pārlaižas no viena zara uz citu. Katru reizi, to atkal un atkal dzirdot, putns padevās un samierinājās, un palika kopā ar visiem pa koku zariem lēkāt.

 Viņam ļoti nepatika arī brīdis, kad bija jāiet atpakaļ būrītī, un viņš nevarēja vien nobrīnīties, kā pārējie papagaiļi ar to tīri labi sadzīvo. Taču pamazām arī jaunais papagailis pierada pie šīs kārtības. Vēl jaunais putns dažreiz juta sevī briestam mežonīgu cīņas sparu, bet aprūpētāji bija modri, un visus viņa mēģinājumus draudzīgi pacīnīties ar citiem papagaiļiem stingri pārtrauca.

Pamazām jaunais papagailis kļuva arvien līdzīgāks citiem papagaiļiem, taču arvien skumjāks un nelaimīgāks. Āra pastaigas viņu sāka galīgi neinteresēt. Lielākoties, viņš gribēja tupēt savā būrī, knābi zem spārna pabāzis un nevienu neredzēt.

Pats karalis katru dienu nāca ne vien savu mīluli apciemot, bet pats arī nesa viņam ēdamo un tīrīja viņa krātiņu. Tas nelīdzēja. Putns grima arvien dziļākās skumjās.

Uz pili tika ataicināts gudrais sirmgalvis, cerot, ka varbūt vismaz viņš varēs ko līdzēt. Sirmgalvis nebija ilgi jāgaida. Šķiet arī viņam pašam rūpēja putna liktenis.

Ieraudzījis nu jau krietni paaugušos putnu, sirmgalvis pasmaidīja. “Tu jau neesi nekāds papagailis! Tu esi ērglis! Liels un varens ērglis. Tev vajag lidot! Pavisam augstu un tālu!” To dzirdot, putns notrīsēja un pacēla galvu. Viņš izskatījās apjucis, taču kaut kas viņa sirdī bija sakustējies.

Sirmgalvis lika iznest putna būrīti dārzā un atvēra tā durvis. Ērglis joprojām nesaprata. Viņš skatījās te uz kalpotājiem, kas izskatījās ne mazāk apjukuši, te uz sirmgalvi, kas plati smaidīja un iedrošināja putnu lidot. Viņš tik ilgi bija mācījies nelidot, bet tagad viņam lika lidot! Viņš tik daudzas reizes bija dzirdējis, ka lidot augstu nav droši, bet tagad sirmgalvis pieprasīja, lai viņš lidotu, cik augstu vien spēj! Ērglis kļuva dusmīgs, bet sirmgalvis turpināja viņu aicināt lidot. Nu labi! Lidos ar! Saniknots viņš izlīda ārā no sava būra un pacēlās gaisā.

Iesākumā mazliet šaubīgi, bet tālāk arvien pārliecinošāk, ērglis cēlās arvien augstāk un augstāk gaisā. Jo augstāk viņš uzlidoja, jo priecīgāks kļuva. Jā, tas bija tā vērts! Jā, laikam jau sirmgalvim bija taisnība – viņš bija ērglis, nevis papagailis, un viņam vajadzēja lidot.

Pa to laiku pienākušais karalis aizrautīgi sekoja līdzi sava mīluļa lidojumam. Tik skaisti! Kas to būtu domājis?! Viņš priecājās līdzi savam putnam. Pats ērglis jutās tik pateicīgs sirmgalvim par šo iejaukšanos, ka pēc kārtīga lidojuma nolaidās viņa priekšā un zemu paklanījās, kā to bija redzējis darām cilvēkus, kad tie centās izrādīt godu viņa saimniekam.

Karalis deva jaunus rīkojumus. Viņš pavēlēja iekārtot ērglim citu – viņam piemērotu telpu un izsludināja jaunus svētkus, jo gribēja, lai visi nāk aplūkot viņa ērgli lidojumā.