Dabas piedzīvojumu stāsti

Te būs iespējams abonēt dabas piedzīvojumu stāstus. Pirmais stāsts ieskatam.

Dabaszinību jautājumos konsultē dabaszinību skolotāja Lilita Svirževska.

Foto: Lilita Svirževska

Neparastais ikdienišķajā. Lielā gaura (Mergus merganser) starp meža pīlēm. 

    – Skaties, pīlei uz muguras mazais pīlēniņš! – Toms bija pamanījis ko neparastu.

    Pārējiem nebija divreiz jāsaka.   

    – Kur? Kur? Parādi man arī! – Pēteris  ar dažiem lieliem soļiem bija Tomam blakus un vērīgi nopētīja pīļu baru ūdenī. – Kurai gan ir tas pīlēniņš uz muguras? – visas pīles izskatījās vienādas.

    – Ak, viena cita pīle aizpeldēja priekšā! Re, panāc mazliet uz šo pusi, te var redzēt, – Toms pavilka brāli sānis un norādīja uz neparasto pīli.   

    – Es arī gribu redzēt! – mazā māsa iespraucās starp lielajiem brāļiem. – Kur ir pīlēniņš? Tēti, es neredzu! – viņa purināja tikko pienākušo tēti aiz piedurknes. – Parādi man arī! Es arī gribu redzēt! Tēti, es neredzu pīlēniņu!

    – Mierīgi, mierīgi, tūlīt sameklēsim! – tētis vēl nebija paspējis ieraudzīt putnu mammu ar mazuli uz muguras, par kuru bija pamanījis Toms. Viņš lēnām pārlaida acis katrai pīlei.    

    Daudz, pavisam daudz parasto meža pīļu ar pavisam parastu meža pīļu uzvedību. Daļa no tām grozījās cilvēku tuvumā, jo bija pieradušas, ka tiek ar kaut ko pacienātas, daļa atpūtās ūdens malā, citas peldēja vai meklēja barību. Dažas atlidoja vai aizlidoja, ar spārniem saceļot ūdenī šļakatas un uz brīdi iztraucējot pārējās. Pa vidu tikai daži baloži un lielie ķīri, bet tos jau bērni labi pazina un nebūtu varējuši noturēt par neparastām pīlēm. Turklāt, tie nu noteikti nekad nenesa savus bērnus uz muguras.

     Tad arī tētis pamanīja savādnieci. Viena pīle patiešām atšķīrās no pārējām. Mazulis gan pa šo laiku bija paspējis nokāpt no mammas muguras un  ieslīdējis ūdenī. Viņš pavisam patstāvīgi peldēja lielajai pīlei blakus.

    – Viņš tiešām bija pīlei uz muguras! – Toms satraucās, ka tētis viņam neticēs.

    – Jā, tā varēja būt. Tā ir lielā gaura. Lielās gauras patiešām nes savus bērnus uz muguras. 

    Te jāpiebilst, ka Pētera, Toma un Annas tētis bija dabas pētnieks. Ik pa laikam viņš aizveda savus trīs bērnus apskatīt kādus interesantus dabas objektus, taču nereti, tāpat kā šajā reizē, viņi visi kopā atklāja aizraujošas lietas savās ikdienas pastaigās pa pilsētas parkiem, pie tuvumā esošajām  ūdenstilpnēm un pat uz ielas.

    Bērniem patika novērot un pētīt dabu. Viņi bieži vien pamanīja neparasto pat ierastajā vidē, un tētim tikai atlika atbildēt uz viņu daudzajiem jautājumiem. Pēteris bija vecākais no bērniem. Viņš mācījās otrajā klasē, pats lasīja grāmatas un nereti arī tajās atrada atbildes uz saviem jautājumiem. Toms vēl bija pirmsskolā, tikko bija iemācījies lasīt, bet labprātāk visu pētīja pats ar savām acīm, ausīm un rokām, dažreiz liekot lietā arī ožu, un, ja tētis atļāva, mēdza šo to pat pagaršot. Savus jautājumus viņš uzdeva vecākiem vai skolotājiem, vai arī Pēterim, kurš zināja mazliet vairāk. Anna bija visjaunakais bērns ģimenē. Viņa par visu brīnijās un priecājās, pasaule viņai šķita tik aizraujoša. Mamma bieži vien šai laikā darīja kādas citas lietas, jo, kā viņa pati teica, viņai bija vajadzīgs “laiks sev”. Taču uz reta arī viņa tomēr pievienojās, un tad visa ģimene varēja doties kopīgā dabas pētīšanas piedzīvojumā.

    Taču atgriezīsimies pie lielās gauras un viņas mazuļa.

    – Vai viņš tur mammai uz muguras atpūtās? – Toms izjautāja tēti.

    – Varbūt, – tētis noteica.

    – Tā kā Anna, – Pēterim ienāca prātā, – kad mēs ejam kaut kur tālāk no mājām, viņa kādā brīdī piekūst un prasa, lai tētis vai mamma viņu panes uz rokām. 

    – Varbūt pīlēniņš gribēja samīļoties, – pašai Annai ienāca prātā.

    – Varbūt arī tā, – tētis apskāva un samīļoja Annu.

    – Izskatās, ka viņš grib aizpeldēt prom no mammas, – Toms turpināja vērot gauru ar viņas mazuli.

    – Mazulis lēnām mācās visas viņa dzīvei nepieciešamās prasmes, mācās ar visu tikt galā patstāvīgi. Pagaidām viņš gan ir vēl ļoti mazs un mamma viņam ir ļoti vajadzīga. Nekur tālu viņš nepeldēs, – tētis skaidroja.

    – Cik vecs viņš varētu būt? – Pēteris gribēja zināt.

    – Hm… Tagad ir maija beigas. Gauru mazuļi izšķiļas  apmēram maija vidū. Tā kā šim mazulim būtu jābūt pavisam nesen iznākušam ārā no savas olas. Maija vidus, protams, ir tikai tāds aptuvens laiks – gauru mazuļi var būt izšķīlušies gan nedaudz ātrāk, gan nedaudz vēlāk. Tas atkarīgs no laikapstākļiem un varbūt arī kādiem citiem apstākļiem. Tomēr, jebkurā gadījumā, šis mazulis vēl ir ļoti jauns.

    – Tik mazs un jau peld? – Pēteris brīnījās.

    – Jā, gauras ir ligzdbēgļi. Tas nozīmē, ka to putnēni gandrīz uzreiz pēc izšķilšanās jau iet līdzi  mammai. Gauru mazuļi nāk ārā no savām ligzdām un dodas arī ūdenī jau dienu pēc izšķilšanās. Interesanti ir arī tas, ka gauru ligzdas nav krastmalā, bet gan lielos koku dobumos. Turklāt, mazie putniņi paši lec mammai pakaļ ārā no sava dobuma, kad viņa ir izlēmusi viņus vest mācīt dzīves gudrības.

    – Interesanti gan… – Pēteris noteica.

    – Ej, bet tā gaura ir lielāka nekā meža pīles! – Toms bija pamanījis. – Un viņa izskatās izspūrusi, – viņš smējās.

    – To sauc par cekulu. Jā, gaurām ir tādas garākas spalvas uz pakauša, – tētis pasmaidīja.

    – Krāsa arī savādāka nekā meža pīlēm, – Pēteris piemetināja.

    – Savādāka gan. Tomēr ir arī kaut kas līdzīgs, vai ne? Viņas ir radinieces, abas  tomēr pieder pie pīļu dzimtas, – tētis smaidīja. 

    – Hm… Kā izskatās gauru tēti? – Pēteris, skatoties uz meža pīlēm, atcerējās, ka viņām mammas un tēti ir atšķirīgās krāsās. – Vai līdzīgi gauru mammām?

– Nē, tāpat kā meža pīlēm, arī lielajām gaurām mammas ir vienā krāsā, bet tēti – citā. Gauru tēti, īstenībā, ir mazliet līdzīgi meža pīļu tētiem. Viņiem arī ir zaļmelna galva. Tikai pārējās spalvas citās krāsās – spārni balti, mugura melna, vēders pat mazliet rozīgs, aste pelēka. Mājās varēsim sameklēt kādu bildi. Jā, knābis gauru tētiem ir košāks, tāds spilgti sarkans. Pievērsiet uzmanību arī knābja formai – visām gaurām knābis atšķiras no meža pīļu knābja, – tētis aicināja.

    – Jā, gaurai ir tāds kā izliekumiņš uz leju knābja galā, – Toms bija vērīgs.

    – Ja varētu apskatīt tuvāk, mēs redzētu, ka gauras knābim ir vēl arī tāda robaina mala. Tāds knābis viņām palīdz ķert zivis. Zivis ir gauru vismīļākā barība. Gauras vispār ir gaļēdājas. Meža pīles ēd arī augus. Interesanti, ka gauras mēdz sadarboties ar citām gaurām, lai noķertu zivis. Viņas sastājas pusaplī, lūk tā, – tētis ar rokām rāda pusapli, – un dzen zivis seklumā, tur, kur mazāk ūdens. Tā viņas var tās zivis vieglāk noķert.

    – Zivis nav gaļa, – Toms aizdomājās.

    – Kad runājam par augēdājiem un gaļēdājiem, zivis tiek pieskaitītas gaļai. 

    – Ko vēl viņas ēd, – Anna gribēja zināt.

    – Tārpus, kāpurus, vardes, utml. 

    – Tas viss ir gaļa? – Anna brīnījās.

    – Jā, – tētis smaidīja.

    – Skatieties, gauras mazulis laikam atkal grib atpūsties! – Pēteris iesaucās.

    – Ooo! – Anna priecājās.

    Bērni uzmanīgi vēroja, kā mazais putniņš uzrausās savai mammai uz muguras.

    – Nav slikti tā vizināties! – Pēteris nosmējās.

    – Bet kāpēc mēs nekad agrāk te nevienu gauru nebijām redzējuši? – Tomam pēkšņi ienāca prātā.

    – Latvijā viņu nav tik daudz… – tētis noteica, –  bet ir cilvēki, kas cenšas viņas aizsargāt, lai viņu pie mums būtu vairāk. Ikšķilē ir tāda vieta, kur ir izveidotas mājas tieši lielajām gaurām. Tādas mākslīgas ligzdošanas vietas, taču gauras ir tās tīri labi pieņēmušas. Varbūt kādreiz varam uz turieni aizbraukt. 

    – Jā, šodien brauksim! – Anna grib visu uzreiz.

    – Šodien varbūt nē, bet kādās brīvdienās varētu, – tētis atbild, bet šovakar mājās, ja gribat, varam noskatīties īsu video no Ikšķiles par to, kā gauru mazuļi lec ārā no sava dobuma, lai dotos mammai līdzi uz Daugavu.

    – Ooo, jā! – Toms bija sajūsmā.

    – Labi, – arī Anna piekrita.

Ja arī tu gribi noskatīties īsu video par to, kā gauru mazuļi lec ārā no ligzdas, to var izdarīt šeit: https://www.youtube.com/watch?v=uHHUwUnDLVc