Princis, kas aizmuka no mājām. Ir ilgas, kuras tikai tu pats vari piepildīt.

Reiz dzīvoja kāds jauns princis, kuram nekā it kā netrūka, bet tomēr sirdī bija kādas nepiepildītas ilgas. Princis pats nesaprata, kāpēc, bet bieži vien jutās mazliet skumjšs. Viņš visādi centās pats sevi iepriecināt, bet nekas tā īsti nelīdzēja. Dažreiz princis domāja, ka viņam jākļūst par varenu cīnītāju vai izveicīgu mednieku, lai justos labāk. Un viņš patiesi centās kļūt gan par vienu, gan otru. Citreiz viņš domāja, ka atradīs savas atbildes gudrās grāmatās un lasīja tās vienu pēc otras. Bija dienas, kad arī tās princi nomāca un viņš gribēja tikai spēlēt spēles un izklaidēties, un neko daudz nedomāt. Tomēr arī šajās dienās prinča prieks bija īslaicīgs. Drīz vien princis jau atkal sajuta smeldzīgās ilgas savā sirdī.

– Man šķiet, ka vienkārši zemnieki ir laimīgāki par mani, – princis jau ilgi bija vērojis citus jauniešus un kādu dienu izlēma, ka ne jau viņa pils iemītnieki ir tie laimīgākie cilvēki valstī. – Man vienreiz pietiek, – kādā dienā viņš nometa savu grezno kroni pils pievārtē un devās meklēt laimi ārpus savas skaistās pils.

– Bet Jūsu augstība! – vārtsargs centās viņu aizkavēt, taču velti. Princis aizgāja atpakaļ neatskatoties.

Pieradis, ka citi par viņu parūpējas, princis nebija padomājis ne par ēdamo, ne par dzeramo, ne par to, kur pārlaidīs nakti. Sākumā viņš jutās atvieglots, ka nav vairs jānes prinča kronis un jādomā, kā prinčiem piedienas vai nepiedienas uzvesties, taču arī šis prieks nebija ilgs. Slāpes un izsalkums atgādināja par pils labumiem. Savā iztēlē princis jau skatīja smaržīgos pils cepešus un gandrīz vai sajuta vēso pils akas ūdeni uz mēles.

– Man laikam sākas halucinācijas, – viņš noskurinājās un dzina prom savas iedomas, – nē, atpakaļ es neiešu. Kā ir dzīvot pilī – to es jau zinu. Tagad es gribu pats savām acīm redzēt, kā dzīvo citur, kā dzīvo tie, kas vienmēr izskatās tik laimīgi un dzīvespriecīgi, – pilns apņēmības princis turpināja ceļu. Viņš noskatīja tālumā kādu nelielu zemnieku ciematu ar nedaudzām mājām un izlēma sākt savu pasaules apceļošanu tieši tur.

Saule bija tajā dienā pagadījusies īpaši karsta, mute princim jau bija galīgi izkaltusi un mēle lipa pie aukslējām. Tomēr viņš spītīgi turpināja ceļu. Te pēkšņi princis saņēma spēcīgu belzienu pa galvu. Gar acīm viņam satumsa, un princis smagi nogāzās ceļa putekļos. Tālāko jaunais cilvēks vairs nemanīja. Kad pēc ilgāka laika princis nāca pie samaņas, pār viņu bija noliekusies veca labsirdīga sieviņa un viņu uzmanīgi pētīja.

– Lūk, mūsu princis jau atvēris acis. Satraukumam nav iemesla, ar viņu viss būs labi, – sieviņa kādam teica un pati pagāja malā. Princis viņu vairs neredzēja. Viņš gribēja pagriezt galvu uz sāniem, lai labāk apskatītu, kur atrodas un kas ir tie, kas stāv viņam blakus, bet nevarēja. Galva sāpēja un kakls bija stīvs. Viss, ko princis redzēja bija salmu griesti un dažas koka sijas viņam virs galvas. Viņš pamēģināja kaut ko sataustīt ar rokām.

– Šķiet, ka arī tie ir salmi, – princis pie sevis ātri nodomāja, – varbūt esmu nonācis pie zemniekiem, kā jau pats gribēju, – princis sāka atcerēties, kāpēc bija devies ceļā. Viņš no jauna sajuta arī neciešamās slāpes. Labsirdīgā sieviņa, kā viņa domas nolasījusi, tieši tajā brīdī atnesa krūzi ar ūdeni. Kāda stipra roka pacēla prinča galvu uz augšu un to pieturēja, kamēr sieviņa palīdzēja viņam padzerties.

– Jūsu augstība, kā gan Jūs te gadījāties? – sieviņa, izrādījās, zināja, ka viņš ir princis, – nav labi Jums vienam pašam pa tādiem mežonīgiem ceļiem klaiņot.

Princis centās atcerēties, kur gan viņš varētu būt šo kundzi jau iepriekš saticis, bet nevarēja.

– Ak, jā, es taču esmu princis, – viņš nodomāja, – visur, kur eju, mani jau pazīst. Viņam negribējās atklāt šai kundzei sava ceļojuma mērķi, un tā nu viņš tur palika klusējot.

– Labi, atpūtieties, Jūsu augstība. Mani elfi būs jūsu rīcībā. Ja kaut kas vajadzīgs, Jums tas viņiem tikai jāpasaka, – sieviņa noteica un klusi aizslīdēja projām.

– Elfi?! – domas kā sajukušas šaudījās princim pa galvu. – Te jau es atkal būšu kā pilī! Visi mani apkalpos un aplidos. Es taču gribēju redzēt, kā var dzīvot savādāk! – viņš mēģināja pats piecelties, bet joprojām nevarēja un saprata, ka, lai cik arī ļoti tas viņu neapbēdinātu, kādu laiku viņam te tā būs jāpavada. – Bet kāpēc salmi un kāpēc tā kundze izskatās pēc zemnieku sievietes? Vienmēr biju domājis, ka elfi mīt ne mazāk skaistās pilīs kā manējā, pat ja dzīvē vēl nevienu no viņiem nekad nebiju saticis.

Beidzot princis padevās un iekrita dziļā un saldā miegā. No rīta viņš jutās ievērojami labāk un jau pats varēja piecelties. Princis aptaustīja un apskatīja pats sevi. Viņam pietrūka naudas maka. Vai tiešām elfi būtu viņu apzaguši. Diez vai… Viņš bija dzirdējis daudz stāstu par elfu labestību. Elfi droši vien bija atsteigušies viņam palīgā… Princis pabāza galvu ārā pa savas salmu būdiņas durvīm. Netālu no ieejas stāvēja divi jaunieši zemnieku puišu drēbēs un klusi sarunājās. Princis atkāpās un kādu brīdi domāja.

– Nu labi, ja tie elfi gribējuši mani izjokot un tāpēc šādi saģērbušies, es arī viņus izjokošu, – princim bija radies plāns. Viņš apņēmīgi ielīda atpakaļ savā salmu gultā un izlikās joprojām cieši aizmidzis. Viņš juta, ka elfi ienāk viņu apraudzīt, dzirdēja, kā viņi kaut ko savā starpā spriež savā elfu valodā un tad atkal aiziet. Vēl pēc brītiņa kāds atnesa viņam ēdienu un ūdeni un atstāja uz neliela galdiņa pie gultas. Princis visu laiku turēja acis aizvērtas, bet, nesējam aizejot, kāri metās virsū ēdienam. Tas te pie elfiem bija patiešām labs.

Tā princis turpināja gulšņāt līdz pat vakaram, kad izlēma vēlreiz palūkot, kā ārpusē izskatās. Viņš redzēja, ka nu jau divi citi elfu jaunieši viņu apsargā. Taču pārāk modri viņī nebija. Laikam jau princim bija izdevies viņus pārliecināt par savu vārgumu. Brīdī, kad abi jaunieši bija pamatīgi aizrāvušies paši ar savām sarunām un par kaut ko sirsnīgi smējās, princis izlavījās ārā no savas salmu mājiņas un klusi manījās projām.

Bija tumšs, bet šur tur ar maigu gaismu dega elfu lukturi, un princis redzēja, ka tur bija vairākas tādas pašas salmu mājiņas kā tā, kurā viņš bija gulējis, lai atveseļotos. Lavoties projām, viņš neveiksmīgi kaut kam uzgrūdās un gandrīz nokrita. Kaut kas uzkrita viņam virsū. Princis to satvēra un gandrīz jau aizmeta projām, bet tad attapās, kā tās ir tādas pašas zemnieku drēbes, kādas valkāja šie elfi. Princim ienāca prātā spīdoša doma:

– Ja es pārģērbtos par tādu zemnieku jaunieti, tad gan neviens vairs mani nepazītu un nesaprastu, ka esmu princis.

Viņš sataustīja vēl citas drēbes un, savācis pilnu komplektu, līda tālāk prom no elfiem un mežā iekšā. Tikai tur princis gan attapās, ka nemaz nezina, kur atrodas un kur iet, un kā vispār mežā nakti pārlaist.

– Būs vien jāslapstās tepat tuvumā līdz pirmajai gaismiņai, – princis nosprieda.

Negāja viņam tur viegli. Kļuva arvien aukstāks, miegs mācās virsū, bet bija arī bailīgi tā gulēt mežā uz kailas zemes. Brīžiem jau princim likās, ka būs vien labāk, ja viņš ies atpakaļ pie elfiem, taču negribējās arī padoties. Viņš taču bija gribējis apceļot pasauli.

– Beidzot, beidzot! – princis nočukstēja, pamanījis, ka debesis kļūst gaišākas. – Tad jau drīz jābūt arī pirmajiem saules stariem. Un, šķiet, ka šis mežs man nav pavisam svešs. Esmu te bijis medībās. Neatceros gan, ka te būtu bijušas arī šīs elfu mājeles, bet elfi jau ir tādas noslēpumainas būtnes – ar viņiem daudz ko nevar tā īsti saprast.

Princis pamanīja, ka pie vienas no elfu mājiņām ir aka, un kāds uz tās pat atstājis blašķi, kurā iepildīt ūdeni.

– Cerams, ka elfi neļaunosies, – princis klusi noteica un uzmanīgi piegāja pie akas. Blašķe patiešām bija tukša. Princis iesmēla no akas ūdeni un piepildīja ar to tukšo trauku. Viņš vēl paskatījās uz visām pusēm un ieklausījās, vai kāds nav viņu sadzirdējis un nenāk šurp. Neviena nebija. Pilnīgs klusums. Princis devās prom uz to pusi, kur, kā viņš to jau bija sapratis, mežs beidzās un bija redzama arī viņa paša pils.

– Ak, tikai ceļojums gan būs jāsāk no sākuma! – princis nopūtās. – Šoreiz gan man jābūt uzmanīgākam. Nez kas gan tas bija, kas man uzbruka. Tagad gan izskatos pēc kārtīga zemnieka un maka arī man vairs nav. Varbūt nelikšos laupītājiem tik interesants.

Tā tīri možā noskaņojumā princis devās uz to pašu zemnieku ciemu, kuru jau iepriekš bija noskatījis. Ieradies ciemā, viņš, kā paradis, ar visiem pieklājīgi sasveicinājās un teicās, ka meklējot kādu darbu. Darbs viņam uzreiz tika piedāvāts atliku likām. Princis varēja izvēlēties vai nu zemi art, vai malku zāģēt, vai dārzā kokiem sausos zarus izgriezt. Viņam tika piedāvātas arī mamatnieku mācekļu vietas. Kāds viņu aicināja par kalēja palīgu, bet, ja gribot vieglāku darbu, esot iespēja arī par maiznieka mācekli pastrādāt. Princis apjuka. Patiesībā viņš neprata neko no tā visa, un viņam nebija ne mazākās jausmas, ko labāk izvēlēties. Taču dūša viņam bija liela, un viņš izlēma par labu tam, kas izklausījās visiespaidīgāk:

– Kalēja palīgs derēs, – viņš teica. No apkārt sanākušā cieminieku bara uz priekšu panāca kalējs , un princis varēja doties viņam līdzi. Pārējie izklīda. Drīz vien princis jau cilāja veseri.

– Uh! Tas tomēr ir smagi… – viņam nācās atzīt.

– Ko tu tur teici? – kalējs pārtrauca darbu, jo domāja, ka jaunais palīgs viņam kaut ko jautā.

– Neko, neko, viss kārtībā, – princis nedaudz samāksloti atsmaidīja.

– Hei, tāds pavājš tev palīgs gadījies, – kāds pa to laiku bija ienācis kalēja smēdē un nopētīja princi no galvas līdz kājām, – nez vai varēs visu dienu to smago veseri cilāt.

Princis nosarka, taču neko neteica. Tikai sāka strādāt apņēmīgāk.

– Gan jau iemācīsies, – kalējs savu palīgu aizstāvēja.

Princis priecājās to dzirdēt, taču nejaukā piebilde palika viņa prātā un viņu mocīja. Ja nu viņš patiešām nevarēs šo darbu kā nākas apgūt, ja nu viņš patiešām bija pārāk vājš. Laikam jau tie zemnieku jaunieši piedzima stiprāki, nekā tie, kas nāca pasaulē karaļnamā. Jo vairāk viņš tā domāja, jo grūtāk viņam gāja. Kalējs gan joprojām uz viņu raudzījās cerīgi:

– Nekas, nekas, iemācīsies! – viņš savu palīgu ik pa laikam uzmundrināja.

Nākamajā dienā princis iesāka savu darbu ar jaunu cerību, ka varbūt ies labāk, bet drīz vien sašļuka un atkal ļāvās sliktajām domām. Viņš redzēja aiz loga garām paejam jautrus zemnieku jauniešus un brīnījās, kā gan viņi, tik smagi strādājot, var būt tik priecīgi.

– Neskaties uz viņiem, viņi pie tādiem darbiem ir pieraduši, tāpēc viņiem tie sanāk vieglāk. Taču tu, kā redzu, agrāk neko tādu neesi darījis. No kurienes tu nāc? Un kas īsti tu esi? – kalējs pēkšņi pārtrauca prinča pārdomas.

Princis satrūkās. Viņš taču tik ļoti bija centies izlikties par visparastāko zemnieku jaunieti un tomēr bija ticis atmaskots. Viņš klusēja.

– Labi, ja negribi, nesaki. Ja neesi zaudējis dūšu un patiešām gribi šo amatu apgūt, esmu pacietīgs skolotājs. Domāju, ka pamazām tev sanāks arvien labāk. Un kādu dienu varēsi cilāt šo veseri kā nieku un vēl pa starpām jokus plēst kā kaimiņu Ješka. Taču pagaidām tev jābūt pacietīgam arī pašam pret sevi.

Princis nodūra galvu. Kalējs bija tik labvēlīgs, ka viņam tīri vai gribējās viņam izstāstīt visu patiesību. Taču viņš nepaspēja, jo ārā atskanēja dīvains troksnis. Izklausījās pēc pajūga zvaniņu šķindēšanas. Redzēt neko nevarēja, jo bars cieminieku bija jau paspējuši tur sapulcēties un aizsedza skatu.

Vienā brīdī pūlis pašķīrās un princis ieraudzīja, ka tas ir pats karalis – viņa tētis, kas atbraucis viņu meklēt. Rokās karalim bija prinča kronis, kuru viņš aizejot bija nometis pils pievārtē.

– Beidzot es tevi atradu! – karalis izskatījās pavisam laimīgs.

– Jā, man laikam vajadzēja pateikt… – princis minstinājās.

– Vajadzēja gan, – karalis smaidīja, – bet es priecājos, ka ar tevi viss ir labi. Redzu, ka tu te cītīgi strādā.

– Jā… – princis mazliet sakaunējās, atceroties, ka nemaz tik viegli viņam ar to strādāšau negāja.

– Tu vari palikt, ja patiešām gribi. Taču es domāju, ka savu kroni tev būtu janotīra un jaglabā pie sevis, pat ja tu to neliec galvā. Tas tev vienmēr atgādinās, kā dēls tu esi un ka tu vienmēr vari atgriezties atpakaļ pilī, ja gribi.

– Jā… – princis paņēma kroni un metās sava tēva apskāvienos. Cik tomēr labi bija būt viņa dēlam. Taču viņš arī zināja, ka ir cīņas, kas viņam jāizcīna vienam pašam, un jautājumi, uz kuriem jāatrod atbildes pašam, lai vēlāk atgrieztos mājās stiprāks, gudrāks un varbūt mazliet laimīgāks.

P.s. Šobrīd pēdējā personības izaugsmes pasaka, jo kādu laiku gribēšu vairāk ieguldīt dabas piedzīvojumu stāstos.

Pūce izglābj mazo elfiņu. Par dzīves gudrību.

– Kur gan es esmu nolicis tās skolas grāmatas? – mazais elfiņš Viktors satraucās. Bija jau pēdējais laiks iet ārā no mājas, lai dotos uz skolu, bet grāmatas nekur nevarēja atrast. – Vēl vakar te tās noliku! Nu ja, tepat uz galda! – Viktora seja pauda galēju izmisumu.

Elfi bija kārtīgas radības, un arī Viktors tāds bija. Viņš tik ļoti satraucās, ka citi elfi viņu uzskatīs par nevīžigu. Viņš vēlreiz pārbaudīja gan galdu, gan visus plauktus, paskatījās uz grīdas – gan zem galda, gan zem gultas, gan ikvienā istabas stūrī. No grāmatām ne vēsts!

– Ak, Skolotāja kungs to nesapratīs! – elfiņš bija tuvu asarām. – Nē, noteikti nesapratīs! Varbūt tad labāk vispār neiet uz skolu… Es varētu šo dienu pārlaist kaut kur mežā. Gan jau vēlāk iemācīšos to, ko šodien būšu palaidis garām.

Tā Viktors paņēma savu tukšo mugursomu, iemeta tajā segu, ko uzklāt uz zemes, mežā ieturot maltīti, paķēra mammas līdzi ņemšanai sagatavoto pusdienu kārbiņu un, cenšoties izturēties tāpat kā parasti, steidzās ārā no mājas.

– Ar segu iekšā soma no ārpuses izskatās tada pati kā katru mācību dienu. Nevienam nevajadzētu turēt mani aizdomās, – mazais elfiņš paspēja padomāt.

Elfiņa tētis jau nebija mājās, agri no rīta viņš bija aizsteidzies uz kādu svarīgu elfu sapulci otrā meža galā. Brāļi un māsas bija mazajam elfiņam jau gabalu priekšā. Viņi nebija gribējuši gaidīt, kamēr Viktors beidzot būs gatavs un aizgājuši bez viņa. Mamma rosījās virtuvē.

– Atā, mammu! – Viktors aizejot viņai ātri uzsauca. – Es kavēju, man jāsteidzas.

Mamma gribēja nākt savu mazo elfiņu uz atvadām samīļot, bet Viktors jau bija ārā pa durvīm.

– Vai tiešām jau tik vēls? – Mamma nedaudz pabrīnījās, bet tad atgriezās pie saviem virtuves darbiem.

Vktors tikmēr pusriksītī devās Elfu skolas virzienā. Pusceļā viņš apstājās, kārtigi apskatījās visapkārt, vai viņu neviens neredz, un tad ātri metās iekšā meža biezoknī. Viņš bija elfs, un elfus meža biezokņi nekādā ziņā nebiedēja. Meža dziļumā Viktors cerēja atrast kādu labu un piemērotu vietu, kur pavadīt šo dienu.

Viņš bija iztraucējis dažus zaķus, un tie mazliet pikti aizlēca projām.

– Tie elfi galīgi nerespektē citu radību robežas! – viens no viņiem vēl paspēja dusmīgi noteikt.

– Es ļoti atvainojos, – mazais elfiņš uzsauca viņiem no aizmugures, – es tikai te meklēju kādu mierīgu vietiņu… – viņš gribēja paskaidrot.

– Mierīgu vietiņu?! – viens no zaķiem apstājās, apgriezās riņķī un izdarīja dažus slaidus lēcienus elfiņa virzienā. – Vai tapēc jātraucē citu radību miers? – Acis zaķim zibeņoja.

– Es tā negribēju, – elfiņš Viktors to pateica tik klusi, ka tas jau vairāk izklausījās pēc peles pīkstiena nekā pēc kārtīga elfa. Viņam nepatika, ka kāds uz viņu dusmojās. Tāpēc jau viņš bija pieņēmis sāpīgo lēmumu neiet šajā dienā uz skolu, lai nevajadzētu piedzīvot Skolotāja kunga dusmas. Bet še tev nu bija! Te atkal pār viņu gāzās zaķa neapmierinātība.

– Ei, zaķi! Ko tu tur moki mazo Viktoru? Paskaties, cik viņam godīgas acis! Viņš nedarīja tev pari tīšām, – tā bija pūce, kas iejaucās un atbrivoja mazo elfiņu no tālākas skaidrošanās ar bravurīgo zaķi.

Zaķis nosprauslojās un aizlēca savu ceļu.

– Paldies, – teica elfiņš Viktors, trīcēdams pie visām miesām, – es pat nezinu, ko es bez tevis būtu iesācis.

Pūce kādu laiku neko neteica, bet pamatīgi nopētīja mazo elfiņu. Elfiņš nezināja, ko vēl te lai piebilst, un uz brītiņu apsēdās mīkstās sūnās. Sūnas bija tik maigas un mierinošas, ka uz mirkli visas rūpes un raizes no elfiņa sejas pazuda.

– Saki, maziņais, – pūce beidzot ierunājās, – ko īsti jums tur tajā elfu skolā māca? Vai tad jums tur nemāca, kā tikt galā ar tādiem bezkaunīgiem zaķiem?

– Nē, – elfiņš izskatījās vēl vairāk apmulsis nekā iepriekš, – vai tad ir skolas, kurās to māca? Nē, man to neviens nav mācījis. Varbūt to mācās vecākajās klasēs, es nezinu… Mums māca lasīt un rakstīt, un rēķināt.

– Būs man jāaprunājas ar jūsu skolas direktoru, – pūce domīgi noteica, – bet kāpēc gan tu šobrīd neesi savā skolā? – viņai ienāca prātā.

Elfiņš nosarka kā maza, sarkana bietīte:

– Es… es… – viņš nevarēja izdomāt, ko lai saka. Mazliet samānīties un aizbēgt no visiem uz šo vienu mācību dienu – to viņš varēja, bet tā tieši, skatoties pūcei acīs, teikt viņai nepatiesību – tas jau elfiņam likās par traku, tas jau bija caur un caur pret viņa elfa dabu.

– Ak, vai! – pūce, šķiet, visu bija sapratusi, – Vai tik tu neesi aizmucis no savām mācībām? Nav labi, nav labi, – viņa nogrozīja galvu.

Mazais elfiņš izplūda asarās:

Nē… Jā… Es tā negribēju! Bet man nebija grāmatu un es baidījos, ka Skolotāja kungs dusmosies, – elfiņš elsoja.

Pūce pacēla uz augšu savas izteiksmīgās uzacis:

– Tik vien tās nelaimes?! Vai tad Skolotāja kungam nav rezerves grāmatas? Un kāpēc tu domā, ka viņš būtu dusmojies? Un ja nu nemaz nebūtu dusmojies?

– Nezinu… – elfiņš aizdomājās.

– Klausies, ko es tev teikšu, jaunais elf! Esmu jau ilgi dzīvojusi šajā pasaulē un domāju, ka arī esmu šo to iemācījusies. Nemāku lasīt un rakstīt un rēķinu tikai galvā, bet zinu, ka ikvienai krietnai meža radībai jābūt godīgai. Jābūt godīgai vienmēr un visur. Arī tad, ja tas ir grūti. Būs labāk, ja tu tomēr iesi uz skolu un izstāstīsi visu savu lietu Skolotāja kungam.

Mazais elfiņš nodūra acis. Pūce izklausījās tik pārliecināta par sevi. Viņš jau labprāt darītu kā viņa saka, bet tas patiešām nebija viegli. Tas pat likās nepārvarami grūti.

Redzot elfiņa izmisumu, pūce nedaudz atmaiga:

– Ja gribi, es varu nākt tev līdzi pie Skolotāja kunga. Taču turpināt dzīvot melos tu nedrīksti. Redzi, tu jau pats esi sapinies savos melos – nezini vairs, ko man atbildēt, kad es tev uzdodu pavisam vienkāršus jautājumus. Turklāt, agri vai vēlu visi par to uzzinās. Tā ar meliem notiek. Tie agri vai vēlu nāk gaismā. Vienmēr.

Viktors sajutās neomulīgi. Viņš grozījās un mīņājās no vienas kājas uz otras, līdz beidzot izlēma piekāpties:

– Labi, ja tu nāksi ar mani, tad es iešu.

Tā viņi abi kopā devās Elfu skolas virzienā. Tuvojoties skolai, viņi redzēja, ka pie skolas nez kāpēc sapulcējušies daudz elfu. Tur bija vesels bars trokšņainu elfu. Viņi kaut ko skaļi sprieda savā starpā.

– Varbūt viņi meklē tevi? – Gudrā pūce iedomājās.

– Ak, nē! – Elfiņš saķēra galvu ar rokām. – Ko nu lai es daru?!

– Saki patiesību! – Pūce mierīgi atbildēja.

Elfiņš bija pavisam bāls, kad viņi abi ar pūci pienāca pie elfu bara skolas priekšā. Elfi gan bija tik aizņemti ar savām sarunām, ka pienācējus nepamanīja.

– Ak, tur ir mans tētis un mana mamma, un pat mūsu kaimiņiene. – Viktors pavisam nelaimīgs konstatēja.

– Esi drosmīgs! Viss būs labi! – Pūce uzsita uz pleca savam mazajam aizbilstamajam.

– Kā gan viņi tik ātri varēja uzzināt? – Elfiņš prātoja.

Tikmēr Viktora mamma bija nedaudz pagājusi nostāk no pārējiem un ieraudzījusi savu mazo elfiņu blakus pūcei:

– Ak, pūce, tu viņu atradi! Cik labi! – Viņa pateicās elfiņa glābējai. – Manu bērniņ, kā gan tev tā gadījās? Kur tu biji aizgājis? – Mammai bija daudz jautājumu, bet viņa negaidīja uz tiem atbildi. Tā vietā viņa steidzās samīļot savu mazo elfiņu.

Pārējie elfi bija apklusuši un pienākuši tuvāk. Viņi visi izskatījās vairāk noraizējušies, nekā dusmīgi.

– Piedodiet! – Elfiņš klusi nomurmināja.

– Bet kas īsti notika? – Tētis gribēja zināt.

– Jā, es arī gribu saprast. – Viņam blakus nostājās Skolotāja kungs.

Pūce iebikstīja elfiņam sānos, lai viņš neaizmirstu par savu apņemšanos.

Elfiņš sadūšojās un izstāstīja savu bēdu stāstu:

– Es no rīta nevarēju atrast savas grāmatas. Un man bija bail, ka Skolotāja kungs dusmosies. Un man tāpat bija bail, ka visi uzskatīs mani par nevīžīgu, jo elfiem taču jābūt kārtīgiem.

Skolotāja kunga sejā pavīdēja smaids, bet viņš ātri atkal atjaunoja nopietnu sejas izteiksmi:

– Elfi parasti ir kartīgi, jā, bet elfiem jābut arī godīgiem. Domāju, ka mums būs par to kādu dienu japarunā, – Skolotāja kungs teica. Pūce piekrītoši un atzinīgi māja ar galvu. Tad Skolotāja kungs iebāza roku somā un izvilka no tās… mazā elfiņa grāmatas.

– Kā? – Mazais elfiņš izbrīnā iepleta acis.

– Īsi pēc tam, kad tu aizgāji, es iegāju tava brāļa Reiņa istabā, lai tur izmazgātu grīdu, un atradu tavas grāmatas uz Reiņa galda, – sarunā iesaistījās mamma.

– Jā! – Tagad elfiņš atcerējās. Viņš bija gājis pie brāļa Reiņa pēc palīdzības mācībās, un beigās grāmatas patiešām bija salicis kārtīgā kaudzītē un atstājis uz galda… tikai tas bija Reiņa galds.

Nu visi varēja par notikušo sirsnīgi pasmieties.

– Katram tā var gadīties! – Teica tētis un apskāva mazo elfiņu.

Vāverēns Dūda ceļ atrakcijas. Sapņi piepildās, ja tu izdari savu daļu.

– Skat, re kur aiziet Dūda, mūsu sapņotājs! – mežacūka Riksis nokrekšķinājās un nosprauslojās, tā īsi pasakot visu, ko viņš par tādiem sapņotājiem domā.

– Zini, ko viņš man vakar stāstīja, – zebiekste Lustis uzreiz sajuta Rikša noskaņojumu un centās viņam pieglaimoties, – viņš tic, ka kādu dienu uzcels atrakcju laukumu mūsu pašu mežā. Iedomājies tikai! Tas taču nav nekur dzirdēts, ka mūsu pusē kāds ar tādām lietām nodarbotos. Turklāt viņš taču pats pliks un nabags! Par kādu naudu tad viņš taisās kaut ko tādu uzcelt? Ja vēl pats būvēt mācētu! Bet nekā! Nekad neesmu redzējis viņu pat piecus zarus jēdzīgi sasienam kopā!

– Jā, protams, ka viņam nekas nesanāks, – Riksis apmierināts norukšķēja un jutās gandarīts, ka atradies kāds cits, kas tik daiļrunīgi ietērpa vārdos visu, ko viņš pats klusībā pie sevis domāja, – jā, jā… ja kaut ko grib uzbūvēt daudz jāstrādā. Daudz, pavisam daudz jāstrādā, un pat tad uzbūvē tikai tie, kuriem paveicas, – tā bija neapgāžama Rikša dzīves pārliecība. Viņš visu savu cūkas dzīvi bija cītīgi racies pa zemi un nekad nebija nodarbojies ne ar kādām fantāzijām.

Lustim palika mazliet neomulīgi. Viņš pats tomēr nekad nebija bijis tāds zemes racējs un pat tik cītīgs mednieks ne. Viņam tīri labi patika arī pazvilnēt saulītē un atrast kādu, kas pastrādā viņa vietā. Taču viņam nepatika būt ienaidā ar vareniem vīriem, un Riksis tomēr bija viens no meža godājamākajiem zvēriem, tāpēc Lustis izlēma klusēt un piekrītoši māja ar galvu.

Vāverēns Dūda tikmēr, jautri dziedādams un priecādamies par sauli, mākoņiem un sirsnīgajiem putnu treļļiem, šurpu turpu staigāja pa mežu. Viņš patiešām sapņoja te uzcelt atrakciju parku. Vai nebūtu jauki, ja meža zvēru mazuļiem nevajadzētu gaidīt, kamēr vecāki būs izdarījuši savas pieaugušo zvēru lietas un varēs viņus aizvest uz tālo Atrakciju mežu? Tas taču būtu vareni, ja kaut kas līdzīgs būtu tepat viņu mežā. Un kāpec gan ne?! Ja kādi zvēri tādu bija uzbūvējuši vienā vietā, kāpēc gan viņi to nevarētu izdarīt citā?!

Vāverēns jau bija izsapņojis, cik un kādas atrakcijas te labi iederētos. Viņš domāja, ka jāiepriecina gan mazie vāverēni, gan lapsu un āpšu mazuļi, gan mazie grauzēji. Jāizdomā arī kaut kas priekš stirnu un briežu bērniem. Jā, un priekš mežacūku sivēniem! Vāverēns zināja, ka mežacūka Riksis viņam netic un pat viņu nosoda par šo sapņošanu, bet izlēma neturēt ļaunu prātu – lai jau arī viņa bērniem tiek!

Dūdam gan patiešām nebija ne jausmas, kā lai tādu milzīgu būvi, kāda ir atrakciju parks, dabū gatavu. Taču viņš ticēja, ka kaut kā tas patiešām ir iespējams. Pagaidām viņš vēl tikai sapņoja, ka kādu dienu gan viņš pats, gan citi meža zvēru bērni un jaunieši, un pat paši pieaugušie zvēri, te priecīgi kāpelēs pa virvēm, laidīsies lejā pa slidkalniņiem, pārvarēs šķēršļu joslas, griezīsies karuseļos, šūposies šūpolēs, lēkās pa gumijas virsmām un darīs daudzas citas aizraujošas lietas.

Kādu dienu, kad vāverēns Dūda atkal tā klejoja pa mežu, viņš sajuta, ka, pat ātri kustoties, nekā nevar sasildīties. Tik dzestrs bija gaiss! Vāverēns nebija pamanījis, ka lēnām bija pienācis rudens. Viņš vairs nedrīkstēja ne mirkli vaļoties, bija pēdējais laiks ātri savākt kādus krājumus ziemai. Ak, kā gan viņam gadījās tik traki novēloties!

– Hei, ko tad tu tik bēdīgu seju? – viņu uzrunāja žagata Žiglaste, – vienmēr tik saulains apkārt staigāji… Vai tikai tev nebūs piemetusies Drūmuma slimība?

– Sveika, Žiglaste! – vāverēns mazliet pasmaidīja, – ir jau labi, esmu tikai nedaudz aizkavējies ar krājumu sagatavošanu ziemai, – Dūda nokaunējies nodūra galvu.

Žiglaste nepiederēja pie tiem, kas vienmēr visu izdarīja laicīgi, tāpēc spēja vāverēnu nenosodīt:

– Jā, saprotu. Man arī gadās visādi. Tomēr, zini, nenokar degunu! Sniegs vēl nav uzsnidzis. Varbūt ka tu vēl paspēsi savākt pietiekami daudz barības. Lai tev izdodas! – un žagata aizlaidās tālāk savās darīšanās.

Vāverēns apņēmīgi devās meklēt riekstus, sēklas un visu citu iespējamo ēdamo, ko vēl varēja sadabūt, lai ziemā nebūtu jābadojas.

– Tā, te es varu dabūt riekstus. Labi. Nav pārāk daudz, droši vien citi lasītāji jau pirms manis paspējuši savākt labāko daļu, bet nekas – ja ņemšu katru mazāko riekstiņu, beigās varbūt krājumi nebūs neko daudz trūcīgāki kā citiem gadiem, – Dūda pats sevi mierināja un iedrošināja.

– O, ko es redzu! Dūda, vai tas tu, kas tur tā raujies vaiga sviedros?! – tā bija pūce Samtainā, kuras uzmanību Dūda šoreiz bija pievērsis, – klau, draugs, ja tu tā rautos, lai īstenotu savus lielos sapņus, tad tie noteikti jau pavisam drīz būtu piepildījušies.

Dūda sarāvās. Kaut kas Samtainās vārdos pieskārās viņa sirdij:

– Tiešām? Tu tā domā? Tu tam tici? – viņš vērīgi uzlūkoja pūci, mēģinot saprast, cik nopietni ir viņas vārdi. Pūce Samtainā gan bija plaši pazīstama kā pavisam nopietna meža radība, kas gandrīz vai nekad nejokoja. Varbūt Dūda var viņai ticēt?

– Jā, es daudz par to esmu domājusi un vērojusi, kā dažādiem zvēriem šajā pasaulē klājas. Jā, es domāju, ka ir labi sapņot lielus sapņus, ja esi gatavs izdarīt arī savu daļu.

– Izdarīt savu daļu? – salasītie rieksti izbira vāverēnam no ķepām, – izdarīt savu daļu… – par to viņš vēl nekad nebija domājis, – kas ir tā mana daļa? – viņš beidzot jautāja.

– Tas jāsaprot tev pašam, – izskatījās, ka pūce nebija ļoti ieinteresēta turpināt šo sarunu, – noteikti ir kaut kas, ko tu vari izdarīt jau šodien, tad būs kaut kas, ko tu varēsi izdarīt rīt, tad… nu tu saproti, vai ne?

– Ak, tā tas notiek… – Dūda novilka, – labi, es padomāšu, kas ir tas, ko es varu izdarīt jau šodien, – tad viņš atcerējās par riekstiem, – nē, vispirms man jāsavāc šie rieksti. Ja es ziemā nosalšu, tad neizdarīšu neko.

Pūce draudzīgi nosmējās un laidās projām. Dūda ar vēl lielāku apņēmību ķērās pie krājumu vākšanas, bet galvā viņam ik pa laikam atgriezās jautājums:

– Ko gan es varu izdarīt jau šodien?

Pirmais sniegs vēl nebija uzsnidzis, kad vāverēns Dūda jau bija izveidojis daudzas krātuves un sagatavojis aukstajam laikam arī savu guļas vietu:

– Tā, tas nu būtu, bet ko gan es varētu izdarīt jau tagad, jau vēl pirms šīs ziemas, lai kādu dienu mūsu mežā būtu tāds brīnumskaists atrakciju parks, par kādu es jau tik ilgu laiku esmu sapņojis? Hm… Varbūt es varētu vēl paspēt apciemot vāveres, kas dzīvo tajā tālajā Atrakciju mežā un viņām pajautāt, ko tad viņas īsti darīja, lai tādu uzceltu. Cik es zinu, arī viņas pašas nav diez ko apdāvinātas celtnieces. Kā gan tad viņas to visu dabūja gatavu? Hm… Nez kāpēc agrāk neiedomājos viņām pajautāt. Jā, tas būtu labs pirmais solis. Došos ceļā tūlīt pat.

Pūce Samtainā pa gabalu vēroja, kā vāverēns Dūda naski aiztek Atrakciju meža virzienā. Viņa pie sevis smaidīja:

– Izskatās, ka viņš ir kaut ko sapratis. Lai viņam izdodas!

Ne tajā rudenī, ne tajā ziemā vāverēns Dūda atpakaļ neatgriezās. Neviens nezināja, kas ar viņu atgadījies. Taču pavasarī viņš bija klāt, un viņš nebija viens. Dūda atgriezās ar veselu komandu celtnieku, kuri nekavējoties ķērās pie darba. Tur bija mežacūkas, kas raka bedres pamatiem, bebri, kas gāza kokus, brieži, kas tos vilka uz izvēlēto būvlaukumu, dzeņi, kas izkala caurumus priekš tapiņām, ar kurām viss tika stiprināts kopā, un vēl bars lielāku un mazāku palīgu.

– Izskatās, ka Dūda nav tikai sapņotājs, izskatās, ka viņš īstenos to, ko iecerējis, – zebiekste Lustis, to redzot, teica mežacūkai Riksim. Riksis vēl nevarēja tam piekrist. Kādu laiku viņš klusēja un brīžiem pie sevis kaut ko neapmierināti purpināja. Tomēr atrakcijas patiešām tika celtas. Vāveru un zaķu mazuļiem drīz vien jau tika atļauts izmēģināt slidkalniņus, un pašas mežacūkas bērni atkal un atkal dīca, lai ļauj arī viņiem iet uzspēlēt bumbu jaunajā laukumā.

– Labi, ejiet! – mežacūka Riksis kādā brīdī padevās, – var jau būt, ka Dūda būs uzcēlis kaut ko patiešām derīgu. Zebiekste Lustis apmierināti smaidīja. Viņš jau sen alka pats izmēģināt spēkus jaunizveidotajā šķēršļu joslā, it īpaši tajā daļā, kas aizvijās augstu koku galotnēs.

– Nāciet apskatīt, kad kāds brīvāks brītiņš! – vāverēns Dūda garāmejot uzsauca. Viņš zināja, ka priekšā vēl pamatīgs darbs, ka tas ir tikai pats sākums, tomēr līksmoja par šo sākumu. Viņa sapnis sāka izskatīties pēc īstenības, un tā viņam jau bija liela uzvara.

Pazaudējies sniegā. Par mazo solīšu spēku.

                Mazais rūķītis Neri bija īsts kalnos kāpējs. Cik vien visi viņu atcerējās, viņš vienmēr bija bijis tāds kāpējs – kāpis uz krēsliem un galdiem, kāpis uz žogiem un pāri žogiem, uz akmeņu krāvumiem un ar garu zāli apaugušiem, vilinošiem pakalniem. Nereti viņš bija krāvis vienu krēslu virsū otram un kāpis vienkārši uz augšu, pat ja šis pašuzceltais tornis viņu vedis uz nekurieni, bīstami līgojies un katru reizi sagādājis pamatīgas grūtības, kad pienācis laiks tikt lejā.

                Kad Neri paaugās, viņam tika dota atļauja kāpt īstos kalnos. Kas tā bija par laimi! Katru nedēļas nogali viņš kopā ar bariņu citu rūķu devās iekarot jaunas virsotnes uz tuvējo kalnu grēdu. Neri bija pašam sava kalnos kāpēju mugursoma, klinšu kurpes, ķivere, lukturītis un dažas drošības virves. Krusttēvs Toms viņam pat uzdāvināja kompasu. Neri bija tik lepns, ka tagad bija viens no viņiem – šiem stiprajiem un izturīgajiem kalnos kāpējiem, kurus viņš vienmēr bija klusībā apbrīnojis un varbūt pat mazliet apskaudis.

                Neri gan vēl nedrīkstēja kāpt tajos tālajos, majestātiskajos, sniegotajām virsotnēm izdaiļotajos, pašos augstākajos kalnos. Tajos kāpa tikai pieredzējuši kalnos kāpēji. Tiem tad līdzi bija pavisam cits aprīkojums – nopietni dzelkšņi, ledus cirvji un visādas ierīces, kurām Neri nevarēja atcerēties nosaukumus, paredzētas tam, lai rūķi varētu droši kalnos gan uzkāpt, gan tikpat droši atnākt atpakaļ.

                Kopā ar citiem jaunajiem rūķiem un dažiem pieredzējušiem vadītājiem Neri kāpa nelielos kalniņos kalnu grēdas sākumā. Kalni bija akmeņaini, vietām klāti ar skopu zāli un atsevišķām puķēm, kuras bija spējīgas izdzīvot šādos skarbos apstākļos. Pa retam varēja sastapt arī kādu dzelkšņiem klātu, tomēr skaisti uzziedējušu krūmu. Neri pats nesaprata, kāpēc, bet viņam patika vērot šo skarbo skaistumu. Tas viņā pamodināja vēlēšanos pārvarēt grūtības un kļūt stiprākam. Visvairāk gan viņam patika lūkoties tālumā uz sniegotajām virsotnēm. Neri zināja, ka, lai kādreiz uzkāptu augstākajās virsotnēs, viņam pacietīgi un paklausīgi jātrenējas, un to viņš arī darīja.

                Taču gadījās, ka kādā no savām kalnos kāpšanas reizēm jaunais rūķis uz mirkli apstājās apbrīnot apkārtni, bet aizrāvās un aizsapņojās. Kad viņš attapās, pārējie bija pazuduši no redzesloka. Neri mazliet pabrīnījās, kur gan viņi tik ātri varēja pazust, un skrēja pa uzsākto taku uz priekšu. Taču tur neviena rūķa nebija. Neri satraukti skatījās uz visām pusēm. Tālāk taka sazarojās trīs virzienos. Rūķis pamēģināja labu gabaliņu paskriet vienā virzienā. Nekā! Joza atpakaļ un mēģināja sadzīt savējo pēdas citā virzienā. Atkal nekā! Neri likās, ka no uztraukuma viņam jau sāk reibt galva un ka viņš īsti vairs neatceras, kuru taku jau pārbaudījis un kuru ne. Debesīs sāka parādīties tumši mākoņi, vējš pieņēmās spēkā. Tuvojās negaiss. Ātrāk! Viņi droši vien aizgājuši pa trešo taku. Bet kura tad īsti bija tā trešā taka?! Sāka līt lietus, un krita smagi krusas graudi. Labi, ka Neri mugursomā bija siltais kombinezons, cepure, cimdi un pat siltās zeķes. Neri mudīgi apģērbās. Negaiss tikmēr bija pieņēmies spēkā. Sāka snigt. Neri zināja, ka sniega vētras kalnos var būt bīstamas. Ko lai viņš tagad dara?! 

                Spēcīga vēja brāzma pacēla Neri pāris metrus no zemes un nometa gabaliņu tālāk. Neri pieķērās pie viena no dzelkšņainajiem krūmiem. Au! Rokās sadūrās sāpīgi dzelkšņi, taču viņš bija gatavs tos paciest, lai tikai atkal netiktu aiznests pa gaisu. Vējš baisi gaudoja, un visapkārt jau virpuļoja necaurredzams sniegs. Neri likās, ka arī viņa sirdī viss virpuļo. Pirmoreiz dzīvē viņš bija tik nobijies. Rūķis atcerējās, ka pieaugušie viņu bija mācījuši grūtos brīžos vispirms atgūt mieru.  Mierā dažreiz atbildes atnākot pašas. Nomierināties?! Tas nemaz nebija tik vienkārši šādā patiešām grūtā brīdī, tomēr, tā kā Neri nezināja neko citu, ko iesākt, viņš centās. Jaunais rūķis pat atcerējās, ka dažreiz nomierināties ir vieglāk, ja pietiekami ilgi un dziļi elpo. Tā nu Neri drosmīgi vilka plaušās auksto un nepatīkamo gaisu un tad pūta to ārā tik ilgi un dedzīgi, ka laba sauja sniegpārslu pamuka nost no viņa degungala un mutes.

                Jā, viņš jutās labāk, taču tas viņa situāciju neatrisināja. Rūķim tik ļoti gribējās mājās – mierā, siltumā, drošībā. Tomēr viņš arī saprata, ka nedrīkst sākt sevi žēlot un padoties, ka viņam jācīnās un jāiet līdz uzvarai. Ko gan vēl lielie rūķi tika teikuši par izdzīvošanu grūtībās? Kompass! Viņam kabatā taču bija kompass! Tas viņam nepalīdzēs atrast pārējos rūķus, bet mājas gan. Ar vienu roku joprojām turoties pie durstīgā krūma, otru Neri iebāza savā jakas kabatā, kur bija ielicis krusttēva doto kompasu. Ar biezajiem cimdiem bija grūti šo mantu no kabatas izķeksēt. Galu galā, Neri tas izdevās. Taču, brīdī, kad kompass jau atradās Neri rokā, spēcīga vēja brāzma to izrāva no viņa satvēriena, aizmeta projām un satrieca pret akmeņiem.

                Neri gribējās raudāt. Vējš sāka nedaudz norimt, taču visapkārt viss bija pamatīgi apsnidzis. Neri vairs neredzēja nevienu no takām. Viss bija aizsnidzis. Tikai lielākie akmeņi raibā rakstā ik pēc laiciņa pavīdēja virs sniega segas. Neri gandrīz vai zaudēja dūšu. Bezcerīgi viņš lūkojās tālumā. Tad atmiņā atausa bērnības ainas, kad viņu kā pavisam mazu rūķīti drosmes zaudēšanas brīžos bija uzmundrinājusi vecmāmiņa. Viņa Neri vienmēr bija ticējusi. “Tu esi rūķis. Rūķi ir ļoti izturīgi radījumi. Rūķi vienmēr kaut ko izdomā, vienmēr atrod izeju. Tu tiksi galā! Tikai nezaudē cerību! Izdari to mazumiņu, ko vari, vēlāk izdomāsi, ko darīt tālāk!” tā vecmāmiņa tika runājusi. Atceroties mīļo vecmāmiņu, Neri ap sirdi palika tik silti! Ak, cik labi būtu tagad sēdēt viņas omulīgajā virtuvē, dzert gardu aveņu tēju un klausīties viņu stāstām stāstus par sendienām. To viņš nevarēja… bet iet maziem solīšiem uz priekšu – to gan. Snigšana bija gandrīz vai mitējusies. Nomierinājies un atguvis cerību, Neri ieklausījās, vai nedzirdēs kādu skaņu, kas liecinātu par mājām, lai var zināt, uz kuru pusi doties. Pēc brīža tālumā it kā ierējās suns. Klusi, bet tomēr cerīgi. Neri izlēma lekt no akmens uz akmens suņa reju virzienā.

                Neri bija labs lēcējs. Ar katru lēcienu viņš arvien vairāk atguva drosmi un pārliecību par sevi. Istenībā, tas bija pat jautri  – tā lēkāt pa akmeņiem. Tālumā atkal ierējās. Šoreiz tas nebija viens, tie bija daudzi suņi. Pēc brīža ieskanējās arī pajūga zvaniņi. Ak, un pie apvāršņa parādījās rūķu pajūgs! Pajūgam slīdot tuvāk, Neri atpazina, ka tie bija tie paši rūķi, ar kuriem kopā viņš šodien bija uzsācis savu kalnā kāpšanas piedzīvojumu. Kā viņi tur gadījušies? Kāpēc viņi, kuriem bija jābūt augstāk kalnā, ieradās no māju puses? Vai Neri bija savā satraukumā aizskrējis viņiem garām? Apjucis, bet laimīgs, Neri līksmi steidzās savējiem pretī. Jā, rūķi bija ne tikai izturīgi un vienmēr kaut ko izdomāt spējīgi, bet arī tādi, kas stāv un krīt par savējiem, kas nevienu no saviem rūķiem neatstās nelaimē.

                Mājās Neri dabūja gan aveņu tēju, gan vecmāmiņu ar viņas stāstiem un noskaidroja, ka rūķi bija nogriezušies pa kādu nelielu taciņu, kas vedusi aiz klints un tāpēc noslēpusi viņus Neri skatienam. Sapratuši, ka Neri ir nozudis, pārējie rūķi bija viņu kādu laiku meklējuši, bet, redzot vētras tuvošanos, izlēmuši ņemt palīgā suņus, kuri viņiem bija īpaši trenēti sadzīt pēdas pazudušiem kalnos kāpējiem. Visi bija priecīgi, ka Neri bija pavisam ātri atradies. Pašam Neri gan šis laiks bija licies kā vesela mūžība, taču viņš jutās pateicīgs, ka viss bija labi beidzies.

Anna atgūst pašapziņu. Tici, ka no tevis iznāks kaut kas labs.

– Kas gan no tevis izaugs?! Tu neko negribi darīt! Tevi nekas neinteresē! – nogurušajai mammai paspruka nejauki vārdi.

Anna, tos izdzirdot manāmi sarāvās un sajutās ļoti, ļoti slikta:

– Esmu izdarījusi kaut ko šausmīgu, – viņa pie sevis nodomāja, taču Annas sirdī ienāca arī spēcīgs protests: – Mamma ir tik netaisnīga! Neparko vairs viņai nepiekāpšos. Ja viņa ar mani tā, tad es arī būšu nejauka. – Ārēji viņa neko neteica, bet spītīgi nekustējās ne no vietas. Ne par ko viņa tagad neies kārtot savas mantas. Drīzāk vēl vairāk tās sajauks.

Mamma sajuta, ka pateikusi ko lieku, aprāvās, bet nemācēja arī to atrisināt. Izmisusi viņa izgāja no meitas istabas.

Anna kādu laiku sapīkusi pasēdēja uz grīdas, tad sāka ķemmēt matus savai lellei. Viņa ķemmēja un ķemmēja, tad novilka lellei kombinezonu un uzvilka visskaistāko kleitu. Tas viss palīdzēja meitenei nedaudz nomierināties, bet iepriekšējais dzīvesprieks tomēr neatgriezās. Kā gan mamma tā varēja?! Anna taču nebija gribējusi neko sliktu. Nu nesanāk viņai tā kārtība! Tas taču ir tik grūti!

Annas sirdi piepildīja rūgtums un netaisnības izjūta. Bet tur uzradās arī bailes. Ja nu mammai taisnība? Ja nu patiešām no viņas nekas labs neizaugs? Ja nu kaut kas labs izaug tikai no tiem bērniem, kas cītīgi kārto savas mantas? Annas sirdī bija iemājojis liels nemiers. Nemiers bija tik neizturams, ka kādā brīdī viņa tomēr piecēlās un sāka šķirot un kārtot savas mantas. Tomēr nemiers nepazuda arī tad, kad viss bija sakārtots.

Mamma pēc brīža atgriezās. Izskatījās, ka viņa ļoti priecājās par kārtību Annas istabā, bet neko neteica. Anna sajutās atvieglota. Vismaz mamma vairs nedusmojas. Vismaz kādu laiku būs miers. Varbūt ka tā arī labāk – vienmēr visu sakārtot, lai mamma nedusmojas un lai Anna tad var mierīgi spēlēties?!

Tikai nemiers tā īsti nekur nepazuda. Vēlreiz paņēmusi rokās savu lelli, Anna uzmeta tai neapmierinātu skatienu. Tā vienmēr bija bijusi viņas mīļākā lelle, bet tagad Annai likās, ka lelle nav pietiekami laba un vērtīga. Viņa atcerējās savas draudzenes Evijas jauno lelli – tā gan bija izcili skaista. Uz tās fona Annas lelle likās pārāk prasta un pārāk nobružāta. Anna dusmīgi iemeta lelli istabas stūrī.

Laiks gāja, nepatīkamais starpgadījums aizmirsās, un likās, ka viss ir labi. Anna izauga, iemācījās gan kārtot mantas, gan darīt daudzas citas labas un vērtīgas lietas. Bija daudz lietu, kas viņu patiešām interesēja un sagādāja viņai lielu prieku. Taču nesaprotams nemiers ik pa laikam Annu atkal apciemoja. Meitenei likās, ka, lai ko viņa darītu, viņa nav pietiekami laba un vērtīga.

Tā pienāca diena, kad Annai bija jāizvēlas sava nākotnes profesija.

– Es varētu būt māksliniece, man patīk zīmēt, taču man tas nesanāk pietiekami labi. Diez vai kāds man maksās par maniem zīmējumiem, – Anna mocījās ar bēdīgām domām, – Esmu redzējusi, kā zīmē Edgars. Un Madara vispār ir ārpus jebkuras konkurences. Ak, ko lai es daru?! Esmu daudz organizējusi dažādus pasākumus, taču mani pasākumi nekad nav bijuši paši populārākie, tā tad visdrīzāk man tur nav talanta. Zinātne pilnīgi droši nav mans lauciņš. Kaut cik tā mani interesē, bet esmu pārāk pavirša, man vienmēr bijis daudz neuzmanības kļūdu. Zinātnē vajadzīga precizitāte.

– Čau, Anna, ar ko tu tur nodarbojies? – Annas mokošās pārdomas iztraucēja Ģertrūde. – Vai nāksi šodien uz zīmēšanas pulciņu?

Anna jau gandrīz atteica, ka neies vairs uz zīmēšanas pulciņu, jo no viņas māksliniece tāpat nekad nesanāks, bet kaut kas viņu atturēja:

– Hm… Jā, labi… Iesim! – viņa uzmeta plecā somu, kuru uz brīdi bija nolikusi zemē, un sekoja Ģertrūdei.

– Biju bibliotēkā, paņēmu dažas grāmatas par medicīnu, domāju, ka varētu mēģināt iestāties Stradiņos. Vai tu jau izdomāji, kur tālāk dosies?

– Ak, mani šis jautājums dzen izmisumā!

– Tik daudz iespēju, ka nezini, kuru izvēlēties?

– Man patiesībā nav pat nevienas idejas par to, kur es tālāk varētu mācīties, – Anna atzinās.

Ģertrūde viņu neticīgi uzlūkoja:

– Anna, ko tu runā? Tu taču esi tik talantīga!

– Man gan liekas, ka es esmu darījusi tik daudz ko, bet nekur neesmu pietiekami laba.

– Hm… varbūt tad šī ir tava iespēja beidzot izvēlēties vienu vai dažas lietas, kuras apgūt izcili. Kas ir tas, ko tu visvairāk ilgojies darīt?

– Es nezinu, – Anna nopūtās.

Ģertūde līdzjūtīgi paskatījās uz draudzeni, bet, kā palīdzēt, nezināja.

Zīmēšanas pulciņā meitenes gaidīja pārsteigums.

– Es domāju, ka jūs jau esat apguvuši pietiekami daudz, un tāpēc šodien mums būs Brīvās tēmas diena. Tas nozīmē, ka varat zīmēt jebko, kas uz sirds, izmantojot jebkuru no tehnikām, kuras esam mācījušies, – skolotāja paziņoja.

– Manā sirdī ir tukšums, – Anna nodomāja un atkal nopūtās, – var jau būt, ka brīvajā tēmā var zīmēt arī to, – viņa pasmaidīja, paņemot baltu lapu un zīmuli, un ļaujot rokai brīvi skicēt to, ko tai pašai gribējās.

Tā kādu laiku Anna kaut ko bezmērķīgi švīkāja, līdz zīmējums sāka pēc kaut kā izskatīties. Tas sāka Annai kaut ko atgādināt. Šķita, ka no švīkām iznirst maza meitene, kas sarāvusies sēd uz grīdas.

– Izskatās pēc manis bērnībā, – Annai ienāca prātā un viņa uzzīmēja mazajai meitenei tādu kleitu, kādu atcerējās pati sevi bērnībā valkājam, un vēl skaistu matu lenti, – tagad ir skaista, bet tāda bēdīga izskatās.

Anna uzmanīgi nopētīja savu zīmējumu. Šķiet, viņa kaut ko atcerējās. Jā, tā bija tā reize, kad mamma bija uz viņu pamatīgi sadusmojusies par nekārtīgu istabu. Toreiz viņa bija tā sēdējusi. Annai šķita, ka viņa atkal pilnībā izjūt visas skumjas un sāpes, un apjukumu, kuru viņa toreiz, kā maza meitene, piedzīvoja.

– Ak, bet šodien jau es savu mammu saprotu. Es jau biju traki spītīgs bērns. Tas jau normāli, ka mamma vienreiz neizturēja, – Anna juta, ka sirdī pamostas vēlēšanās mammai visu piedot, – bet šodien es arī zinu, ka mammai tajā brīdī nebija taisnība. Esmu gribējusi un darījusi daudzas labas lietas pa šiem gadiem. Un pat savu istabu esmu iemācījusies kārtot.

 Turpinot uzlabot savu zīmējumu un prātojot par seno notikumu, Anna, pašai nemanot, sāka smaidīt. Viņai likās, ka no viņas sirds lēnām aiziet prom kāds nemiers, kas visus šos gadus bija viņu nomācis. Viņa ņēma palīgā dzēšgumiju un izlaboja mazās meitenes sejas izteiksmi:

 – Lūk, tā būs labāk. Es neesmu slikta. Es esmu laba, tikai dažreiz izdaru kaut ko nejauku vai arī nedaru to, ko man vajadzētu darīt. Tomēr labā manī ir daudz, daudz vairāk, un es domāju, ka beigās no manis sanāks kaut kas labs, – Anna pati sev domās teica.

Vēl mazliet šur tur bija jāpielabo, un zīmējums bija gatavs. Anna priecājās, ka mazā meitene, kuru viņa bija uzzīmējusi, bija sanākusi ļoti izteiksmīga, kaut arī Anna to bija uzzīmējusi ar vienkāršu zīmuli.

– Anna, tev šodien sanācis īsts mākslas darbs, – skolotāja jau bija pamanījusi Annas veikumu un bija sajūsmā.

– Un tu vēl saki, ka tev nav ne mazākās idejas, ko mācīties tālāk. Man tavā vietā vismaz viena ideja būtu gan, – Ģertrūde arī bija pienākusi apskatīt draudzenes zīmējumu.

– Jā, varbūt, ka tā arī darīšu, Gertrūde, – Anna smaidīja, – jebkurā gadījumā es taču varu pamēģināt kādu laiku uzlabot prasmes vienā jomā, un, ja tā tiešām nebūs īstā, vēlāk izvēlēties kaut ko citu, – izskatījās, ka Anna bija atguvusi pašapziņu un tik ļoti vairs nebaidījās izdarīt izvēli attiecībā uz savu nākotni, – jebkuras prasmes kādā brīdī var noderēt, vai ne?

– Protams, – Ģertrūde smaidīja.

Kaitinošie ēst gatavošanas eksperimenti. Lai iemācītos vajadzīgas gan veiksmes, gan neveiksmes.

– Mammu, mums noteikti jāuztaisa šie salāti! – Ernests bija paķēris veikalā reklāmas katalogu un atradis tajā ēdienu receptes.

– Hm… Vai mums ir visas vajadzīgās sastāvdaļas? – mamma vilcinājās.

– Sastāvdaļas? Nezinu… Kukurūza, zaļie zirnīši, burkāni, šķiņķis…

– Bet tev taču negaršo burkāni! – mamma viņu pārtrauca, cerot, ka varbūt tādā veidā atrunās Ernestu no jaunās idejas.

– Nav jau tā, ka nemaz negaršo… – Ernests centās mammu pārliecināt. – Nu jā, dažreiz man negaršo, bet šie salāti izskatās tik garšīgi.

Mamma nopūtās. Viņa atcerējās visas citas reizes, kad Ernestam bija ienākusi prātā ideja pagatavot kaut ko jaunu. Dažas reizes Ernests gatavošanas procesu bija tikai iesācis, bet jāpabeidz tas bija mammai pašai. Citās atkal jaunais pavārs iecerēto gardumu bija patiešām pagatavojis, taču atklājis, ka tas nav tāds, kā viņš bija to iedomājies, nebija vairs gribējis to ēst.

– Nu labi, tad labāk pagatavosim saldējumu! – Ernests pa to laiku jau bija pārdomājis. – Re, te ir arī saldējuma recepte!

Mamma pie sevis nodomāja, ka mājās gatavots saldējums tomēr sanāktu veselīgāks nekā veikalā nopērkamais. Nebūtu slikti, ja Ernests tādu iemācītos pagatavot. Viņa vēl rūpīgi izpētīja recepti, pārdomāja savu dienas plānu un visbeidzot teica:

– Labi. Saldējumu vismaz tu pats pēc tam ēdīsi.

Ernests sajūsmināts apķēra mammu. Viņam būs saldējums! Viņš iemācīsies pats pagatavot saldējumu! Iztēlē Ernests jau redzēja, kā viņš jauc kopā visas sastāvdaļas un cik neatvairāms saldējums viņam beigās sanāk. To noteikti gribēs arī visi citi! Un viņš labprāt pagatavos vairāk – lai visiem pietiek!

Kamēr mamma centās atcerēties un ielikt grozā pārtiku tuvākajām dienām, un neaizmirst arī pienu, saldo krējumu, olas, tumšo šokolādi, cukuru un vaniļas pāksti saldējumam, Ernests jau atkal raustīja viņu aiz piedurknes:

– Varbūt mēs varētu uztaisīt arī zemeņu saldējumu. Tas Mārai labāk garšo, – Ernests bija atcerējies par savu māsu Māru, un viņa prātā dzima jaunas idejas. – Un beigās mēs varētu abus saldējumus izrotāt ar mellenēm, avenēm un citām ogām.

Mamma mazliet sarauca pieri:

– Ernest, varbūt sāksim ar šokolādes saldējumu. Kad iemācīsimies uztaisīt vienu, tad nākamajā reizē varam pamēģināt citu. Atceries, kā mēs cepām plāceņus. Ne uzreiz mums sanāca.

– Nu labi, bet kad es iemācīšos pagatavot šo saldējumu, tad pats citreiz uztaisīšu ar zemeņu, banānu un vēl daudzām citām garšām. – Ernests piekāpās. – Bet izdekorēt mēs taču varam? – viņš cerīgi apjautājās, jo tik ļoti gribēja īstenot vismaz kādas no savām idejām.

– Labi. – mamma pasmaidīja. – Nopirksim dažādas ogas, un varēsi izdekorēt, kā vien vēlēsies.

Grūti bija jaunajam pavāram sagaidīt, kamēr mamma samaksās par precēm un viņi abi aizies uz mājām, lai varētu īstenot viņa ieceri.

Māsa Māra, uzzinājusi par mammas un Ernesta nodomu, sapīka. Viņa vēl pārāk labi atcerējās pagājušo nedēļu:

– Mammu, vai tiešām tev viņam tas viss jāļauj! Atceries, ka viņš dažreiz tādus ēdienus pagatavo, ka ne pats grib ēst, ne citi var iekšā dabūt!

Mamma nepaspēja neko paskaidrot, kad Ernests jau pats steidzās māsai dedzīgi pierādīt savu varēšanu:

– Toreiz man nebija receptes. Bet tagad ir! Re, paskaties! Lasi! Šokolādes saldējums. Tā te rakstīts. Mamma man palīdzēs, ja kaut ko nesapratīšu.

– Būs jau labi, Māra! Es pieskatīšu. – Mamma Māru mierināja, taču māsa nebija pārliecināma. Noskaitusies viņa aizgāja uz savu istabu un aizcirta durvis.

– Kāpēc gan viņa man netic?! – Ernests satraucās.

– Hm… Mārai pašai gatavošana nav tik svarīga. Viņai liekas, ka labāk gatavot parastus ēdienus, par kuriem droši zinām, kā tie garšo. Viņa domā, ka nav vajadzības ar ēdieniem eksperimentēt, – mamma centās paskaidrot. Viņa notupās uz ceļiem un ieskatījās Ernestam acīs: – Bet tas ir labi, ka tev patīk eksperimentēt. Varbūt tu kādreiz būsi pavārs vai izgudrosi kādas citas jaukas lietas. Taču mēģināsim tomēr gatavot tā, lai nebūtu pēc tam jāmet ārā. Tas tomēr ēdiens…

Ernests pamāja. Labi, ka vismaz mamma viņu atbalstīja. Nu nekas, viņš šoreiz tik ļoti pacentīsies, ka Mārai garšos un arī viņa mainīs savas domas! Žēl tikai, ka mamma nepiekrita gatavot zemeņu saldējumu. Tas Mārai būtu garšojis labāk. Taču šokolādes saldējums ar mellenēm viņai arī varētu iet pie sirds.

Ernests pūlējās kā vēl nekad. Viņš atkal un atkal ieskatījās receptē, lai kaut ko nesajauktu, un pārprasīja mammai, vai ir pareizi sapratis. Sajaukt saldo krējumu un pienu un piebērt šim maisījumam cukuru nebija grūti. Ar vaniļas pāksti gan bija neliela noņemšanās, tomēr Ernests nepadevās un cītīgi atbrīvoja to no sēkliņām. Viņam patika vaniļas aromāts. Bija vērts pūlēties.

No iepriekšējām gatavošanas reizēm jaunais pavārs jau bija iemācījies glīti atdalīt olas baltumu no olas dzeltenuma, tāpēc arī ar šo uzdevumu tika galā samērā viegli. Saputot atdalīto olas dzeltenumu ar cukuru bija jautrs pasākums. Taču, kad iegūtā masa bija jākarsē uz uguns, Ernests labāk sauca palīgā mammu. Viņš ļoti baidījās to uzvārīt par maz vai pārkarsēt par daudz. Mamma zināja īsto brīdi, kad saldējuma masa bija gatava. Atlika tikai to atdzesēt, likt saldētavā un dažas reizes izņemt kārtīgai apmaisīšanai.

Pirms likt saldētavā, Ernests ar patiku aplūkoja savu darbu. Izskatījās labi. Un smaržoja tik kārdinoši! Ak, Māra joprojām nerādījās ārā no savas istabas!

– Mārai būs pārsteigums, cik mums šoreiz labi sanācis. Nedomāju, ka viņa neēdīs, – Ernests prātoja.

– Domāju, ka ēdīs, – mamma par to nešaubījās.

Uz vakariņu laiku Māra beidzot atgriezās pie pārējiem. It kā starp citu, viņa nevērīgi apjautājās:

– Kur tad jūsu saldējums?

Ernests nebija ļaunatminīgs. Viņš atplauka platā smaidā:

– Vai tu gribi tikai ar mellenēm vai pielikt arī avenes? Mums ir arī valrieksti un zemesrieksti.

– Ar mellenēm būs labi, – Māra jau mazliet pasmaidīja.

Ernests staroja. Viņš jau bija nedaudz pagaršojis saldējumu un zināja, ka tas šoreiz izdevies vienkārši brīnišķīgs.

– Vai tev garšo? – viņš nepacietīgi jautāja, vērojot, kā Māra lēnām ar tējkaroti paņem nedaudz saldējuma un ieliek to mutē.

– Labs. – Māra bija vārdos skopa, taču māsas sejas izteiksme viņu nodeva. Ernests savu māsu labi pazina. Viņš redzēja, ka viņam ir izdevies viņu iepriecināt. Viņš jutās kā uzvarētājs. Skaļi Ernests neko neteica, bet klusībā nodomāja, ka tagad Māra vairs nepukosies par viņa ēst gatavošanas eksperimentiem.

Stārķu pāris meklē jaunas mājas. Pārmaiņu krīze.

– Nevaru vien sagaidīt, kad būsim klāt! Atgriešanās mājās vienmēr ir tik saviļņojoša! – Stārķa kundze teica, enerģiski vēcinot spārnus. Lai arī viņa bija ļoti nogurusi pēc garā ceļojuma, doma par mājām, par atgriešanos vecajā ligzdā, kura saistījās ar tik daudzām siltām atmiņām, par laipno saimnieku, kurš vienmēr priecājās viņus redzēt, deva viņai jaunu spēku.

– Jā, mums ir paveicies, ka esam atraduši tik brīnišķīgu vietu, kur audzināt savus mazuļus un ka katru gadu varam tajā atgriezties, – Stārķa kungs nevarēja nepiekrist. Arī viņa sirdi pildīja siltas jūtas, redzot pazīstamos laukus un pļavas, kuros viņi abi jau daudzas vasaras bija mielojušies ar pelēm, ķirzakām, kukaiņiem, kāpuriem, čūskām, vardēm un citām gardām radībām.

Stārķi dzimtenē atgriezās lielā barā. Taču daļa putnu jau bija paspējuši nošķirties un doties katrs uz savu pagājušajā gadā atstāto ligzdu. Gan Stārķa kungs, gan Stārķa kundze nekļūdīgi atpazina vietu, kurā no lielā bara bija jāatvadās arī viņiem.

– Skat, mūsu māja ir jau labi saskatāma. Tas droši vien ir mūsu saimnieks, kas iznācis aplūkot savus laukus, – Stārķa kundze priecājās.

– Hm, tai būtu jābūt mūsu mājai, jo te tā pati pļava un tur tas pats dīķis, mājas vieta arī tā pati, bet pati māja izskatās savādāk, – Stārķa kungs pamanīja. – Arī saimnieka gaita kļuvusi neparasti steidzīga. Mūsu saimnieks bija tāds lēnīgāks, man šķiet, – viņš vēl piebilda.

– Ko tu ar to gribi teikt? Ka tā nav mūsu māja, un ka tas nav mūsu saimnieks? – Stārķa kundze sāka satraukties.

– Nezinu, bet tūlīt mēs to noskaidrosim.

Vēl mazliet, un stārķi bija jau klāt.

– Ak, kā man patīk šis augļu dārzs! Drīz, pavisam drīz tas būs skaistos ziedos! – Stārķa kundze jūsmoja, nolaižoties elektrības staba galā.

Stārķa kungs neko neteica. Viņš jau bija paspējis pamanīt, kas vēl te nav tā, kā iepriekš – viņu vecā ligzda bija nozudusi. Staba galā nebija pat vecās ratu rumbas, uz kuras viņi savu ligzdu bija veiksmīgi uzbūvējuši. Nekur neredzēja arī nekādas ligzdas paliekas. No tās vienkārši nebija ne vēsts! Stārķa kungs nebija paradis krist panikā. Sasprindzinājis redzi, viņš turpināja pārskatīt apkārtni.

Dārzs plauka kā katru pavasari. Strazdi bija jau atlidojuši – arī kā katru pavasari. Māja gandrīz tāda pati, tikai svaigi nokrāsota. Tas jau nebūtu nekāds brīnums! Sen jau bija laiks! Vecā krāsa bija pamatīgi nolupusi. Taču kādēļ bija jānojauc viņu tik meistarīgi uzbūvētā un tik omulīgā ligzda? Stārķa kungs grozīja galvu uz visām pusēm, joprojām cerēdams atrast kādu pavedienu šai mīklai. Bet nekā! Nekas neliecināja par to, ka tāda ligzda te vispār kādreiz bijusi.

– Varbūt vētra norāva, un saimnieks tikai satīrīja paliekas? – Stārķa kungs pie sevis domāja. Viņš ne par ko negribēja ticēt, ka viņu laipnais un viesmīlīgais saimnieks pats izpostījis viņu mājas.

Tikmēr arī Stārķa kundze bija pamanījusi zaudējumu. Vienā mirklī pazuda viss mirdzums viņas acīs, un garais kakls sērīgi noliecās uz leju:

– Ak, tā jau man likās, ka kaut kas te nav kārtībā! – viņa skumji noteica. – Ko nu?

– Paskaties, kas tur! – Stārķa kungs pavēzēja spārnu uz tīruma pusi. Kāds mazs, melns radījums klumpačoja viņu virzienā un nikni rēja. – Vai saimniekam jauns suns? Izskatās, ka viņš uzprasās uz kašķi! Laikam vēl pavisam mazs, un saimnieks nav paspējis viņu kārtīgi izaudzināt, – Stārķa kungs uzjautrinājās.

– Tas NAV saimnieks! – Stārķa kundze viņu spēji pārtrauca. – Jebkurā gadījumā, tas nav MŪSU saimnieks!

Jā, arī Stārķa kungs tagad redzēja pavisam skaidri. Svešais vīrietis bija daudz jaunāks nekā viņu saimnieks, gāja nedaudz saliecies uz priekšu ne aiz vecuma, bet aiz lielas steigas. Viņš, iespējams, nebūtu piegriezis stārķiem ne mazāko vērību, jo gāja, iegrimis savās domās, un neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi. Ja vien no mājas pēkšņi nebūtu izskrējis mazs puisēns un ar skaļiem sajūsmas saucieniem nepievērstu svešā vīrieša uzmanību tikko atlidojušajiem putniem.

Svešais vīrietis kaut ko teica. Stārķi nesaprata viņa valodu, taču vīrieša sejas izteiksme nebija nedz laipna, nedz viesmīlīga. Stārķa kundze ar Stārķa kungu saskatījās. Dažreiz viņi sapratās bez vārdiem. Šoreiz viņi abi reizē aptvēra, ka šajā vietā viņiem vairs nav palikšanas.

Tikmēr mazais puika paķēra zemes kunkuli un meta ar to lielajiem putniem. Svešais vīrietis viņam to neliedza. Stārķa kungs veikli pacēlās spārnos, lai viņam netrāpītu, un, aizlaidies pietiekami drošā attālumā, gaidīja, ka Stārķa kundze viņam sekos. Stārķa kundze nez kāpēc kavējās un palika, cieši skatoties te uz puiku, te uz svešo vīrieti, te uz vietu, kur bija jābūt viņu ligzdai, bet kur tās vairs nebija.

Stārķa kungs klabināja savu garo knābi, lai pavēstītu Stārķa kundzei, ka ir ieraudzījis viņu ligzdai jaunu vietu, ka viņa var nesatraukties un droši viņam sekot. Taču Stārķa kundze joprojām vilcinājās.

Puika vēlreiz meta ar zemes kunkuli. Stārķa kundze pacēlās spārnos, taču ne pārāk veiksmīgi. Zemes kunkulis viņai trāpīja pa kāju. Satrūkusies viņa savēcināja spārnus un metās Stārķa kunga virzienā. Stārķa kungs klabināja un aicināja viņam sekot. Skumja un sāpināta, viņa beidzot bija gatava lidot Stārķa kungam līdzi.

Izskatījās, ka Stārķa kungs bija atradis risinājumu un zināja, uz kurieni lido. Stārķa kundze viņam uzticējās. Drīz Stārķa kungs nolaidās uz kāda elektrības staba kaimiņu saimnieka tīrumā. No turienes viņš vēlreiz rūpīgi pārlūkoja apkārtni:

– Atceros, ka pagājušajā gadā te bija ratu rumba, kuru neviens stārķis vēl nebija pieņēmis par savu un uz kuras vēl nebija uzbūvēta ligzda.

Stārķa kundze klusi pamāja. Šķiet, arī viņa atcerējās. Tikai kur gan tā palikusi?!

– Ja nu arī to kāds noņēmis, tāpat kā mūsu ligzdu, – viņa nedroši ieminējās.

Stārķa kungs centās saglabāt mieru, taču viņa nervozā mīņāšanās no vienas kājas uz otras nodeva viņa satraukumu. Ratu rumbas nebija. Visi elektrības stabi, cik vien tālu varēja saskatīt, bija tukši.

– Mēs nepadosimies! Meklēsim, kamēr atradīsim! Lidosim tālāk! – Stārķa kungs centās būt mundrs, lai vēl vairāk neapbēdinātu jau tik ļoti saskumušo Stārķa kundzi.

Stārķa kundze atkal klusi pamāja. Kas gan cits viņai atlika?! Abi putni pacēlās spārnos, lai meklētu sev jaunas mājas.

Stārķa kungs ar Stārķa kundzi bija pieraduši, ka visi viņiem pazīstamie viņu sugas pārstāvji būvē ligzdas uz elektrības stabiem cilvēku māju tuvumā. Tā nu viņi meklēja kādu piemērotu māju un kādu piemērotu elektrības stabu. Kādu laiku abi lidoja, neuzdrošinādamies apstāties, jo tikko piedzīvotais vēl bija pārāk dzīvā atmiņā. Kā lai tagad uzticas citiem cilvēkiem?! Tagad, kad viņi zināja, ka cilvēki var būt gan bezgala jauki, gan cietsirdīgi… Tomēr kaut kur viņiem bija jāapstājas – kaut vai tāpēc, lai atpūstos un ieturētu maltīti.

Stārķa kungs pirmais nolaidās kādā pļavā, kuru līdz pusei bija appludinājusi pavasara ledus iešanas laikā pārplūdusi upe.  Viņš cerēja te atrast garšīgas vardītes, kuras tik ļoti garšoja Stārķa kundzei. Stārķa kungs gribēja viņu kaut kā iepriecināt. Stārķa kundze, joprojām tik pat klusa, piezemējās viņam blakus. Atpūta arī viņai bija ļoti vajadzīga.

– Kas tas tāds? – Stārķa kundze nepaspēja vēl paņemt Stārķa kunga pienesto vardi, kad ieraudzīja kaut ko neparastu. Kaut ko tādu viņa vēl nekad nebija redzējusi – kāds bija ielicis ratu rumbu kokā. Nevis uzlicis uz elektrības staba, kā to visi parasti darīja, bet ielicis kokā! Koks arī bija savāds – nevarēja īsti saprast, vai to līdz pusei nolauzusi vētra, vai nozāģējusi cilvēka roka. – Vai tas priekš mums? – viņa izbrīnīta jautāja.

– Hm… – Stārķa kungs nezināja, ko atbildēt. Arī viņš pirmoreiz redzēja tādu ratu rumbu. Vai tādai maz varēja uzticēties?! – Nebūtu jau slikti, ja mēs te būtu gaidīti, – viņš domīgi piebilda.

Abi stārķi lēnām un uzmanīgi pa garo pļavas zāli brida tuvāk savādajam kokam un ratu rumbai. Ratu rumba kā jau ratu rumba – tādas šie putni jau daudz bija redzējuši. Netālu aiz koka bija redzama arī cilvēku māja. Kāds nāca uz stārķu pusi. Putni sastinga. Nācējs smaidīja. Apstājās un smaidīja, un kaut ko draudzīgi teica. Stārķiem atmaiga sirdis.

– Es domāju, mēs varētu vismaz pamēģināt! – Stārķa kungs mazliet nedroši noklabināja – Varbūt arī šādos dīvainos kokos var uzcelt kārtīgu ģimenes ligzdu.

Stārķa kundze mazliet nedroši atklabināja pretī, taču acis viņai jau atkal mirdzēja, gandrīz tāpat, kā tajā brīdī, kad viņa līksma un cerības pilna bija tikko atgriezusies no dienvidiem.

Geštaltterapeites Sandras Armanevas raksts vecākiem (pēc mana lūguma) “Kādēļ ir vajadzīgi pasaku stāsti”.

Notikumu pārstāstīšana – viena no senākajām cilvēku saziņas fomām un, iespējams, viena no bērniem piemērotākajām.

Par to raksta arī slavenais psihologs un psihoterapeits D. Brets. “Mums, pieaugušajiem, vajadzētu atcerēties, ja mēs vēlamies kaut ko iemācīt bērnam vai nodot viņam kādu svarīgu domu, mums tas jādara tā, lai tas būtu atpazīstams, sagremojams un saprotams. Ja mēs gribam francūzim paskaidrot kaut ko grūtu, tad, protams, mums tas vairāk izdosies, ja runāsim franču valodā. Sazinoties ar bērniem, mēģiniet runāt ar viņiem valodā, kuru tie saprot un uz kuru reaģē vislabāk – bērnu fantāzijas un iztēles valodā.”

Pasakas gadsimtiem ilgi tiek nodotas no paaudzes paaudzē, un tās atspoguļojas dažādu tautu kultūrās. Bruno Bettelheims savā grāmatā par pasakām uzsver viņu ārkārtīgi svarīgo lomu, jo tās palīdz bērniem pārvarēt nemierus un konfliktus, ar kuriem jāsaskaras ikdienas dzīvē.

Pasakās tiek izvirzītas problēmas, kas ir svarīgas bērna pasaulē. Piemēram, Pelnrušķīte runā par māsu sāncensību. Ansīša un Grietiņas pasakā galvenā tēma ir bailes tikt pamestam. “Īkstītis” stāsta par mazā varoņa bezpalīdzību, kurš nonāca pasaulē, kur viss nomāc ar savu lielumu un spēku. Pasakās tiek pretstatīts labais un ļaunais, altruisms un alkatība, drosme un gļēvulība, žēlsirdība un nežēlība, spītība un iejūtība. Tās bērnam skaidro, ka pasaule ir grūta lieta, ka tajā ir gan netaisnība, ir bailes, nožēlas un izmisums, un arī tikpat liela daļa ir cerība, prieks un pārliecība. Pats galvenais, ko pasakas nodod – tās saka bērnam: „Ja cilvēks nepadodas, pat ja situācija šķiet bezcerīga, ja viņš nemaina savus morāles principus, kaut arī kārdinājums viņu pamudina uz katra soļa, viņš galu galā uzvarēs.”

Klausoties šos stāstus un pasakas, bērni tajos neviļus atrod savas dzīves atbalsis. Viņi cenšas izmantot pozitīva varoņa piemēru cīņā ar savām dusmām un problēmām. Turklāt stāsti un pasakas dod bērnam cerību, kas ir ārkārtīgi svarīgi.

Bērni pastāvīgi saskaras ar problēmām, kas nav līdzīgas tām, kuras ir “pieaugušo” pasaulē. Pat ja tādas arī notiek, mūsu risinājumi viņiem joprojām ir bezjēdzīgi. Paskaidrojumi un pamudinājumi atsperas un aizlido “kā zirņi pret sienu” – vai tā nav pazīstama bilde? Rezultātā bērni, kuru domāšana dažkārt ir ārkārtīgi nepārprotama (“jā-nē”, “slikti-labi”) nonāk pie secinājuma, ka jūs viņiem nevarat palīdzēt.

Dažreiz pieaugušais, kurš vēlas pateikt bērnam kaut ko “par dzīvi” vai vienkārši izteikt savas jūtas, nevar atrast tam piemērotus vārdus, nezina, kā likt bērnam saprast, ka viņš nav atstāts viens ar savām problēmām.

Risinājums ir iegremdēties fantāzijas pasaulē, kurā bērns jūtas “kā zivs ūdenī”. Pasaulē, kur ir iespējami visneparedzamākie notikumi, varoņi, bet no kuras bērns ar vieglu roku paņem informāciju dzīvei reālajā pasaulē. Fantāzija bērniem ir absolūti reāla. Un ne tāpēc, ka bērni neredzētu reālo dzīvi. Tikai fantāzija ir labākais veids, kā bērni analizē apkārtējo pasauli. Tā ir viņu valoda, kuru mēs, pieaugušie, esam veiksmīgi aizmirsuši.

Katrs bērns nemitīgi saskaras ar viņam īpašām problēmām, dažkārt pieprasot “piezemētu” un pragmatiskāku risinājumu, kas dotu atvieglojuma sajūtu uzreiz. Tieši šeit jums palīdzēs pasaku stāsti, kas rakstīti īpaši mūsu bērniem un ir virzīti uz konkrētu problēmātiku. Šie stāsti palīdzēs jūsu bērniem atrast izeju no sarežģītām situācijām, godam izturēt visus likteņa triecienus.

Rodrigo dodas uz gadatirgu. Cik labi, ka tev ir kāds, kas tev tic.

– Gadatirgus! Beidzot gadatirgus! – kad bija runa par gadatirgu, pelēnam Rodrigo nebija divreiz nekas jāsaka.

Ātrāk par visiem viņš sameklēja savas labākās, samtaini pelēkās bikses, balto kreklu un biksēm pieskaņotu samtaini pelēku vestīti. Tik svarīgam notikumam par godu bija jāpaņem arī jaunas zeķes no mammas skapī noslēptajām drēbju rezervēm. Un kurpes! Lai kā arī pelēns Rodrigo nevarēja ciest kurpes, gadatirgus dēļ viņš tās ne tikai pats izraka no daudzo pelēnu kurpju pāru apakšas, bet arī pats notīrīja un novicoja ar melno kurpju krēmu.

Peļu mamma varēja atviegloti uzelpot, jo citās dienās viņai sanāca pamatīgi pacīnīties ar Rodrigo, lai dabūtu viņu ārā no mājas daudz maz pieklājīgā izskatā. Viņa priecīgi noskatījās, kā Rodrigo rosījās.

– Hei, mazais, ko tad tu pārdosi? – lielais brālis Džeralds ķircināja Rodrigo.

– Gan jau atradīšu kaut ko. – Rodrigo mierīgi atbildēja. Viņam nepatika brāļa augtsprātīgā izturēšanās, taču vēl vairāk nepatika doma par novēlotu ierašanos gadatirgū. Viņš zināja, ka kašķēšanās ar Džeraldu var aizņemt daudz laika, un izlēma, ka gadatirgus ir svarīgāks.

Gribētāju tirgoties noteikti būs daudz, un augumā mazajam Rodrigo bija svarīgi laicīgi atrast sev piemērotu vietu. Viņš bažījās, ka kāds lielāks un varenāks meža zvērs varētu aizsteigties viņam priekšā. Turklāt, bija jāpaspēj izlikt preces, piestiprināt tām cenu zīmes un sagatavot sīknaudu, ko izdot tiem, kas maksās ar lielām naudas zīmēm.

Rodrigo bija sarunājis vāverēnu Rūdi no kaimiņu mājas sev par palīgu. Nē, brālim Džeraldam par to visu pagaidām nekas nebija jāzina! Lai viņš smejas! Gan viņš redzēs!

– Ko tad tu man neatbildi? – Džeralds sajutās neomulīgi pats par savu rīcību, bet tā vietā, lai liktu savu mazo brāli mierā, turpināja viņu kaitināt.

– Džerald, vai tev nešķiet, ka tu bāz savu garo degunu svešās darīšanās? – pēkšņi bija atnākusi lielā māsa Marta. – Lai taču Rodrigo dara, kā nodomājis!

Džeralds uz brīdi sarāvās. Pārvarējis vēlēšanos aptaustīt savu degunu, lai pārliecinātos, vai tas patiešām ir tik garš, viņš izslējās atkal taisns un nomainīja balss toni.

– Es esmu viņa lielais brālis, un man par viņu jārūpējas. Gribu Rodrigo pasargāt no rūgtas vilšanās. Viņš taču neko nezina par tirgošanos! – Džeralds bija ieņēmis gādīga lielā brāļa lomu.

 – Es viņam ticu! Es domāju, ka dienās no viņa sanāks labs tirgotājs. Un kaut kur taču viņam jāsāk! – Marta dedzīgi aizstāvēja mazo brāli.

Rodrigo šie vārdi bija kā balzāms uz brūcēm. Uz brīdi atstājis pusuzvilkto kurpi, mazais pelēns pieskrēja pie māsas Martas un viņu cieši samīļoja. Taču tad jau viņš atkal steidzās dabūt kājās apavus, paķert somu ar visa gada garumā sakrātajiem paštaisītajiem suvenīriem un doties ceļā. Pēdējais atvadu smaids, un Rodrigo jau bija pazudis Džeralda un Martas skatienam.

– Kur tu tik ilgi kavējies? – vāverēns Rūdis viņu sagaidīja netālajās krustcelēs, kā abi bija iepriekš vienojušies.

– Ak, steigsimies nu! – Rodrigo negribēja Rūdim stāstīt par savu piekasīgo lielo brāli un viņa nejaukajiem vārdiem. Labāk patērzēt par kaut ko patīkamāku.

– Mēs neesam daudz aizkavējušies. Ja skriesim, varbūt pat būsim vieni no pirmajiem. – Rodrigo aicināja.

Rūdis bija ašais puika. Kāpēc gan nepaskriet?! Tas taču jautri! Abi draugi čalodami aizspriņģoja pa ceļu.

Rodrigo izrādījās taisnība. Kad apņēmīgie tirgoties gribētāji ieradās gadatirgus norises vietā, tur bija daudz tukšu galdu, kuri gaidīja savus saimniekus un savas preces.

– Uhū! – Rodrigo sajūsmināts iesaucās. – Tas mums ir izdevies! Varam izvēlēties vislabākās vietas.

– Ejam pašā centrā! Tur parasti visvairāk meža iemītnieku apgrozās. Re, varbūt blakus zaķenei Justīnei ar viņas gleznām? Justīne ir slavena māksliniece. Zvēri nāks aplūkot viņas mākslas darbus un pamanīs arī mūs, ja būsim turpat tuvumā. – Rūdis spriedelēja.

Rodrigo tā likās laba doma, un viņš sāka nokraut galdu ar saviem dārgumiem. Pelēns bija labi pastrādājis. Tur bija pievilcīgas māla figūriņas, kas attēloja peļu saimes ikdienas dzīvi, mazas, krāsainas stikla mozaīkas ar dabas ainiņām, rūpīgi zīmēti apsveikumi, kurus kādam uzdāvināt dzimšanas dienā, un bezgala skaisti, jūras malā salasīti, gliemežvāki. Rodrigo jutās lepns par savu darbu. Rūdim arī likās, ka Rodrigo suvenīri ir izdevušies neparasti pievilcīgi.

Pamazām tirgus laukums pildījās ar citiem tirgotājiem, un sāka jau ierasties pirmie pircēji. Rodrigo un Rūdis cerīgi gaidīja.

Par Justīni viņi bija sprieduši pareizi. Pircēji sanāca lielā skaitā, lai dabūtu kādu no zaķenes izslavētajiem darbiem. Taču mazajiem pelēniem viņi galīgi nepievērsa vērību. Tikai kāds rets garāmgājējs piestāja apskatīt Rodrigo piedāvājumu.

– Viņš taču neko nezina par tirgošanos! – Rodrigo atcerējās lielā brāļa vārdus. – Ja nu Džeraldam bija taisnība! Ja nu viņš patiešām bija pārāk mazs un pārāk neizglītots un… ja nu viņš vispār nebija radīts, lai tirgotos… – Rodrigo pleci sašļuka un purniņš noslīga uz leju.

– Zini, tu paliec tepat, bet es pastaigāšu pa tirgus laukumu un pavērošu, kā citiem klājas – kāda viņiem prece, kā viņi to piedāvā pircējiem, – vāverēns Rūdis nespēja ilgi noskatīties uz saskumušo draugu un izlēma rīkoties.

Rodrigo pamāja, taču bēdīgās domas viņu bija gandrīz pievarējušas un, pašam nemanot, viņš bija tik zemu nokāris galvu, ka garāmgājēji viņu īsti nemaz vairs neredzēja. Daži pircēji pacilāja viņa suvenīrus, pabrīnījās, ka nav pārdevēja, kādu laiciņu pagaidīja un tad aizgāja savu ceļu. Rodrigo tikmēr domāja, ka viņa brāļa teiktie vārdi piepildās, jo pie viņa neviens pat vairs nepienāk.

– Šie ir visskaistākie gliemežvāki, kādus es jebkad esmu redzējis! – kāds sajūsmas sauciens iztraucēja Rodrigo drūmās pārdomas. Viņš lēnām pacēla galvu. Pie viņa letes stāvēja Lāču vectēvs. Ieraudzījis Rodrigo tādu mazliet sabijušos, viņš sirsnīgi iesmējās:

– Rodrigo, tas esi tu?! Tevi nemaz nevar redzēt! Tā tu visus pircējus garām palaidīsi!

– Ak, jā! – Tikai tagad mazajam pelēnam ienāca prātā, ka no letes otras puses viņš varētu nebūt saredzams. Rodrigo kautrīgi uzrausās uz blakus noliktā ķeblīša.

– Tā jau labāk! – Lāču vectēvs šo risinājumu novērtēja atzinīgi. – Es redzu, ka esi varen pacenties! Es labprāt nopirkšu no tevis šos gliemežvākus priekš saviem mazbērniem. Un kādu glezniņu savai sievai.

Lāča skaļie atzinības vārdi piesaistīja arī citu pircēju uzmanību. Drīz vien pie Rodrigo letes norisinājās dzīva tirgošanās.

– Es redzu, ka tev viss atrisinājies, – teica pa to laiku atnākušais vāverēns. – Jā, es apstaigāju visu tirgus laukumu. Tavi suvenīri ne ar ko nav sliktāki par citiem. Taču citi tirgotāji vairāk runājas ar saviem pircējiem. Taču izskatās, ka mums paveicies un ka mūsu vietā to šodien dara Lāču vectēvs. – Rūdis konstatēja, jo Lāču vectēvs patiešām nebija nekur aizgājis un turpināja citiem ieteikt mazā pelēna preces.

Rodrigo mulsi smaidīja, pasniedzot sainīti ar māla figūriņām kārtējam pircējam. Vāverēnam viņš klusi teica:

– Jā, tas ir tik labi, ka Lāču vectēvs mums atnāca palīgā. Šogad mums tas patiešām nebūtu bijis pa spēkam. Bet līdz nākamajam gadam mēs ar tevi varētu iemācīties tik pat skaisti ar pircējiem parunāties.  Ko tu saki?

– Kāpēc gan ne? Mēs tagad pat zinām, kuru palūgt mums palīgā. Lāču vectēvs mums varētu būt labs skolotājs. – Rūdis priecīgi atteica.

Nekārtīgais dinozaurēns. Vienas medaļas divas puses.

Tu galīgi nedomā, ko tu dari! – izmisušajai Dinozauru  mammai paspruka, kad viņas mazais dinozaurēns Stīvens kārtējo reizi, ačgārni uzvilktām biksēm, ar brāļa kreklu mugurā un steigā uz basām kājām uzvilktām kurpēm, pa galvu pa kaklu skrēja viņai garām.

– Iešu pagalmā spēlēties, – bija vienīgais, ko mamma saņēma kā atbildi.

Kaimiņu bērnu balsis pagalmā Stīvenam bija zīme, ka nedrīkst kavēties, un viss pārējais kļuva nesvarīgs. Mamma iegāja Stīvena istabā un dziļi nopūtās. Pirms stundas viņi divatā te bija ieviesuši zināmu kārtību, bet tagad bija grūti atrast brīvu vietiņu, kur kāju nolikt.

Mamma juta sevī mostamies protestu. Viņa to nespēja saprast. Pati Dinozauru mamma bija ļoti tīrīga un kārtīga. Viņai patika skaista un saposta māja, un viņai pašai sagādāja prieku darbošanās ar rokām un mājas uzkopšana. Taču nu viņa jutās pagurusi.

Tomēr Dinozauru mamma mīlēja savu mazo dinozaurēnu un nolēma vispirms viņu kārtīgi pavērot un tikai tad pieņemt lēmumu, ko ar to visu iesākt. Viņa piegāja pie virtuves loga un palūkojās, kas notiek pagalmā.

Tieši tajā brīdī kaimiņu dinozauru meitenīte sāpīgi nokrita uz akmens un sāka raudāt. Stīvens pirmais pieskrēja meitenītei palīgā. Viņš kaut ko viņai teica un palīdzēja piecelties. Pēc brīža meitenīte jau atkal smaidīja, un dinozaurēni atgriezās pie iepriekšējās rotaļas. Dinozauru mammai iesila sirds, redzot, ka Stīvens spēj būt arī tik labsirdīgs un izpalīdzīgs.

Viņa turpināja vērot dinozaurēnu rotaļas. Nevarēja īsti saprast, ko viņi tur spēlēja, taču skriešanas šajā spēlē bija daudz, un dinozaurēni, kā parasti, par to bija sajūsmā. Viņi skrēja kliegdami un spiegdami. Stīvens no pārējiem noteikti neatpalika. Izskatījās, ka šajā spēlē viņš jūtas kā zivs ūdenī.  Turklāt, visam pa vidu viņš paspēja vēl parunāties un pajokoties ar pārējiem dinozaurēniem. Dinozauru mammai likās ka tādā lielā barā Stīvens ir daudz dzīvāks, nekā mājās esot.

– Hm… ir lietas, kuras viņam nesanāk tik labi kā pārējiem brāļiem un māsām, bet ir lietas, kuras viņam sanāk vienkārši lieliski un, turklāt, pavisam dabiski, bez jebkādas piespiešanās. Viņš ir īsta kompānijas dvēsele, – Dinozauru mamma pie sevis nosprieda.

Iegājusi vēlreiz Stīvena istabā, viņa ilgi domāja, ko ar to visu iesākt.

Kā domā tu? Kā Dinozauru mammai vajadzēja rīkoties?

Kad Stīvens ar pārējiem brāļiem un māsām pārradās mājās, mamma neko neteica, tikai atgādināja bērniem pirms maltītes nomazgāt rokas. Dinozaurēni bija tik izsalkuši, ka ēda klusējot un gandrīz visu pēc kārtas. Dinozauru mamma apmierināta smaidīja. Viņai patika, ka citiem garšoja viņas gatavotais ēdiens. Stīvens, kā parasti, bija uztaisījis pamatīgu nekārtību. Visapkārt viņa šķīvim bija izmētāti gaļas gabali un zaļumi, bet dinozaurēna drēbes bija notašķītas ar tomātiem. Dinozauru mammai jau atkal gandrīz paspruka kāds skarbāks vārds, tomēr viņa atcerējās, cik ļoti vēl nesen bija priecājusies par Stīvena rotaļām pagalmā, un savaldījās. Ja nu Stīvens nemaz nevar savādāk?!

Redzot, kā brāļi un māsas iet nomazgāties pēc ēšanas, arī Stīvens klumpačoja līdzi. Stāvēt pie izlietnes garā rindā un gaidīt savu kārtu gan viņam bija nepanesams pārbaudījums. Stīvens grozījās un dīdijās, līdz viņam prātā ienāca spoža doma, kā to visu varētu padarīt interesantāku. Viņam tieši priekšā stāvēja lielā māsa, kura šodien bija sapinusi matus daudzās mazās bizītēs.

– Hm… Varētu no tām bizītēm izveidot vienu vai divas lielas bizes, – Stīvena galvā raisījās idejas.

Domāts – darīts. Mazais dinozaurēns ķērās pie māsas matiem. Māsa neko tādu nebija gaidījusi, un, protams, sāka skaļi spiegt. Citi lielie brāļi un māsas dusmīgi paskatījās uz Stīvenu un viens pēc otra sāka viņam izteikt visdažādākos aizrādījumus un norādījumus. Stīvens negribēja tiem piekrist. Viņš taču nebija domājis neko sliktu! Nevarēdams tikt galā ar saviem lielajiem brāļiem un māsām, mazais dinozaurēns izspraucās līdz izlietnei un sāka šļakstīt viņus ar ūdeni. Apšļakstītie nikni protestēja un parādā nepalika. Izcēlās varena jezga. Beigās vairs nevarēja saprast, kurš ko iesāka un kurš tikai aizstāvējās.

Troksnis izsauca no darbistabas ārā lielo Dinozauru tēti. Sarauktu pieri viņš nostājās blakus saviem bērniem. Dinozaurēni norima. Tētis – tas bija nopietni. Tētis tā vienkārši nenāca pa dienas vidu ārā no savas darbistabas un nebija priecīgs, ja bērni nebija ļāvuši viņam strādāt. Mazliet nokaunējušies dinozaurēni stāvēja un gaidīja, kas nu būs.

Stīvens saprata, ka ir savārījis pamatīgas ziepes. Grīda bija slapja un netīra. Arī paši dinozaurēni nebija diez ko sausi. Stīvens paskatījās uz savām rokām. Ak, viņš taču tās tā arī nebija nomazgājis! Paskatījās uz māsas bizi – tā vietām bija nosmērēta balta.

– Ups, tas laikam krēmsiers, – Stīvens paspēja nodomāt.

Viņš saprata, ka nāksies par šo nekārtību atbildēt, taču nezaudēja tāpēc savu dzīvesprieku. Nevarēja taču būt, ka šai problēmai nebūtu nekāda risinājuma. Stīvenam patika domāt un risināt. Un viņš domāja. Un domāja ātri.

– Var taču to visu satīrīt, – mazais dinozaurēns klusi ierunājās.

Tētis, kurš bija jau atvēris muti, lai kaut ko teiktu, jūtami atmaiga. Viņam patika, ka bērni uzņēmas atbildību par saviem nedarbiem.

– Jā?! – viņš gribēja dzirdēt, kas vēl mazajam dinozaurēnam sakāms.

– Mūsu ir daudz. Kas gan te tā darba! Pīters var satīrīt šo stūrīti, Agnese – to peļķi, Žanis tur, otrā pusē izlietnei, te pat visiem nav ko darīt…

– Un tu pats? – tētis atkal sarauca pieri.

– Es? Jā, es tīrīšu Annas bizi, – Stīvens nosarka.

Pīters, Agnese un Žanis gan sāka iebilst, ka viss tracis tikai un vienīgi Stīvena dēļ, ka viņam pašam tas viss arī jātīra, tomēr Dinozauru tētis izlēma, ka būs taisnīgi, ja katrs uzņemsies savu daļu atbildības.

Klusām atnākusi un notiekošo vērojusi bija arī Dinozauru mamma. Viņai kaut kas ienāca prātā. Kad dinozaurēni bija sakārtojuši pašu radīto nekārtību, mamma pasauca Stīvenu, aizveda viņu uz viņa paša istabu un teica:

– Es redzu, ka Tev labi sanāk izdomāt risinājumus. Uzdošu tev uzdevumu izdomāt risinājumu, kā panākt, lai vismaz reizi dienā, vismaz vakarā pirms gulētiešanas šajā istabā būtu kārtība.

Nu bija Stīvena reize nopūsties. Viņam nepatika, ka mamma atkal runāja par kārtību. Tā kārtība Stīvenam nekādi nedevās rokā. Turklāt, viņam pašam šī nekārtība nemaz netraucēja. Ja vajadzēja, viņš ļoti labi zināja, kur katra manta atrodas un varēja to sameklēt. Tomēr viņš piekrita padomāt.

Ja Stīvens jautātu padomu tev, ko tu viņam ieteiktu?

Pašam Stīvenam ienāca prātā, ka viņš varētu nesatraukties par kārtību rotaļu laikā, bet ātri visu sakārtot vakarā pirms vakariņām. Mamma atļāva viņam pamēģināt.

Stīvens, laimīgs par jauniegūto brīvību un viņam izrādīto uzticēšanos, iegāja savā istabā. Viņam vēl bija daudz laika. Un tik daudz ideju! Jāuzbūvē veikals no koka klučiem un audumu atgriezumiem. No tās sarkanās kastes iznāktu laba mašīna. Riteņus varētu noskrūvēt no vecā trīsriteņa. Ar to tāpat neviens vairs nebrauc. Vēl jau viņš bija gribējis uztaisīt pats savu grāmatiņu, kur rakstīt piedzīvojumu stāstus. Ar ko lai sāk?

Stīvens darbojās ātri. Pirmais tapa veikals. Dinozaurēnam likās, ka tas varētu būt visvienkāršākais, taču izrādījās, ka nav nemaz tik viegli uzbūvēt tieši tādu veikalu, kādu viņš iepriekš bija izsapņojis. Kluči brīžiem neturējās kopā, bija jādomā, kā tos nostiprināt. Ar auduma gabaliem negāja vieglāk. Tie izrādījās slideni un nepakļāvīgi. Stīvens mēģināja uzlikt veikalam jumtu no lielākiem dēļu atgriezumiem. Tas kādu laiku visu konstrukciju piespieda un noturēja uz vietas, bet, atlika tikai mazajam dinozaurēnam neveiklāk pagrozīties, meklējot, ko vēl varētu savam veikalam pievienot, kā visa būve neveiksmīgi sašķiebās un drīz vien sagāzās. Stīvens bija tuvu asarām. Tomēr nē, viņš nepadosies! Viņš izdomās, kā to visu sastiprināt. Te kaut kur taču bija lielākas un mazākas aukliņas! Tās varētu noderēt.

Taču, tā būvējot un pārbūvējot, Stīvens nepamanīja, ka pienācis vakars. Viņa istabas durvis atvērās, un tur jau stāvēja Dinozauru mamma, atgādinot, ka viņi esot vienojušies par istabas sakārtošanu pirms vakariņām. Stīvens sašļuka. Viņš pat veikalu nebija pabeidzis būvēt, kur nu vēl citas lietas.

– Nē, es vēl neko nepabeidzu! – mazais dinozaurēns enerģiski purināja galvu.

– Mēs taču sarunājām. Tagad ir kārtošanas laiks, – Dinozauru mamma stingri palika pie norunas.

– Vai es drīkstu vismaz neizjaukt savu veikalu un rīt to pabeigt? – Stīvens lūdza.

– Jā, bet pārējo gan tagad ātri jāsakārto.

– Tas labi, ka vismaz veikals nav jānojauc, – Stīvens pie sevis noteica un nopūties ķērās pie darba. Īstenībā vēders jau rūca un prasīja vakariņas. Tas dinozaurēnu mudināja pasteigties. Mamma smaidīja, redzot kā viņas mazais dēlēns cenšas.

– Es domāju, ka tu noteikti iemācīsies katru dienu sakārtot savas mantas, – viņa noteica, pirms iet saklāt vakariņu galdu.