Vai arī tev jēdziens “terapeitiskās pasakas” liekas kaut kas galīgi svešs, kaut kas “ne priekš manis” vai vienkārši kaut kas pārāk ārstniecisks? Jā, terapeitiskās pasakas patiešām ārstē, turklāt dara to maigi un efektīvi, taču tās nebūt nav kaut kas ekskluzīvs un tikai speciālistiem paredzēts. Piemēroti stāsti un pasakas jau paši par sevi dara savu darbu, pozitīvi ietekmējot klausītāju, pat ja ir labi šo ietekmi padziļināt ar kādiem papildus uzdevumiem.
Terapeitiskās pasakas var droši tikt pielietotas arī kā parastas pasakas, un tāpat var teikt, ka kaut kādā ziņā jebkura pasaka kalpo kā terapeitiska pasaka. Jau no senām dienām pasakas ir sevī ietvērušas šo dziedinošo efektu, pat ja tas tā nav ticis tiešā veidā noformulēts. Pasakās tiek ielikta cerības vēsts un ticība cilvēka spējai pārvarēt grūtības, kas aktivizē un papildina mūsu iekšējos resursus, lai mēs nepadotos, sasparotos un atrastu izeju no šķietamas bezizejas. Pasakas bieži vien liek arī paskatīties uz savu situāciju no cita skatpunkta un dod iespēju apgūt kādu jaunu domāšanas vai rīcības veidu. Tas, savukārt, var palīdzēt mainīt kādu destruktīvu uzvedības modeli vai tikt pāri traumatiskai situācijai. [1]
Mūsdienās terapeiti plaši pielieto pasakas kā dažādu terapiju daļu. Terapeitiskās pasakas ir speciāli šim mērķim radītas pasakas. Citi šai sakarā runā arī par “grāmatu terapiju”, “terapeitiskajiem stāstiem”, “sociālajiem stāstiem”, utml., kas visi ir ļoti tuvi jēdzieni. Notiek arī zinātniski pētījumi par stāstu un pasaku ietekmi uz klausītājiem. Vienā no šādiem pētījumiem, piemēram, tika veiktas analīzes smagi slimiem bērniem un noskaidrojās, ka pasakām ir ne tikai psiholoģiski, bet arī fizioloģiski pozitīva iedarbība. Izrādās, ka cerības pilna stāstījuma klausīšanās paaugstina hormona oksitocīna līmeni un pazemina hormona kortizola līmeni, tādējādi veicinot labsajūtu un pat mazinot fiziskas sāpju sajūtas. Tas paver iespēju pasaku terapiju pielietot pat tādās situācijās, kur ir ierobežotas iespējas mainīt fiziskos apstākļus. [3]
Taču vislabākais tajā visā ir fakts, ka tev nemaz nav jābūt terapeitam, lai terapeitiskās pasakas veiksmīgi pielietotu arī savā situācijā. Vēl vairāk – tu vari droši radīt pats savus stāstus un pasakas. [2] Nedaudz iedziļināsimies tajā, kā īsti tas strādā un kāpēc šāda informācijas ietveršana stāsta formātā mūs tik pārsteidzoši labi ietekmē?
Iespējams, liela nozīme ir tam, ko min terapeitisko stāstu autore Sofija Marša (Sophie Marsh), ka “tūkstošiem gadu stāstu stāstīšana bija metode, kuru cilvēki izmantoja, lai dalītos ar svarīgu un pat dzīvībai nozīmīgu informāciju, un kuru cilvēki nodeva no paaudzes paaudzē, kā rezultātā mūsu smadzenes pavisam burtiskā nozīmē ir veidotas tā, lai apstrādātu informāciju stāstu formātā”. [2] Interesanti, ka pētnieki pat domā, ka, tieši ievijot informāciju stāstos, ir iespējams to nodot precīzāk. Ja cilvēkam tiek pasniegti sausi fakti, viņam ir tendence tos ielikt pašam savā “stāstā”, un rezultāts var ievērojami atšķirties no stāstītāja sākotnējās ieceres. Šīs stāsta formas efektivitātes dēļ tā mūsdienās tiek plaši pielietota pat biznesa vidē. [4]
Turklāt, stāsti un pasakas ir bagāti ar emocijām, tāpēc mēs turpinām atcerēties un pārdomāt dzirdēto arī pēc tam, kad pats mākslas darbs jau “nolikts plauktiņā”. Ļoti iespējams, ka katrs no mums savā personīgajā pieredzē varētu atrast šādus gadījumus, kad fakti ārkārtīgi spilgti palikuši atmiņā tieši tāpēc, ka tie ir saistīti ar spēcīgiem emocionāliem pārdzīvojumiem.
Būtiska terapeitiska nozīme ir arī tam, ka pasakas ļauj mums zināmā mērā distancēties no tajās apskatītajiem jautājumiem, jo runā tēlu valodā. [2] Bērniem, jo īpaši, šī distance dod drošības sajūtu un pieaugušajam dod iespēju “runāt” ar bērnu par lietām, kas citādi viņam varētu būt emocionāli nepatīkamas. Sjūzana Perova (Susan Perrow) saka, ka “stāsta forma piedāvā dziedinošu vidi, kas klausītājam ļauj doties iztēles ceļojumā, tā vietā, lai dzirdētu lekciju vai tiktu tiešā veidā mācīts par attiecīgo tematu.” [1] Tēlu valoda vispār ir viena no bērnam dabiski saprotamajāa “valodām”, tāpēc viņa gadījumā pasaku terapija var nest vēl labākus augļus, nekā tad, ja šādu terapeitisko ceļu iet pieaugušais. [2]
Taču ne katra pasaka derēs katram klausītājam vai katrai situācijai. Lai pasaka paveiktu savu dziedinošo darbu un pārvērtība patiešām notiktu, ir labi, ja tajā ir kāds varonis vai varoņi, ar kuriem klausītājs var identificēties, taču kuri tomēr ir arī kaut kādā ziņā atšķirīgi, kas, savukārt, palīdz saglabāt nepieciešamo distanci. Līdzība ļauj justies mazāk vientuļam savā problēmā un piešķir apstiprinājumu piedzīvotajām jūtām un emocijām. Klausītājs piedzīvo, ka viņa situācija ir reāla un nozīmīga. Tas, kā viņš tajā jūtas, arī ir būtiski. [2] Ja klausītājs turpina izdzīvot stāstu kopā ar tā varoni vai varoņiem un tie, savukārt, nepaliek pie savām problēmām, bet atrod tām risinājumus, arī klausītājs zināmā mērā pats gūst šo uzvaras pieredzi. [2] “Ja viņam vai viņiem izdevās, tad man arī var izdoties,” viņš varētu pie sevis domāt. Kādam tāda pasaka var iedot arī trūkstošo leksiku, lai savu pārdzīvojumu vai situāciju nosauktu īstajos vārdos. [2]
Vienīgi stāsti ar bēdīgām beigām nederēs dziedinošam mērķim. Terapeitiskam stāstam vai terapeitiskai pasakai vienmēr jāiededz kaut kāda gaisma tuneļa galā, lai klausītājs varētu ar cerību uzlūkot arī savu situāciju. [2]
Ļoti bieži terapeitiskās pasakas tiek pielietotas kombinācijā ar citām metodēm. Tās var būt labs sākumpunkts citām māklinieciskām un terapeitiskām aktivitātēm. [2] Dzirdēto pasaku var pārrunāt, var tai izdomāt savu turpinājumu, var kādu epizodi no tās uzzīmēt vai izspēlēt, utml.
Vienīgi nevjadzētu terapeitiskās pasakas uzlūkot kā ātras brīnumzāles vai kā līdzekli radikāli nomainīt kādu nevēlamu uzvedības modeli, pret, mūsuprāt, vēlamāku, iepriekš izdomātu rīcību. Terapeitiskās pasakas, pirmkārt, ir ceļš, kurā atklāt un labāk izzināt, kas tad īsti notiek mūsu pašu vai bērna, ar kuru strādājam, iekšienē, un tad maigā un radošā veidā virzīties uz veselāku personību. Ir svarīgi palikt atvērtam uz dažādiem risinājumiem, uz kādiem pasaka varētu mūs iedvesmot, nevis izmantot tās ar mērķi par katru cenu panākt sava iepriekš pieņemtā lēmuma īstenošanu. [1]
Ja pasakas pielietojam, strādājot ar bērnu, kā papildus labums, ir stāstu un pasaku spēja veidot un stiprināt emocionālo saikni starp stāstītāju un klausītāju, ko pierāda gan cilvēku ilgā stāstu stāstīšanas pieredze, gan neirozinātnes pētījumi. [2]
Tad nu ieklausies savā sirdī un izvēlies kādu no klasiskajām vai terapeitiskajām pasakām vai kādu labu stāstu sev vai savam bērnam, un lai tas ved tevi skaistā iekšējā ceļojumā vai pat iedvesmo uz kādām ārējām pārmaiņām!
2. https://www.sophiesstories.co.uk/post/therapeutic-stories
3. https://www.pnas.org/content/118/22/e2018409118
4. https://www.harvardbusiness.org/the-science-behind-the-art-of-storytelling
Aija Medne 