Princis, kas aizmuka no mājām. Ir ilgas, kuras tikai tu pats vari piepildīt.

Reiz dzīvoja kāds jauns princis, kuram nekā it kā netrūka, bet tomēr sirdī bija kādas nepiepildītas ilgas. Princis pats nesaprata, kāpēc, bet bieži vien jutās mazliet skumjšs. Viņš visādi centās pats sevi iepriecināt, bet nekas tā īsti nelīdzēja. Dažreiz princis domāja, ka viņam jākļūst par varenu cīnītāju vai izveicīgu mednieku, lai justos labāk. Un viņš patiesi centās kļūt gan par vienu, gan otru. Citreiz viņš domāja, ka atradīs savas atbildes gudrās grāmatās un lasīja tās vienu pēc otras. Bija dienas, kad arī tās princi nomāca un viņš gribēja tikai spēlēt spēles un izklaidēties, un neko daudz nedomāt. Tomēr arī šajās dienās prinča prieks bija īslaicīgs. Drīz vien princis jau atkal sajuta smeldzīgās ilgas savā sirdī.

– Man šķiet, ka vienkārši zemnieki ir laimīgāki par mani, – princis jau ilgi bija vērojis citus jauniešus un kādu dienu izlēma, ka ne jau viņa pils iemītnieki ir tie laimīgākie cilvēki valstī. – Man vienreiz pietiek, – kādā dienā viņš nometa savu grezno kroni pils pievārtē un devās meklēt laimi ārpus savas skaistās pils.

– Bet Jūsu augstība! – vārtsargs centās viņu aizkavēt, taču velti. Princis aizgāja atpakaļ neatskatoties.

Pieradis, ka citi par viņu parūpējas, princis nebija padomājis ne par ēdamo, ne par dzeramo, ne par to, kur pārlaidīs nakti. Sākumā viņš jutās atvieglots, ka nav vairs jānes prinča kronis un jādomā, kā prinčiem piedienas vai nepiedienas uzvesties, taču arī šis prieks nebija ilgs. Slāpes un izsalkums atgādināja par pils labumiem. Savā iztēlē princis jau skatīja smaržīgos pils cepešus un gandrīz vai sajuta vēso pils akas ūdeni uz mēles.

– Man laikam sākas halucinācijas, – viņš noskurinājās un dzina prom savas iedomas, – nē, atpakaļ es neiešu. Kā ir dzīvot pilī – to es jau zinu. Tagad es gribu pats savām acīm redzēt, kā dzīvo citur, kā dzīvo tie, kas vienmēr izskatās tik laimīgi un dzīvespriecīgi, – pilns apņēmības princis turpināja ceļu. Viņš noskatīja tālumā kādu nelielu zemnieku ciematu ar nedaudzām mājām un izlēma sākt savu pasaules apceļošanu tieši tur.

Saule bija tajā dienā pagadījusies īpaši karsta, mute princim jau bija galīgi izkaltusi un mēle lipa pie aukslējām. Tomēr viņš spītīgi turpināja ceļu. Te pēkšņi princis saņēma spēcīgu belzienu pa galvu. Gar acīm viņam satumsa, un princis smagi nogāzās ceļa putekļos. Tālāko jaunais cilvēks vairs nemanīja. Kad pēc ilgāka laika princis nāca pie samaņas, pār viņu bija noliekusies veca labsirdīga sieviņa un viņu uzmanīgi pētīja.

– Lūk, mūsu princis jau atvēris acis. Satraukumam nav iemesla, ar viņu viss būs labi, – sieviņa kādam teica un pati pagāja malā. Princis viņu vairs neredzēja. Viņš gribēja pagriezt galvu uz sāniem, lai labāk apskatītu, kur atrodas un kas ir tie, kas stāv viņam blakus, bet nevarēja. Galva sāpēja un kakls bija stīvs. Viss, ko princis redzēja bija salmu griesti un dažas koka sijas viņam virs galvas. Viņš pamēģināja kaut ko sataustīt ar rokām.

– Šķiet, ka arī tie ir salmi, – princis pie sevis ātri nodomāja, – varbūt esmu nonācis pie zemniekiem, kā jau pats gribēju, – princis sāka atcerēties, kāpēc bija devies ceļā. Viņš no jauna sajuta arī neciešamās slāpes. Labsirdīgā sieviņa, kā viņa domas nolasījusi, tieši tajā brīdī atnesa krūzi ar ūdeni. Kāda stipra roka pacēla prinča galvu uz augšu un to pieturēja, kamēr sieviņa palīdzēja viņam padzerties.

– Jūsu augstība, kā gan Jūs te gadījāties? – sieviņa, izrādījās, zināja, ka viņš ir princis, – nav labi Jums vienam pašam pa tādiem mežonīgiem ceļiem klaiņot.

Princis centās atcerēties, kur gan viņš varētu būt šo kundzi jau iepriekš saticis, bet nevarēja.

– Ak, jā, es taču esmu princis, – viņš nodomāja, – visur, kur eju, mani jau pazīst. Viņam negribējās atklāt šai kundzei sava ceļojuma mērķi, un tā nu viņš tur palika klusējot.

– Labi, atpūtieties, Jūsu augstība. Mani elfi būs jūsu rīcībā. Ja kaut kas vajadzīgs, Jums tas viņiem tikai jāpasaka, – sieviņa noteica un klusi aizslīdēja projām.

– Elfi?! – domas kā sajukušas šaudījās princim pa galvu. – Te jau es atkal būšu kā pilī! Visi mani apkalpos un aplidos. Es taču gribēju redzēt, kā var dzīvot savādāk! – viņš mēģināja pats piecelties, bet joprojām nevarēja un saprata, ka, lai cik arī ļoti tas viņu neapbēdinātu, kādu laiku viņam te tā būs jāpavada. – Bet kāpēc salmi un kāpēc tā kundze izskatās pēc zemnieku sievietes? Vienmēr biju domājis, ka elfi mīt ne mazāk skaistās pilīs kā manējā, pat ja dzīvē vēl nevienu no viņiem nekad nebiju saticis.

Beidzot princis padevās un iekrita dziļā un saldā miegā. No rīta viņš jutās ievērojami labāk un jau pats varēja piecelties. Princis aptaustīja un apskatīja pats sevi. Viņam pietrūka naudas maka. Vai tiešām elfi būtu viņu apzaguši. Diez vai… Viņš bija dzirdējis daudz stāstu par elfu labestību. Elfi droši vien bija atsteigušies viņam palīgā… Princis pabāza galvu ārā pa savas salmu būdiņas durvīm. Netālu no ieejas stāvēja divi jaunieši zemnieku puišu drēbēs un klusi sarunājās. Princis atkāpās un kādu brīdi domāja.

– Nu labi, ja tie elfi gribējuši mani izjokot un tāpēc šādi saģērbušies, es arī viņus izjokošu, – princim bija radies plāns. Viņš apņēmīgi ielīda atpakaļ savā salmu gultā un izlikās joprojām cieši aizmidzis. Viņš juta, ka elfi ienāk viņu apraudzīt, dzirdēja, kā viņi kaut ko savā starpā spriež savā elfu valodā un tad atkal aiziet. Vēl pēc brītiņa kāds atnesa viņam ēdienu un ūdeni un atstāja uz neliela galdiņa pie gultas. Princis visu laiku turēja acis aizvērtas, bet, nesējam aizejot, kāri metās virsū ēdienam. Tas te pie elfiem bija patiešām labs.

Tā princis turpināja gulšņāt līdz pat vakaram, kad izlēma vēlreiz palūkot, kā ārpusē izskatās. Viņš redzēja, ka nu jau divi citi elfu jaunieši viņu apsargā. Taču pārāk modri viņī nebija. Laikam jau princim bija izdevies viņus pārliecināt par savu vārgumu. Brīdī, kad abi jaunieši bija pamatīgi aizrāvušies paši ar savām sarunām un par kaut ko sirsnīgi smējās, princis izlavījās ārā no savas salmu mājiņas un klusi manījās projām.

Bija tumšs, bet šur tur ar maigu gaismu dega elfu lukturi, un princis redzēja, ka tur bija vairākas tādas pašas salmu mājiņas kā tā, kurā viņš bija gulējis, lai atveseļotos. Lavoties projām, viņš neveiksmīgi kaut kam uzgrūdās un gandrīz nokrita. Kaut kas uzkrita viņam virsū. Princis to satvēra un gandrīz jau aizmeta projām, bet tad attapās, kā tās ir tādas pašas zemnieku drēbes, kādas valkāja šie elfi. Princim ienāca prātā spīdoša doma:

– Ja es pārģērbtos par tādu zemnieku jaunieti, tad gan neviens vairs mani nepazītu un nesaprastu, ka esmu princis.

Viņš sataustīja vēl citas drēbes un, savācis pilnu komplektu, līda tālāk prom no elfiem un mežā iekšā. Tikai tur princis gan attapās, ka nemaz nezina, kur atrodas un kur iet, un kā vispār mežā nakti pārlaist.

– Būs vien jāslapstās tepat tuvumā līdz pirmajai gaismiņai, – princis nosprieda.

Negāja viņam tur viegli. Kļuva arvien aukstāks, miegs mācās virsū, bet bija arī bailīgi tā gulēt mežā uz kailas zemes. Brīžiem jau princim likās, ka būs vien labāk, ja viņš ies atpakaļ pie elfiem, taču negribējās arī padoties. Viņš taču bija gribējis apceļot pasauli.

– Beidzot, beidzot! – princis nočukstēja, pamanījis, ka debesis kļūst gaišākas. – Tad jau drīz jābūt arī pirmajiem saules stariem. Un, šķiet, ka šis mežs man nav pavisam svešs. Esmu te bijis medībās. Neatceros gan, ka te būtu bijušas arī šīs elfu mājeles, bet elfi jau ir tādas noslēpumainas būtnes – ar viņiem daudz ko nevar tā īsti saprast.

Princis pamanīja, ka pie vienas no elfu mājiņām ir aka, un kāds uz tās pat atstājis blašķi, kurā iepildīt ūdeni.

– Cerams, ka elfi neļaunosies, – princis klusi noteica un uzmanīgi piegāja pie akas. Blašķe patiešām bija tukša. Princis iesmēla no akas ūdeni un piepildīja ar to tukšo trauku. Viņš vēl paskatījās uz visām pusēm un ieklausījās, vai kāds nav viņu sadzirdējis un nenāk šurp. Neviena nebija. Pilnīgs klusums. Princis devās prom uz to pusi, kur, kā viņš to jau bija sapratis, mežs beidzās un bija redzama arī viņa paša pils.

– Ak, tikai ceļojums gan būs jāsāk no sākuma! – princis nopūtās. – Šoreiz gan man jābūt uzmanīgākam. Nez kas gan tas bija, kas man uzbruka. Tagad gan izskatos pēc kārtīga zemnieka un maka arī man vairs nav. Varbūt nelikšos laupītājiem tik interesants.

Tā tīri možā noskaņojumā princis devās uz to pašu zemnieku ciemu, kuru jau iepriekš bija noskatījis. Ieradies ciemā, viņš, kā paradis, ar visiem pieklājīgi sasveicinājās un teicās, ka meklējot kādu darbu. Darbs viņam uzreiz tika piedāvāts atliku likām. Princis varēja izvēlēties vai nu zemi art, vai malku zāģēt, vai dārzā kokiem sausos zarus izgriezt. Viņam tika piedāvātas arī mamatnieku mācekļu vietas. Kāds viņu aicināja par kalēja palīgu, bet, ja gribot vieglāku darbu, esot iespēja arī par maiznieka mācekli pastrādāt. Princis apjuka. Patiesībā viņš neprata neko no tā visa, un viņam nebija ne mazākās jausmas, ko labāk izvēlēties. Taču dūša viņam bija liela, un viņš izlēma par labu tam, kas izklausījās visiespaidīgāk:

– Kalēja palīgs derēs, – viņš teica. No apkārt sanākušā cieminieku bara uz priekšu panāca kalējs , un princis varēja doties viņam līdzi. Pārējie izklīda. Drīz vien princis jau cilāja veseri.

– Uh! Tas tomēr ir smagi… – viņam nācās atzīt.

– Ko tu tur teici? – kalējs pārtrauca darbu, jo domāja, ka jaunais palīgs viņam kaut ko jautā.

– Neko, neko, viss kārtībā, – princis nedaudz samāksloti atsmaidīja.

– Hei, tāds pavājš tev palīgs gadījies, – kāds pa to laiku bija ienācis kalēja smēdē un nopētīja princi no galvas līdz kājām, – nez vai varēs visu dienu to smago veseri cilāt.

Princis nosarka, taču neko neteica. Tikai sāka strādāt apņēmīgāk.

– Gan jau iemācīsies, – kalējs savu palīgu aizstāvēja.

Princis priecājās to dzirdēt, taču nejaukā piebilde palika viņa prātā un viņu mocīja. Ja nu viņš patiešām nevarēs šo darbu kā nākas apgūt, ja nu viņš patiešām bija pārāk vājš. Laikam jau tie zemnieku jaunieši piedzima stiprāki, nekā tie, kas nāca pasaulē karaļnamā. Jo vairāk viņš tā domāja, jo grūtāk viņam gāja. Kalējs gan joprojām uz viņu raudzījās cerīgi:

– Nekas, nekas, iemācīsies! – viņš savu palīgu ik pa laikam uzmundrināja.

Nākamajā dienā princis iesāka savu darbu ar jaunu cerību, ka varbūt ies labāk, bet drīz vien sašļuka un atkal ļāvās sliktajām domām. Viņš redzēja aiz loga garām paejam jautrus zemnieku jauniešus un brīnījās, kā gan viņi, tik smagi strādājot, var būt tik priecīgi.

– Neskaties uz viņiem, viņi pie tādiem darbiem ir pieraduši, tāpēc viņiem tie sanāk vieglāk. Taču tu, kā redzu, agrāk neko tādu neesi darījis. No kurienes tu nāc? Un kas īsti tu esi? – kalējs pēkšņi pārtrauca prinča pārdomas.

Princis satrūkās. Viņš taču tik ļoti bija centies izlikties par visparastāko zemnieku jaunieti un tomēr bija ticis atmaskots. Viņš klusēja.

– Labi, ja negribi, nesaki. Ja neesi zaudējis dūšu un patiešām gribi šo amatu apgūt, esmu pacietīgs skolotājs. Domāju, ka pamazām tev sanāks arvien labāk. Un kādu dienu varēsi cilāt šo veseri kā nieku un vēl pa starpām jokus plēst kā kaimiņu Ješka. Taču pagaidām tev jābūt pacietīgam arī pašam pret sevi.

Princis nodūra galvu. Kalējs bija tik labvēlīgs, ka viņam tīri vai gribējās viņam izstāstīt visu patiesību. Taču viņš nepaspēja, jo ārā atskanēja dīvains troksnis. Izklausījās pēc pajūga zvaniņu šķindēšanas. Redzēt neko nevarēja, jo bars cieminieku bija jau paspējuši tur sapulcēties un aizsedza skatu.

Vienā brīdī pūlis pašķīrās un princis ieraudzīja, ka tas ir pats karalis – viņa tētis, kas atbraucis viņu meklēt. Rokās karalim bija prinča kronis, kuru viņš aizejot bija nometis pils pievārtē.

– Beidzot es tevi atradu! – karalis izskatījās pavisam laimīgs.

– Jā, man laikam vajadzēja pateikt… – princis minstinājās.

– Vajadzēja gan, – karalis smaidīja, – bet es priecājos, ka ar tevi viss ir labi. Redzu, ka tu te cītīgi strādā.

– Jā… – princis mazliet sakaunējās, atceroties, ka nemaz tik viegli viņam ar to strādāšau negāja.

– Tu vari palikt, ja patiešām gribi. Taču es domāju, ka savu kroni tev būtu janotīra un jaglabā pie sevis, pat ja tu to neliec galvā. Tas tev vienmēr atgādinās, kā dēls tu esi un ka tu vienmēr vari atgriezties atpakaļ pilī, ja gribi.

– Jā… – princis paņēma kroni un metās sava tēva apskāvienos. Cik tomēr labi bija būt viņa dēlam. Taču viņš arī zināja, ka ir cīņas, kas viņam jāizcīna vienam pašam, un jautājumi, uz kuriem jāatrod atbildes pašam, lai vēlāk atgrieztos mājās stiprāks, gudrāks un varbūt mazliet laimīgāks.

P.s. Šobrīd pēdējā personības izaugsmes pasaka, jo kādu laiku gribēšu vairāk ieguldīt dabas piedzīvojumu stāstos.

Komentējiet

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s