Pūce izglābj mazo elfiņu. Par dzīves gudrību.

– Kur gan es esmu nolicis tās skolas grāmatas? – mazais elfiņš Viktors satraucās. Bija jau pēdējais laiks iet ārā no mājas, lai dotos uz skolu, bet grāmatas nekur nevarēja atrast. – Vēl vakar te tās noliku! Nu ja, tepat uz galda! – Viktora seja pauda galēju izmisumu.

Elfi bija kārtīgas radības, un arī Viktors tāds bija. Viņš tik ļoti satraucās, ka citi elfi viņu uzskatīs par nevīžigu. Viņš vēlreiz pārbaudīja gan galdu, gan visus plauktus, paskatījās uz grīdas – gan zem galda, gan zem gultas, gan ikvienā istabas stūrī. No grāmatām ne vēsts!

– Ak, Skolotāja kungs to nesapratīs! – elfiņš bija tuvu asarām. – Nē, noteikti nesapratīs! Varbūt tad labāk vispār neiet uz skolu… Es varētu šo dienu pārlaist kaut kur mežā. Gan jau vēlāk iemācīšos to, ko šodien būšu palaidis garām.

Tā Viktors paņēma savu tukšo mugursomu, iemeta tajā segu, ko uzklāt uz zemes, mežā ieturot maltīti, paķēra mammas līdzi ņemšanai sagatavoto pusdienu kārbiņu un, cenšoties izturēties tāpat kā parasti, steidzās ārā no mājas.

– Ar segu iekšā soma no ārpuses izskatās tada pati kā katru mācību dienu. Nevienam nevajadzētu turēt mani aizdomās, – mazais elfiņš paspēja padomāt.

Elfiņa tētis jau nebija mājās, agri no rīta viņš bija aizsteidzies uz kādu svarīgu elfu sapulci otrā meža galā. Brāļi un māsas bija mazajam elfiņam jau gabalu priekšā. Viņi nebija gribējuši gaidīt, kamēr Viktors beidzot būs gatavs un aizgājuši bez viņa. Mamma rosījās virtuvē.

– Atā, mammu! – Viktors aizejot viņai ātri uzsauca. – Es kavēju, man jāsteidzas.

Mamma gribēja nākt savu mazo elfiņu uz atvadām samīļot, bet Viktors jau bija ārā pa durvīm.

– Vai tiešām jau tik vēls? – Mamma nedaudz pabrīnījās, bet tad atgriezās pie saviem virtuves darbiem.

Vktors tikmēr pusriksītī devās Elfu skolas virzienā. Pusceļā viņš apstājās, kārtigi apskatījās visapkārt, vai viņu neviens neredz, un tad ātri metās iekšā meža biezoknī. Viņš bija elfs, un elfus meža biezokņi nekādā ziņā nebiedēja. Meža dziļumā Viktors cerēja atrast kādu labu un piemērotu vietu, kur pavadīt šo dienu.

Viņš bija iztraucējis dažus zaķus, un tie mazliet pikti aizlēca projām.

– Tie elfi galīgi nerespektē citu radību robežas! – viens no viņiem vēl paspēja dusmīgi noteikt.

– Es ļoti atvainojos, – mazais elfiņš uzsauca viņiem no aizmugures, – es tikai te meklēju kādu mierīgu vietiņu… – viņš gribēja paskaidrot.

– Mierīgu vietiņu?! – viens no zaķiem apstājās, apgriezās riņķī un izdarīja dažus slaidus lēcienus elfiņa virzienā. – Vai tapēc jātraucē citu radību miers? – Acis zaķim zibeņoja.

– Es tā negribēju, – elfiņš Viktors to pateica tik klusi, ka tas jau vairāk izklausījās pēc peles pīkstiena nekā pēc kārtīga elfa. Viņam nepatika, ka kāds uz viņu dusmojās. Tāpēc jau viņš bija pieņēmis sāpīgo lēmumu neiet šajā dienā uz skolu, lai nevajadzētu piedzīvot Skolotāja kunga dusmas. Bet še tev nu bija! Te atkal pār viņu gāzās zaķa neapmierinātība.

– Ei, zaķi! Ko tu tur moki mazo Viktoru? Paskaties, cik viņam godīgas acis! Viņš nedarīja tev pari tīšām, – tā bija pūce, kas iejaucās un atbrivoja mazo elfiņu no tālākas skaidrošanās ar bravurīgo zaķi.

Zaķis nosprauslojās un aizlēca savu ceļu.

– Paldies, – teica elfiņš Viktors, trīcēdams pie visām miesām, – es pat nezinu, ko es bez tevis būtu iesācis.

Pūce kādu laiku neko neteica, bet pamatīgi nopētīja mazo elfiņu. Elfiņš nezināja, ko vēl te lai piebilst, un uz brītiņu apsēdās mīkstās sūnās. Sūnas bija tik maigas un mierinošas, ka uz mirkli visas rūpes un raizes no elfiņa sejas pazuda.

– Saki, maziņais, – pūce beidzot ierunājās, – ko īsti jums tur tajā elfu skolā māca? Vai tad jums tur nemāca, kā tikt galā ar tādiem bezkaunīgiem zaķiem?

– Nē, – elfiņš izskatījās vēl vairāk apmulsis nekā iepriekš, – vai tad ir skolas, kurās to māca? Nē, man to neviens nav mācījis. Varbūt to mācās vecākajās klasēs, es nezinu… Mums māca lasīt un rakstīt, un rēķināt.

– Būs man jāaprunājas ar jūsu skolas direktoru, – pūce domīgi noteica, – bet kāpēc gan tu šobrīd neesi savā skolā? – viņai ienāca prātā.

Elfiņš nosarka kā maza, sarkana bietīte:

– Es… es… – viņš nevarēja izdomāt, ko lai saka. Mazliet samānīties un aizbēgt no visiem uz šo vienu mācību dienu – to viņš varēja, bet tā tieši, skatoties pūcei acīs, teikt viņai nepatiesību – tas jau elfiņam likās par traku, tas jau bija caur un caur pret viņa elfa dabu.

– Ak, vai! – pūce, šķiet, visu bija sapratusi, – Vai tik tu neesi aizmucis no savām mācībām? Nav labi, nav labi, – viņa nogrozīja galvu.

Mazais elfiņš izplūda asarās:

Nē… Jā… Es tā negribēju! Bet man nebija grāmatu un es baidījos, ka Skolotāja kungs dusmosies, – elfiņš elsoja.

Pūce pacēla uz augšu savas izteiksmīgās uzacis:

– Tik vien tās nelaimes?! Vai tad Skolotāja kungam nav rezerves grāmatas? Un kāpēc tu domā, ka viņš būtu dusmojies? Un ja nu nemaz nebūtu dusmojies?

– Nezinu… – elfiņš aizdomājās.

– Klausies, ko es tev teikšu, jaunais elf! Esmu jau ilgi dzīvojusi šajā pasaulē un domāju, ka arī esmu šo to iemācījusies. Nemāku lasīt un rakstīt un rēķinu tikai galvā, bet zinu, ka ikvienai krietnai meža radībai jābūt godīgai. Jābūt godīgai vienmēr un visur. Arī tad, ja tas ir grūti. Būs labāk, ja tu tomēr iesi uz skolu un izstāstīsi visu savu lietu Skolotāja kungam.

Mazais elfiņš nodūra acis. Pūce izklausījās tik pārliecināta par sevi. Viņš jau labprāt darītu kā viņa saka, bet tas patiešām nebija viegli. Tas pat likās nepārvarami grūti.

Redzot elfiņa izmisumu, pūce nedaudz atmaiga:

– Ja gribi, es varu nākt tev līdzi pie Skolotāja kunga. Taču turpināt dzīvot melos tu nedrīksti. Redzi, tu jau pats esi sapinies savos melos – nezini vairs, ko man atbildēt, kad es tev uzdodu pavisam vienkāršus jautājumus. Turklāt, agri vai vēlu visi par to uzzinās. Tā ar meliem notiek. Tie agri vai vēlu nāk gaismā. Vienmēr.

Viktors sajutās neomulīgi. Viņš grozījās un mīņājās no vienas kājas uz otras, līdz beidzot izlēma piekāpties:

– Labi, ja tu nāksi ar mani, tad es iešu.

Tā viņi abi kopā devās Elfu skolas virzienā. Tuvojoties skolai, viņi redzēja, ka pie skolas nez kāpēc sapulcējušies daudz elfu. Tur bija vesels bars trokšņainu elfu. Viņi kaut ko skaļi sprieda savā starpā.

– Varbūt viņi meklē tevi? – Gudrā pūce iedomājās.

– Ak, nē! – Elfiņš saķēra galvu ar rokām. – Ko nu lai es daru?!

– Saki patiesību! – Pūce mierīgi atbildēja.

Elfiņš bija pavisam bāls, kad viņi abi ar pūci pienāca pie elfu bara skolas priekšā. Elfi gan bija tik aizņemti ar savām sarunām, ka pienācējus nepamanīja.

– Ak, tur ir mans tētis un mana mamma, un pat mūsu kaimiņiene. – Viktors pavisam nelaimīgs konstatēja.

– Esi drosmīgs! Viss būs labi! – Pūce uzsita uz pleca savam mazajam aizbilstamajam.

– Kā gan viņi tik ātri varēja uzzināt? – Elfiņš prātoja.

Tikmēr Viktora mamma bija nedaudz pagājusi nostāk no pārējiem un ieraudzījusi savu mazo elfiņu blakus pūcei:

– Ak, pūce, tu viņu atradi! Cik labi! – Viņa pateicās elfiņa glābējai. – Manu bērniņ, kā gan tev tā gadījās? Kur tu biji aizgājis? – Mammai bija daudz jautājumu, bet viņa negaidīja uz tiem atbildi. Tā vietā viņa steidzās samīļot savu mazo elfiņu.

Pārējie elfi bija apklusuši un pienākuši tuvāk. Viņi visi izskatījās vairāk noraizējušies, nekā dusmīgi.

– Piedodiet! – Elfiņš klusi nomurmināja.

– Bet kas īsti notika? – Tētis gribēja zināt.

– Jā, es arī gribu saprast. – Viņam blakus nostājās Skolotāja kungs.

Pūce iebikstīja elfiņam sānos, lai viņš neaizmirstu par savu apņemšanos.

Elfiņš sadūšojās un izstāstīja savu bēdu stāstu:

– Es no rīta nevarēju atrast savas grāmatas. Un man bija bail, ka Skolotāja kungs dusmosies. Un man tāpat bija bail, ka visi uzskatīs mani par nevīžīgu, jo elfiem taču jābūt kārtīgiem.

Skolotāja kunga sejā pavīdēja smaids, bet viņš ātri atkal atjaunoja nopietnu sejas izteiksmi:

– Elfi parasti ir kartīgi, jā, bet elfiem jābut arī godīgiem. Domāju, ka mums būs par to kādu dienu japarunā, – Skolotāja kungs teica. Pūce piekrītoši un atzinīgi māja ar galvu. Tad Skolotāja kungs iebāza roku somā un izvilka no tās… mazā elfiņa grāmatas.

– Kā? – Mazais elfiņš izbrīnā iepleta acis.

– Īsi pēc tam, kad tu aizgāji, es iegāju tava brāļa Reiņa istabā, lai tur izmazgātu grīdu, un atradu tavas grāmatas uz Reiņa galda, – sarunā iesaistījās mamma.

– Jā! – Tagad elfiņš atcerējās. Viņš bija gājis pie brāļa Reiņa pēc palīdzības mācībās, un beigās grāmatas patiešām bija salicis kārtīgā kaudzītē un atstājis uz galda… tikai tas bija Reiņa galds.

Nu visi varēja par notikušo sirsnīgi pasmieties.

– Katram tā var gadīties! – Teica tētis un apskāva mazo elfiņu.

Komentējiet

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s