Vāverēns Dūda ceļ atrakcijas. Sapņi piepildās, ja tu izdari savu daļu.

– Skat, re kur aiziet Dūda, mūsu sapņotājs! – mežacūka Riksis nokrekšķinājās un nosprauslojās, tā īsi pasakot visu, ko viņš par tādiem sapņotājiem domā.

– Zini, ko viņš man vakar stāstīja, – zebiekste Lustis uzreiz sajuta Rikša noskaņojumu un centās viņam pieglaimoties, – viņš tic, ka kādu dienu uzcels atrakcju laukumu mūsu pašu mežā. Iedomājies tikai! Tas taču nav nekur dzirdēts, ka mūsu pusē kāds ar tādām lietām nodarbotos. Turklāt viņš taču pats pliks un nabags! Par kādu naudu tad viņš taisās kaut ko tādu uzcelt? Ja vēl pats būvēt mācētu! Bet nekā! Nekad neesmu redzējis viņu pat piecus zarus jēdzīgi sasienam kopā!

– Jā, protams, ka viņam nekas nesanāks, – Riksis apmierināts norukšķēja un jutās gandarīts, ka atradies kāds cits, kas tik daiļrunīgi ietērpa vārdos visu, ko viņš pats klusībā pie sevis domāja, – jā, jā… ja kaut ko grib uzbūvēt daudz jāstrādā. Daudz, pavisam daudz jāstrādā, un pat tad uzbūvē tikai tie, kuriem paveicas, – tā bija neapgāžama Rikša dzīves pārliecība. Viņš visu savu cūkas dzīvi bija cītīgi racies pa zemi un nekad nebija nodarbojies ne ar kādām fantāzijām.

Lustim palika mazliet neomulīgi. Viņš pats tomēr nekad nebija bijis tāds zemes racējs un pat tik cītīgs mednieks ne. Viņam tīri labi patika arī pazvilnēt saulītē un atrast kādu, kas pastrādā viņa vietā. Taču viņam nepatika būt ienaidā ar vareniem vīriem, un Riksis tomēr bija viens no meža godājamākajiem zvēriem, tāpēc Lustis izlēma klusēt un piekrītoši māja ar galvu.

Vāverēns Dūda tikmēr, jautri dziedādams un priecādamies par sauli, mākoņiem un sirsnīgajiem putnu treļļiem, šurpu turpu staigāja pa mežu. Viņš patiešām sapņoja te uzcelt atrakciju parku. Vai nebūtu jauki, ja meža zvēru mazuļiem nevajadzētu gaidīt, kamēr vecāki būs izdarījuši savas pieaugušo zvēru lietas un varēs viņus aizvest uz tālo Atrakciju mežu? Tas taču būtu vareni, ja kaut kas līdzīgs būtu tepat viņu mežā. Un kāpec gan ne?! Ja kādi zvēri tādu bija uzbūvējuši vienā vietā, kāpēc gan viņi to nevarētu izdarīt citā?!

Vāverēns jau bija izsapņojis, cik un kādas atrakcijas te labi iederētos. Viņš domāja, ka jāiepriecina gan mazie vāverēni, gan lapsu un āpšu mazuļi, gan mazie grauzēji. Jāizdomā arī kaut kas priekš stirnu un briežu bērniem. Jā, un priekš mežacūku sivēniem! Vāverēns zināja, ka mežacūka Riksis viņam netic un pat viņu nosoda par šo sapņošanu, bet izlēma neturēt ļaunu prātu – lai jau arī viņa bērniem tiek!

Dūdam gan patiešām nebija ne jausmas, kā lai tādu milzīgu būvi, kāda ir atrakciju parks, dabū gatavu. Taču viņš ticēja, ka kaut kā tas patiešām ir iespējams. Pagaidām viņš vēl tikai sapņoja, ka kādu dienu gan viņš pats, gan citi meža zvēru bērni un jaunieši, un pat paši pieaugušie zvēri, te priecīgi kāpelēs pa virvēm, laidīsies lejā pa slidkalniņiem, pārvarēs šķēršļu joslas, griezīsies karuseļos, šūposies šūpolēs, lēkās pa gumijas virsmām un darīs daudzas citas aizraujošas lietas.

Kādu dienu, kad vāverēns Dūda atkal tā klejoja pa mežu, viņš sajuta, ka, pat ātri kustoties, nekā nevar sasildīties. Tik dzestrs bija gaiss! Vāverēns nebija pamanījis, ka lēnām bija pienācis rudens. Viņš vairs nedrīkstēja ne mirkli vaļoties, bija pēdējais laiks ātri savākt kādus krājumus ziemai. Ak, kā gan viņam gadījās tik traki novēloties!

– Hei, ko tad tu tik bēdīgu seju? – viņu uzrunāja žagata Žiglaste, – vienmēr tik saulains apkārt staigāji… Vai tikai tev nebūs piemetusies Drūmuma slimība?

– Sveika, Žiglaste! – vāverēns mazliet pasmaidīja, – ir jau labi, esmu tikai nedaudz aizkavējies ar krājumu sagatavošanu ziemai, – Dūda nokaunējies nodūra galvu.

Žiglaste nepiederēja pie tiem, kas vienmēr visu izdarīja laicīgi, tāpēc spēja vāverēnu nenosodīt:

– Jā, saprotu. Man arī gadās visādi. Tomēr, zini, nenokar degunu! Sniegs vēl nav uzsnidzis. Varbūt ka tu vēl paspēsi savākt pietiekami daudz barības. Lai tev izdodas! – un žagata aizlaidās tālāk savās darīšanās.

Vāverēns apņēmīgi devās meklēt riekstus, sēklas un visu citu iespējamo ēdamo, ko vēl varēja sadabūt, lai ziemā nebūtu jābadojas.

– Tā, te es varu dabūt riekstus. Labi. Nav pārāk daudz, droši vien citi lasītāji jau pirms manis paspējuši savākt labāko daļu, bet nekas – ja ņemšu katru mazāko riekstiņu, beigās varbūt krājumi nebūs neko daudz trūcīgāki kā citiem gadiem, – Dūda pats sevi mierināja un iedrošināja.

– O, ko es redzu! Dūda, vai tas tu, kas tur tā raujies vaiga sviedros?! – tā bija pūce Samtainā, kuras uzmanību Dūda šoreiz bija pievērsis, – klau, draugs, ja tu tā rautos, lai īstenotu savus lielos sapņus, tad tie noteikti jau pavisam drīz būtu piepildījušies.

Dūda sarāvās. Kaut kas Samtainās vārdos pieskārās viņa sirdij:

– Tiešām? Tu tā domā? Tu tam tici? – viņš vērīgi uzlūkoja pūci, mēģinot saprast, cik nopietni ir viņas vārdi. Pūce Samtainā gan bija plaši pazīstama kā pavisam nopietna meža radība, kas gandrīz vai nekad nejokoja. Varbūt Dūda var viņai ticēt?

– Jā, es daudz par to esmu domājusi un vērojusi, kā dažādiem zvēriem šajā pasaulē klājas. Jā, es domāju, ka ir labi sapņot lielus sapņus, ja esi gatavs izdarīt arī savu daļu.

– Izdarīt savu daļu? – salasītie rieksti izbira vāverēnam no ķepām, – izdarīt savu daļu… – par to viņš vēl nekad nebija domājis, – kas ir tā mana daļa? – viņš beidzot jautāja.

– Tas jāsaprot tev pašam, – izskatījās, ka pūce nebija ļoti ieinteresēta turpināt šo sarunu, – noteikti ir kaut kas, ko tu vari izdarīt jau šodien, tad būs kaut kas, ko tu varēsi izdarīt rīt, tad… nu tu saproti, vai ne?

– Ak, tā tas notiek… – Dūda novilka, – labi, es padomāšu, kas ir tas, ko es varu izdarīt jau šodien, – tad viņš atcerējās par riekstiem, – nē, vispirms man jāsavāc šie rieksti. Ja es ziemā nosalšu, tad neizdarīšu neko.

Pūce draudzīgi nosmējās un laidās projām. Dūda ar vēl lielāku apņēmību ķērās pie krājumu vākšanas, bet galvā viņam ik pa laikam atgriezās jautājums:

– Ko gan es varu izdarīt jau šodien?

Pirmais sniegs vēl nebija uzsnidzis, kad vāverēns Dūda jau bija izveidojis daudzas krātuves un sagatavojis aukstajam laikam arī savu guļas vietu:

– Tā, tas nu būtu, bet ko gan es varētu izdarīt jau tagad, jau vēl pirms šīs ziemas, lai kādu dienu mūsu mežā būtu tāds brīnumskaists atrakciju parks, par kādu es jau tik ilgu laiku esmu sapņojis? Hm… Varbūt es varētu vēl paspēt apciemot vāveres, kas dzīvo tajā tālajā Atrakciju mežā un viņām pajautāt, ko tad viņas īsti darīja, lai tādu uzceltu. Cik es zinu, arī viņas pašas nav diez ko apdāvinātas celtnieces. Kā gan tad viņas to visu dabūja gatavu? Hm… Nez kāpēc agrāk neiedomājos viņām pajautāt. Jā, tas būtu labs pirmais solis. Došos ceļā tūlīt pat.

Pūce Samtainā pa gabalu vēroja, kā vāverēns Dūda naski aiztek Atrakciju meža virzienā. Viņa pie sevis smaidīja:

– Izskatās, ka viņš ir kaut ko sapratis. Lai viņam izdodas!

Ne tajā rudenī, ne tajā ziemā vāverēns Dūda atpakaļ neatgriezās. Neviens nezināja, kas ar viņu atgadījies. Taču pavasarī viņš bija klāt, un viņš nebija viens. Dūda atgriezās ar veselu komandu celtnieku, kuri nekavējoties ķērās pie darba. Tur bija mežacūkas, kas raka bedres pamatiem, bebri, kas gāza kokus, brieži, kas tos vilka uz izvēlēto būvlaukumu, dzeņi, kas izkala caurumus priekš tapiņām, ar kurām viss tika stiprināts kopā, un vēl bars lielāku un mazāku palīgu.

– Izskatās, ka Dūda nav tikai sapņotājs, izskatās, ka viņš īstenos to, ko iecerējis, – zebiekste Lustis, to redzot, teica mežacūkai Riksim. Riksis vēl nevarēja tam piekrist. Kādu laiku viņš klusēja un brīžiem pie sevis kaut ko neapmierināti purpināja. Tomēr atrakcijas patiešām tika celtas. Vāveru un zaķu mazuļiem drīz vien jau tika atļauts izmēģināt slidkalniņus, un pašas mežacūkas bērni atkal un atkal dīca, lai ļauj arī viņiem iet uzspēlēt bumbu jaunajā laukumā.

– Labi, ejiet! – mežacūka Riksis kādā brīdī padevās, – var jau būt, ka Dūda būs uzcēlis kaut ko patiešām derīgu. Zebiekste Lustis apmierināti smaidīja. Viņš jau sen alka pats izmēģināt spēkus jaunizveidotajā šķēršļu joslā, it īpaši tajā daļā, kas aizvijās augstu koku galotnēs.

– Nāciet apskatīt, kad kāds brīvāks brītiņš! – vāverēns Dūda garāmejot uzsauca. Viņš zināja, ka priekšā vēl pamatīgs darbs, ka tas ir tikai pats sākums, tomēr līksmoja par šo sākumu. Viņa sapnis sāka izskatīties pēc īstenības, un tā viņam jau bija liela uzvara.

Komentējiet

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s