Mazais rūķītis Neri bija īsts kalnos kāpējs. Cik vien visi viņu atcerējās, viņš vienmēr bija bijis tāds kāpējs – kāpis uz krēsliem un galdiem, kāpis uz žogiem un pāri žogiem, uz akmeņu krāvumiem un ar garu zāli apaugušiem, vilinošiem pakalniem. Nereti viņš bija krāvis vienu krēslu virsū otram un kāpis vienkārši uz augšu, pat ja šis pašuzceltais tornis viņu vedis uz nekurieni, bīstami līgojies un katru reizi sagādājis pamatīgas grūtības, kad pienācis laiks tikt lejā.
Kad Neri paaugās, viņam tika dota atļauja kāpt īstos kalnos. Kas tā bija par laimi! Katru nedēļas nogali viņš kopā ar bariņu citu rūķu devās iekarot jaunas virsotnes uz tuvējo kalnu grēdu. Neri bija pašam sava kalnos kāpēju mugursoma, klinšu kurpes, ķivere, lukturītis un dažas drošības virves. Krusttēvs Toms viņam pat uzdāvināja kompasu. Neri bija tik lepns, ka tagad bija viens no viņiem – šiem stiprajiem un izturīgajiem kalnos kāpējiem, kurus viņš vienmēr bija klusībā apbrīnojis un varbūt pat mazliet apskaudis.
Neri gan vēl nedrīkstēja kāpt tajos tālajos, majestātiskajos, sniegotajām virsotnēm izdaiļotajos, pašos augstākajos kalnos. Tajos kāpa tikai pieredzējuši kalnos kāpēji. Tiem tad līdzi bija pavisam cits aprīkojums – nopietni dzelkšņi, ledus cirvji un visādas ierīces, kurām Neri nevarēja atcerēties nosaukumus, paredzētas tam, lai rūķi varētu droši kalnos gan uzkāpt, gan tikpat droši atnākt atpakaļ.
Kopā ar citiem jaunajiem rūķiem un dažiem pieredzējušiem vadītājiem Neri kāpa nelielos kalniņos kalnu grēdas sākumā. Kalni bija akmeņaini, vietām klāti ar skopu zāli un atsevišķām puķēm, kuras bija spējīgas izdzīvot šādos skarbos apstākļos. Pa retam varēja sastapt arī kādu dzelkšņiem klātu, tomēr skaisti uzziedējušu krūmu. Neri pats nesaprata, kāpēc, bet viņam patika vērot šo skarbo skaistumu. Tas viņā pamodināja vēlēšanos pārvarēt grūtības un kļūt stiprākam. Visvairāk gan viņam patika lūkoties tālumā uz sniegotajām virsotnēm. Neri zināja, ka, lai kādreiz uzkāptu augstākajās virsotnēs, viņam pacietīgi un paklausīgi jātrenējas, un to viņš arī darīja.
Taču gadījās, ka kādā no savām kalnos kāpšanas reizēm jaunais rūķis uz mirkli apstājās apbrīnot apkārtni, bet aizrāvās un aizsapņojās. Kad viņš attapās, pārējie bija pazuduši no redzesloka. Neri mazliet pabrīnījās, kur gan viņi tik ātri varēja pazust, un skrēja pa uzsākto taku uz priekšu. Taču tur neviena rūķa nebija. Neri satraukti skatījās uz visām pusēm. Tālāk taka sazarojās trīs virzienos. Rūķis pamēģināja labu gabaliņu paskriet vienā virzienā. Nekā! Joza atpakaļ un mēģināja sadzīt savējo pēdas citā virzienā. Atkal nekā! Neri likās, ka no uztraukuma viņam jau sāk reibt galva un ka viņš īsti vairs neatceras, kuru taku jau pārbaudījis un kuru ne. Debesīs sāka parādīties tumši mākoņi, vējš pieņēmās spēkā. Tuvojās negaiss. Ātrāk! Viņi droši vien aizgājuši pa trešo taku. Bet kura tad īsti bija tā trešā taka?! Sāka līt lietus, un krita smagi krusas graudi. Labi, ka Neri mugursomā bija siltais kombinezons, cepure, cimdi un pat siltās zeķes. Neri mudīgi apģērbās. Negaiss tikmēr bija pieņēmies spēkā. Sāka snigt. Neri zināja, ka sniega vētras kalnos var būt bīstamas. Ko lai viņš tagad dara?!
Spēcīga vēja brāzma pacēla Neri pāris metrus no zemes un nometa gabaliņu tālāk. Neri pieķērās pie viena no dzelkšņainajiem krūmiem. Au! Rokās sadūrās sāpīgi dzelkšņi, taču viņš bija gatavs tos paciest, lai tikai atkal netiktu aiznests pa gaisu. Vējš baisi gaudoja, un visapkārt jau virpuļoja necaurredzams sniegs. Neri likās, ka arī viņa sirdī viss virpuļo. Pirmoreiz dzīvē viņš bija tik nobijies. Rūķis atcerējās, ka pieaugušie viņu bija mācījuši grūtos brīžos vispirms atgūt mieru. Mierā dažreiz atbildes atnākot pašas. Nomierināties?! Tas nemaz nebija tik vienkārši šādā patiešām grūtā brīdī, tomēr, tā kā Neri nezināja neko citu, ko iesākt, viņš centās. Jaunais rūķis pat atcerējās, ka dažreiz nomierināties ir vieglāk, ja pietiekami ilgi un dziļi elpo. Tā nu Neri drosmīgi vilka plaušās auksto un nepatīkamo gaisu un tad pūta to ārā tik ilgi un dedzīgi, ka laba sauja sniegpārslu pamuka nost no viņa degungala un mutes.
Jā, viņš jutās labāk, taču tas viņa situāciju neatrisināja. Rūķim tik ļoti gribējās mājās – mierā, siltumā, drošībā. Tomēr viņš arī saprata, ka nedrīkst sākt sevi žēlot un padoties, ka viņam jācīnās un jāiet līdz uzvarai. Ko gan vēl lielie rūķi tika teikuši par izdzīvošanu grūtībās? Kompass! Viņam kabatā taču bija kompass! Tas viņam nepalīdzēs atrast pārējos rūķus, bet mājas gan. Ar vienu roku joprojām turoties pie durstīgā krūma, otru Neri iebāza savā jakas kabatā, kur bija ielicis krusttēva doto kompasu. Ar biezajiem cimdiem bija grūti šo mantu no kabatas izķeksēt. Galu galā, Neri tas izdevās. Taču, brīdī, kad kompass jau atradās Neri rokā, spēcīga vēja brāzma to izrāva no viņa satvēriena, aizmeta projām un satrieca pret akmeņiem.
Neri gribējās raudāt. Vējš sāka nedaudz norimt, taču visapkārt viss bija pamatīgi apsnidzis. Neri vairs neredzēja nevienu no takām. Viss bija aizsnidzis. Tikai lielākie akmeņi raibā rakstā ik pēc laiciņa pavīdēja virs sniega segas. Neri gandrīz vai zaudēja dūšu. Bezcerīgi viņš lūkojās tālumā. Tad atmiņā atausa bērnības ainas, kad viņu kā pavisam mazu rūķīti drosmes zaudēšanas brīžos bija uzmundrinājusi vecmāmiņa. Viņa Neri vienmēr bija ticējusi. “Tu esi rūķis. Rūķi ir ļoti izturīgi radījumi. Rūķi vienmēr kaut ko izdomā, vienmēr atrod izeju. Tu tiksi galā! Tikai nezaudē cerību! Izdari to mazumiņu, ko vari, vēlāk izdomāsi, ko darīt tālāk!” tā vecmāmiņa tika runājusi. Atceroties mīļo vecmāmiņu, Neri ap sirdi palika tik silti! Ak, cik labi būtu tagad sēdēt viņas omulīgajā virtuvē, dzert gardu aveņu tēju un klausīties viņu stāstām stāstus par sendienām. To viņš nevarēja… bet iet maziem solīšiem uz priekšu – to gan. Snigšana bija gandrīz vai mitējusies. Nomierinājies un atguvis cerību, Neri ieklausījās, vai nedzirdēs kādu skaņu, kas liecinātu par mājām, lai var zināt, uz kuru pusi doties. Pēc brīža tālumā it kā ierējās suns. Klusi, bet tomēr cerīgi. Neri izlēma lekt no akmens uz akmens suņa reju virzienā.
Neri bija labs lēcējs. Ar katru lēcienu viņš arvien vairāk atguva drosmi un pārliecību par sevi. Istenībā, tas bija pat jautri – tā lēkāt pa akmeņiem. Tālumā atkal ierējās. Šoreiz tas nebija viens, tie bija daudzi suņi. Pēc brīža ieskanējās arī pajūga zvaniņi. Ak, un pie apvāršņa parādījās rūķu pajūgs! Pajūgam slīdot tuvāk, Neri atpazina, ka tie bija tie paši rūķi, ar kuriem kopā viņš šodien bija uzsācis savu kalnā kāpšanas piedzīvojumu. Kā viņi tur gadījušies? Kāpēc viņi, kuriem bija jābūt augstāk kalnā, ieradās no māju puses? Vai Neri bija savā satraukumā aizskrējis viņiem garām? Apjucis, bet laimīgs, Neri līksmi steidzās savējiem pretī. Jā, rūķi bija ne tikai izturīgi un vienmēr kaut ko izdomāt spējīgi, bet arī tādi, kas stāv un krīt par savējiem, kas nevienu no saviem rūķiem neatstās nelaimē.
Mājās Neri dabūja gan aveņu tēju, gan vecmāmiņu ar viņas stāstiem un noskaidroja, ka rūķi bija nogriezušies pa kādu nelielu taciņu, kas vedusi aiz klints un tāpēc noslēpusi viņus Neri skatienam. Sapratuši, ka Neri ir nozudis, pārējie rūķi bija viņu kādu laiku meklējuši, bet, redzot vētras tuvošanos, izlēmuši ņemt palīgā suņus, kuri viņiem bija īpaši trenēti sadzīt pēdas pazudušiem kalnos kāpējiem. Visi bija priecīgi, ka Neri bija pavisam ātri atradies. Pašam Neri gan šis laiks bija licies kā vesela mūžība, taču viņš jutās pateicīgs, ka viss bija labi beidzies.
Aija Medne 