Anna atgūst pašapziņu. Tici, ka no tevis iznāks kaut kas labs.

– Kas gan no tevis izaugs?! Tu neko negribi darīt! Tevi nekas neinteresē! – nogurušajai mammai paspruka nejauki vārdi.

Anna, tos izdzirdot manāmi sarāvās un sajutās ļoti, ļoti slikta:

– Esmu izdarījusi kaut ko šausmīgu, – viņa pie sevis nodomāja, taču Annas sirdī ienāca arī spēcīgs protests: – Mamma ir tik netaisnīga! Neparko vairs viņai nepiekāpšos. Ja viņa ar mani tā, tad es arī būšu nejauka. – Ārēji viņa neko neteica, bet spītīgi nekustējās ne no vietas. Ne par ko viņa tagad neies kārtot savas mantas. Drīzāk vēl vairāk tās sajauks.

Mamma sajuta, ka pateikusi ko lieku, aprāvās, bet nemācēja arī to atrisināt. Izmisusi viņa izgāja no meitas istabas.

Anna kādu laiku sapīkusi pasēdēja uz grīdas, tad sāka ķemmēt matus savai lellei. Viņa ķemmēja un ķemmēja, tad novilka lellei kombinezonu un uzvilka visskaistāko kleitu. Tas viss palīdzēja meitenei nedaudz nomierināties, bet iepriekšējais dzīvesprieks tomēr neatgriezās. Kā gan mamma tā varēja?! Anna taču nebija gribējusi neko sliktu. Nu nesanāk viņai tā kārtība! Tas taču ir tik grūti!

Annas sirdi piepildīja rūgtums un netaisnības izjūta. Bet tur uzradās arī bailes. Ja nu mammai taisnība? Ja nu patiešām no viņas nekas labs neizaugs? Ja nu kaut kas labs izaug tikai no tiem bērniem, kas cītīgi kārto savas mantas? Annas sirdī bija iemājojis liels nemiers. Nemiers bija tik neizturams, ka kādā brīdī viņa tomēr piecēlās un sāka šķirot un kārtot savas mantas. Tomēr nemiers nepazuda arī tad, kad viss bija sakārtots.

Mamma pēc brīža atgriezās. Izskatījās, ka viņa ļoti priecājās par kārtību Annas istabā, bet neko neteica. Anna sajutās atvieglota. Vismaz mamma vairs nedusmojas. Vismaz kādu laiku būs miers. Varbūt ka tā arī labāk – vienmēr visu sakārtot, lai mamma nedusmojas un lai Anna tad var mierīgi spēlēties?!

Tikai nemiers tā īsti nekur nepazuda. Vēlreiz paņēmusi rokās savu lelli, Anna uzmeta tai neapmierinātu skatienu. Tā vienmēr bija bijusi viņas mīļākā lelle, bet tagad Annai likās, ka lelle nav pietiekami laba un vērtīga. Viņa atcerējās savas draudzenes Evijas jauno lelli – tā gan bija izcili skaista. Uz tās fona Annas lelle likās pārāk prasta un pārāk nobružāta. Anna dusmīgi iemeta lelli istabas stūrī.

Laiks gāja, nepatīkamais starpgadījums aizmirsās, un likās, ka viss ir labi. Anna izauga, iemācījās gan kārtot mantas, gan darīt daudzas citas labas un vērtīgas lietas. Bija daudz lietu, kas viņu patiešām interesēja un sagādāja viņai lielu prieku. Taču nesaprotams nemiers ik pa laikam Annu atkal apciemoja. Meitenei likās, ka, lai ko viņa darītu, viņa nav pietiekami laba un vērtīga.

Tā pienāca diena, kad Annai bija jāizvēlas sava nākotnes profesija.

– Es varētu būt māksliniece, man patīk zīmēt, taču man tas nesanāk pietiekami labi. Diez vai kāds man maksās par maniem zīmējumiem, – Anna mocījās ar bēdīgām domām, – Esmu redzējusi, kā zīmē Edgars. Un Madara vispār ir ārpus jebkuras konkurences. Ak, ko lai es daru?! Esmu daudz organizējusi dažādus pasākumus, taču mani pasākumi nekad nav bijuši paši populārākie, tā tad visdrīzāk man tur nav talanta. Zinātne pilnīgi droši nav mans lauciņš. Kaut cik tā mani interesē, bet esmu pārāk pavirša, man vienmēr bijis daudz neuzmanības kļūdu. Zinātnē vajadzīga precizitāte.

– Čau, Anna, ar ko tu tur nodarbojies? – Annas mokošās pārdomas iztraucēja Ģertrūde. – Vai nāksi šodien uz zīmēšanas pulciņu?

Anna jau gandrīz atteica, ka neies vairs uz zīmēšanas pulciņu, jo no viņas māksliniece tāpat nekad nesanāks, bet kaut kas viņu atturēja:

– Hm… Jā, labi… Iesim! – viņa uzmeta plecā somu, kuru uz brīdi bija nolikusi zemē, un sekoja Ģertrūdei.

– Biju bibliotēkā, paņēmu dažas grāmatas par medicīnu, domāju, ka varētu mēģināt iestāties Stradiņos. Vai tu jau izdomāji, kur tālāk dosies?

– Ak, mani šis jautājums dzen izmisumā!

– Tik daudz iespēju, ka nezini, kuru izvēlēties?

– Man patiesībā nav pat nevienas idejas par to, kur es tālāk varētu mācīties, – Anna atzinās.

Ģertrūde viņu neticīgi uzlūkoja:

– Anna, ko tu runā? Tu taču esi tik talantīga!

– Man gan liekas, ka es esmu darījusi tik daudz ko, bet nekur neesmu pietiekami laba.

– Hm… varbūt tad šī ir tava iespēja beidzot izvēlēties vienu vai dažas lietas, kuras apgūt izcili. Kas ir tas, ko tu visvairāk ilgojies darīt?

– Es nezinu, – Anna nopūtās.

Ģertūde līdzjūtīgi paskatījās uz draudzeni, bet, kā palīdzēt, nezināja.

Zīmēšanas pulciņā meitenes gaidīja pārsteigums.

– Es domāju, ka jūs jau esat apguvuši pietiekami daudz, un tāpēc šodien mums būs Brīvās tēmas diena. Tas nozīmē, ka varat zīmēt jebko, kas uz sirds, izmantojot jebkuru no tehnikām, kuras esam mācījušies, – skolotāja paziņoja.

– Manā sirdī ir tukšums, – Anna nodomāja un atkal nopūtās, – var jau būt, ka brīvajā tēmā var zīmēt arī to, – viņa pasmaidīja, paņemot baltu lapu un zīmuli, un ļaujot rokai brīvi skicēt to, ko tai pašai gribējās.

Tā kādu laiku Anna kaut ko bezmērķīgi švīkāja, līdz zīmējums sāka pēc kaut kā izskatīties. Tas sāka Annai kaut ko atgādināt. Šķita, ka no švīkām iznirst maza meitene, kas sarāvusies sēd uz grīdas.

– Izskatās pēc manis bērnībā, – Annai ienāca prātā un viņa uzzīmēja mazajai meitenei tādu kleitu, kādu atcerējās pati sevi bērnībā valkājam, un vēl skaistu matu lenti, – tagad ir skaista, bet tāda bēdīga izskatās.

Anna uzmanīgi nopētīja savu zīmējumu. Šķiet, viņa kaut ko atcerējās. Jā, tā bija tā reize, kad mamma bija uz viņu pamatīgi sadusmojusies par nekārtīgu istabu. Toreiz viņa bija tā sēdējusi. Annai šķita, ka viņa atkal pilnībā izjūt visas skumjas un sāpes, un apjukumu, kuru viņa toreiz, kā maza meitene, piedzīvoja.

– Ak, bet šodien jau es savu mammu saprotu. Es jau biju traki spītīgs bērns. Tas jau normāli, ka mamma vienreiz neizturēja, – Anna juta, ka sirdī pamostas vēlēšanās mammai visu piedot, – bet šodien es arī zinu, ka mammai tajā brīdī nebija taisnība. Esmu gribējusi un darījusi daudzas labas lietas pa šiem gadiem. Un pat savu istabu esmu iemācījusies kārtot.

 Turpinot uzlabot savu zīmējumu un prātojot par seno notikumu, Anna, pašai nemanot, sāka smaidīt. Viņai likās, ka no viņas sirds lēnām aiziet prom kāds nemiers, kas visus šos gadus bija viņu nomācis. Viņa ņēma palīgā dzēšgumiju un izlaboja mazās meitenes sejas izteiksmi:

 – Lūk, tā būs labāk. Es neesmu slikta. Es esmu laba, tikai dažreiz izdaru kaut ko nejauku vai arī nedaru to, ko man vajadzētu darīt. Tomēr labā manī ir daudz, daudz vairāk, un es domāju, ka beigās no manis sanāks kaut kas labs, – Anna pati sev domās teica.

Vēl mazliet šur tur bija jāpielabo, un zīmējums bija gatavs. Anna priecājās, ka mazā meitene, kuru viņa bija uzzīmējusi, bija sanākusi ļoti izteiksmīga, kaut arī Anna to bija uzzīmējusi ar vienkāršu zīmuli.

– Anna, tev šodien sanācis īsts mākslas darbs, – skolotāja jau bija pamanījusi Annas veikumu un bija sajūsmā.

– Un tu vēl saki, ka tev nav ne mazākās idejas, ko mācīties tālāk. Man tavā vietā vismaz viena ideja būtu gan, – Ģertrūde arī bija pienākusi apskatīt draudzenes zīmējumu.

– Jā, varbūt, ka tā arī darīšu, Gertrūde, – Anna smaidīja, – jebkurā gadījumā es taču varu pamēģināt kādu laiku uzlabot prasmes vienā jomā, un, ja tā tiešām nebūs īstā, vēlāk izvēlēties kaut ko citu, – izskatījās, ka Anna bija atguvusi pašapziņu un tik ļoti vairs nebaidījās izdarīt izvēli attiecībā uz savu nākotni, – jebkuras prasmes kādā brīdī var noderēt, vai ne?

– Protams, – Ģertrūde smaidīja.

Komentējiet

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s