Kaitinošie ēst gatavošanas eksperimenti. Lai iemācītos vajadzīgas gan veiksmes, gan neveiksmes.

– Mammu, mums noteikti jāuztaisa šie salāti! – Ernests bija paķēris veikalā reklāmas katalogu un atradis tajā ēdienu receptes.

– Hm… Vai mums ir visas vajadzīgās sastāvdaļas? – mamma vilcinājās.

– Sastāvdaļas? Nezinu… Kukurūza, zaļie zirnīši, burkāni, šķiņķis…

– Bet tev taču negaršo burkāni! – mamma viņu pārtrauca, cerot, ka varbūt tādā veidā atrunās Ernestu no jaunās idejas.

– Nav jau tā, ka nemaz negaršo… – Ernests centās mammu pārliecināt. – Nu jā, dažreiz man negaršo, bet šie salāti izskatās tik garšīgi.

Mamma nopūtās. Viņa atcerējās visas citas reizes, kad Ernestam bija ienākusi prātā ideja pagatavot kaut ko jaunu. Dažas reizes Ernests gatavošanas procesu bija tikai iesācis, bet jāpabeidz tas bija mammai pašai. Citās atkal jaunais pavārs iecerēto gardumu bija patiešām pagatavojis, taču atklājis, ka tas nav tāds, kā viņš bija to iedomājies, nebija vairs gribējis to ēst.

– Nu labi, tad labāk pagatavosim saldējumu! – Ernests pa to laiku jau bija pārdomājis. – Re, te ir arī saldējuma recepte!

Mamma pie sevis nodomāja, ka mājās gatavots saldējums tomēr sanāktu veselīgāks nekā veikalā nopērkamais. Nebūtu slikti, ja Ernests tādu iemācītos pagatavot. Viņa vēl rūpīgi izpētīja recepti, pārdomāja savu dienas plānu un visbeidzot teica:

– Labi. Saldējumu vismaz tu pats pēc tam ēdīsi.

Ernests sajūsmināts apķēra mammu. Viņam būs saldējums! Viņš iemācīsies pats pagatavot saldējumu! Iztēlē Ernests jau redzēja, kā viņš jauc kopā visas sastāvdaļas un cik neatvairāms saldējums viņam beigās sanāk. To noteikti gribēs arī visi citi! Un viņš labprāt pagatavos vairāk – lai visiem pietiek!

Kamēr mamma centās atcerēties un ielikt grozā pārtiku tuvākajām dienām, un neaizmirst arī pienu, saldo krējumu, olas, tumšo šokolādi, cukuru un vaniļas pāksti saldējumam, Ernests jau atkal raustīja viņu aiz piedurknes:

– Varbūt mēs varētu uztaisīt arī zemeņu saldējumu. Tas Mārai labāk garšo, – Ernests bija atcerējies par savu māsu Māru, un viņa prātā dzima jaunas idejas. – Un beigās mēs varētu abus saldējumus izrotāt ar mellenēm, avenēm un citām ogām.

Mamma mazliet sarauca pieri:

– Ernest, varbūt sāksim ar šokolādes saldējumu. Kad iemācīsimies uztaisīt vienu, tad nākamajā reizē varam pamēģināt citu. Atceries, kā mēs cepām plāceņus. Ne uzreiz mums sanāca.

– Nu labi, bet kad es iemācīšos pagatavot šo saldējumu, tad pats citreiz uztaisīšu ar zemeņu, banānu un vēl daudzām citām garšām. – Ernests piekāpās. – Bet izdekorēt mēs taču varam? – viņš cerīgi apjautājās, jo tik ļoti gribēja īstenot vismaz kādas no savām idejām.

– Labi. – mamma pasmaidīja. – Nopirksim dažādas ogas, un varēsi izdekorēt, kā vien vēlēsies.

Grūti bija jaunajam pavāram sagaidīt, kamēr mamma samaksās par precēm un viņi abi aizies uz mājām, lai varētu īstenot viņa ieceri.

Māsa Māra, uzzinājusi par mammas un Ernesta nodomu, sapīka. Viņa vēl pārāk labi atcerējās pagājušo nedēļu:

– Mammu, vai tiešām tev viņam tas viss jāļauj! Atceries, ka viņš dažreiz tādus ēdienus pagatavo, ka ne pats grib ēst, ne citi var iekšā dabūt!

Mamma nepaspēja neko paskaidrot, kad Ernests jau pats steidzās māsai dedzīgi pierādīt savu varēšanu:

– Toreiz man nebija receptes. Bet tagad ir! Re, paskaties! Lasi! Šokolādes saldējums. Tā te rakstīts. Mamma man palīdzēs, ja kaut ko nesapratīšu.

– Būs jau labi, Māra! Es pieskatīšu. – Mamma Māru mierināja, taču māsa nebija pārliecināma. Noskaitusies viņa aizgāja uz savu istabu un aizcirta durvis.

– Kāpēc gan viņa man netic?! – Ernests satraucās.

– Hm… Mārai pašai gatavošana nav tik svarīga. Viņai liekas, ka labāk gatavot parastus ēdienus, par kuriem droši zinām, kā tie garšo. Viņa domā, ka nav vajadzības ar ēdieniem eksperimentēt, – mamma centās paskaidrot. Viņa notupās uz ceļiem un ieskatījās Ernestam acīs: – Bet tas ir labi, ka tev patīk eksperimentēt. Varbūt tu kādreiz būsi pavārs vai izgudrosi kādas citas jaukas lietas. Taču mēģināsim tomēr gatavot tā, lai nebūtu pēc tam jāmet ārā. Tas tomēr ēdiens…

Ernests pamāja. Labi, ka vismaz mamma viņu atbalstīja. Nu nekas, viņš šoreiz tik ļoti pacentīsies, ka Mārai garšos un arī viņa mainīs savas domas! Žēl tikai, ka mamma nepiekrita gatavot zemeņu saldējumu. Tas Mārai būtu garšojis labāk. Taču šokolādes saldējums ar mellenēm viņai arī varētu iet pie sirds.

Ernests pūlējās kā vēl nekad. Viņš atkal un atkal ieskatījās receptē, lai kaut ko nesajauktu, un pārprasīja mammai, vai ir pareizi sapratis. Sajaukt saldo krējumu un pienu un piebērt šim maisījumam cukuru nebija grūti. Ar vaniļas pāksti gan bija neliela noņemšanās, tomēr Ernests nepadevās un cītīgi atbrīvoja to no sēkliņām. Viņam patika vaniļas aromāts. Bija vērts pūlēties.

No iepriekšējām gatavošanas reizēm jaunais pavārs jau bija iemācījies glīti atdalīt olas baltumu no olas dzeltenuma, tāpēc arī ar šo uzdevumu tika galā samērā viegli. Saputot atdalīto olas dzeltenumu ar cukuru bija jautrs pasākums. Taču, kad iegūtā masa bija jākarsē uz uguns, Ernests labāk sauca palīgā mammu. Viņš ļoti baidījās to uzvārīt par maz vai pārkarsēt par daudz. Mamma zināja īsto brīdi, kad saldējuma masa bija gatava. Atlika tikai to atdzesēt, likt saldētavā un dažas reizes izņemt kārtīgai apmaisīšanai.

Pirms likt saldētavā, Ernests ar patiku aplūkoja savu darbu. Izskatījās labi. Un smaržoja tik kārdinoši! Ak, Māra joprojām nerādījās ārā no savas istabas!

– Mārai būs pārsteigums, cik mums šoreiz labi sanācis. Nedomāju, ka viņa neēdīs, – Ernests prātoja.

– Domāju, ka ēdīs, – mamma par to nešaubījās.

Uz vakariņu laiku Māra beidzot atgriezās pie pārējiem. It kā starp citu, viņa nevērīgi apjautājās:

– Kur tad jūsu saldējums?

Ernests nebija ļaunatminīgs. Viņš atplauka platā smaidā:

– Vai tu gribi tikai ar mellenēm vai pielikt arī avenes? Mums ir arī valrieksti un zemesrieksti.

– Ar mellenēm būs labi, – Māra jau mazliet pasmaidīja.

Ernests staroja. Viņš jau bija nedaudz pagaršojis saldējumu un zināja, ka tas šoreiz izdevies vienkārši brīnišķīgs.

– Vai tev garšo? – viņš nepacietīgi jautāja, vērojot, kā Māra lēnām ar tējkaroti paņem nedaudz saldējuma un ieliek to mutē.

– Labs. – Māra bija vārdos skopa, taču māsas sejas izteiksme viņu nodeva. Ernests savu māsu labi pazina. Viņš redzēja, ka viņam ir izdevies viņu iepriecināt. Viņš jutās kā uzvarētājs. Skaļi Ernests neko neteica, bet klusībā nodomāja, ka tagad Māra vairs nepukosies par viņa ēst gatavošanas eksperimentiem.

Komentējiet

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s