Stārķu pāris meklē jaunas mājas. Pārmaiņu krīze.

– Nevaru vien sagaidīt, kad būsim klāt! Atgriešanās mājās vienmēr ir tik saviļņojoša! – Stārķa kundze teica, enerģiski vēcinot spārnus. Lai arī viņa bija ļoti nogurusi pēc garā ceļojuma, doma par mājām, par atgriešanos vecajā ligzdā, kura saistījās ar tik daudzām siltām atmiņām, par laipno saimnieku, kurš vienmēr priecājās viņus redzēt, deva viņai jaunu spēku.

– Jā, mums ir paveicies, ka esam atraduši tik brīnišķīgu vietu, kur audzināt savus mazuļus un ka katru gadu varam tajā atgriezties, – Stārķa kungs nevarēja nepiekrist. Arī viņa sirdi pildīja siltas jūtas, redzot pazīstamos laukus un pļavas, kuros viņi abi jau daudzas vasaras bija mielojušies ar pelēm, ķirzakām, kukaiņiem, kāpuriem, čūskām, vardēm un citām gardām radībām.

Stārķi dzimtenē atgriezās lielā barā. Taču daļa putnu jau bija paspējuši nošķirties un doties katrs uz savu pagājušajā gadā atstāto ligzdu. Gan Stārķa kungs, gan Stārķa kundze nekļūdīgi atpazina vietu, kurā no lielā bara bija jāatvadās arī viņiem.

– Skat, mūsu māja ir jau labi saskatāma. Tas droši vien ir mūsu saimnieks, kas iznācis aplūkot savus laukus, – Stārķa kundze priecājās.

– Hm, tai būtu jābūt mūsu mājai, jo te tā pati pļava un tur tas pats dīķis, mājas vieta arī tā pati, bet pati māja izskatās savādāk, – Stārķa kungs pamanīja. – Arī saimnieka gaita kļuvusi neparasti steidzīga. Mūsu saimnieks bija tāds lēnīgāks, man šķiet, – viņš vēl piebilda.

– Ko tu ar to gribi teikt? Ka tā nav mūsu māja, un ka tas nav mūsu saimnieks? – Stārķa kundze sāka satraukties.

– Nezinu, bet tūlīt mēs to noskaidrosim.

Vēl mazliet, un stārķi bija jau klāt.

– Ak, kā man patīk šis augļu dārzs! Drīz, pavisam drīz tas būs skaistos ziedos! – Stārķa kundze jūsmoja, nolaižoties elektrības staba galā.

Stārķa kungs neko neteica. Viņš jau bija paspējis pamanīt, kas vēl te nav tā, kā iepriekš – viņu vecā ligzda bija nozudusi. Staba galā nebija pat vecās ratu rumbas, uz kuras viņi savu ligzdu bija veiksmīgi uzbūvējuši. Nekur neredzēja arī nekādas ligzdas paliekas. No tās vienkārši nebija ne vēsts! Stārķa kungs nebija paradis krist panikā. Sasprindzinājis redzi, viņš turpināja pārskatīt apkārtni.

Dārzs plauka kā katru pavasari. Strazdi bija jau atlidojuši – arī kā katru pavasari. Māja gandrīz tāda pati, tikai svaigi nokrāsota. Tas jau nebūtu nekāds brīnums! Sen jau bija laiks! Vecā krāsa bija pamatīgi nolupusi. Taču kādēļ bija jānojauc viņu tik meistarīgi uzbūvētā un tik omulīgā ligzda? Stārķa kungs grozīja galvu uz visām pusēm, joprojām cerēdams atrast kādu pavedienu šai mīklai. Bet nekā! Nekas neliecināja par to, ka tāda ligzda te vispār kādreiz bijusi.

– Varbūt vētra norāva, un saimnieks tikai satīrīja paliekas? – Stārķa kungs pie sevis domāja. Viņš ne par ko negribēja ticēt, ka viņu laipnais un viesmīlīgais saimnieks pats izpostījis viņu mājas.

Tikmēr arī Stārķa kundze bija pamanījusi zaudējumu. Vienā mirklī pazuda viss mirdzums viņas acīs, un garais kakls sērīgi noliecās uz leju:

– Ak, tā jau man likās, ka kaut kas te nav kārtībā! – viņa skumji noteica. – Ko nu?

– Paskaties, kas tur! – Stārķa kungs pavēzēja spārnu uz tīruma pusi. Kāds mazs, melns radījums klumpačoja viņu virzienā un nikni rēja. – Vai saimniekam jauns suns? Izskatās, ka viņš uzprasās uz kašķi! Laikam vēl pavisam mazs, un saimnieks nav paspējis viņu kārtīgi izaudzināt, – Stārķa kungs uzjautrinājās.

– Tas NAV saimnieks! – Stārķa kundze viņu spēji pārtrauca. – Jebkurā gadījumā, tas nav MŪSU saimnieks!

Jā, arī Stārķa kungs tagad redzēja pavisam skaidri. Svešais vīrietis bija daudz jaunāks nekā viņu saimnieks, gāja nedaudz saliecies uz priekšu ne aiz vecuma, bet aiz lielas steigas. Viņš, iespējams, nebūtu piegriezis stārķiem ne mazāko vērību, jo gāja, iegrimis savās domās, un neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi. Ja vien no mājas pēkšņi nebūtu izskrējis mazs puisēns un ar skaļiem sajūsmas saucieniem nepievērstu svešā vīrieša uzmanību tikko atlidojušajiem putniem.

Svešais vīrietis kaut ko teica. Stārķi nesaprata viņa valodu, taču vīrieša sejas izteiksme nebija nedz laipna, nedz viesmīlīga. Stārķa kundze ar Stārķa kungu saskatījās. Dažreiz viņi sapratās bez vārdiem. Šoreiz viņi abi reizē aptvēra, ka šajā vietā viņiem vairs nav palikšanas.

Tikmēr mazais puika paķēra zemes kunkuli un meta ar to lielajiem putniem. Svešais vīrietis viņam to neliedza. Stārķa kungs veikli pacēlās spārnos, lai viņam netrāpītu, un, aizlaidies pietiekami drošā attālumā, gaidīja, ka Stārķa kundze viņam sekos. Stārķa kundze nez kāpēc kavējās un palika, cieši skatoties te uz puiku, te uz svešo vīrieti, te uz vietu, kur bija jābūt viņu ligzdai, bet kur tās vairs nebija.

Stārķa kungs klabināja savu garo knābi, lai pavēstītu Stārķa kundzei, ka ir ieraudzījis viņu ligzdai jaunu vietu, ka viņa var nesatraukties un droši viņam sekot. Taču Stārķa kundze joprojām vilcinājās.

Puika vēlreiz meta ar zemes kunkuli. Stārķa kundze pacēlās spārnos, taču ne pārāk veiksmīgi. Zemes kunkulis viņai trāpīja pa kāju. Satrūkusies viņa savēcināja spārnus un metās Stārķa kunga virzienā. Stārķa kungs klabināja un aicināja viņam sekot. Skumja un sāpināta, viņa beidzot bija gatava lidot Stārķa kungam līdzi.

Izskatījās, ka Stārķa kungs bija atradis risinājumu un zināja, uz kurieni lido. Stārķa kundze viņam uzticējās. Drīz Stārķa kungs nolaidās uz kāda elektrības staba kaimiņu saimnieka tīrumā. No turienes viņš vēlreiz rūpīgi pārlūkoja apkārtni:

– Atceros, ka pagājušajā gadā te bija ratu rumba, kuru neviens stārķis vēl nebija pieņēmis par savu un uz kuras vēl nebija uzbūvēta ligzda.

Stārķa kundze klusi pamāja. Šķiet, arī viņa atcerējās. Tikai kur gan tā palikusi?!

– Ja nu arī to kāds noņēmis, tāpat kā mūsu ligzdu, – viņa nedroši ieminējās.

Stārķa kungs centās saglabāt mieru, taču viņa nervozā mīņāšanās no vienas kājas uz otras nodeva viņa satraukumu. Ratu rumbas nebija. Visi elektrības stabi, cik vien tālu varēja saskatīt, bija tukši.

– Mēs nepadosimies! Meklēsim, kamēr atradīsim! Lidosim tālāk! – Stārķa kungs centās būt mundrs, lai vēl vairāk neapbēdinātu jau tik ļoti saskumušo Stārķa kundzi.

Stārķa kundze atkal klusi pamāja. Kas gan cits viņai atlika?! Abi putni pacēlās spārnos, lai meklētu sev jaunas mājas.

Stārķa kungs ar Stārķa kundzi bija pieraduši, ka visi viņiem pazīstamie viņu sugas pārstāvji būvē ligzdas uz elektrības stabiem cilvēku māju tuvumā. Tā nu viņi meklēja kādu piemērotu māju un kādu piemērotu elektrības stabu. Kādu laiku abi lidoja, neuzdrošinādamies apstāties, jo tikko piedzīvotais vēl bija pārāk dzīvā atmiņā. Kā lai tagad uzticas citiem cilvēkiem?! Tagad, kad viņi zināja, ka cilvēki var būt gan bezgala jauki, gan cietsirdīgi… Tomēr kaut kur viņiem bija jāapstājas – kaut vai tāpēc, lai atpūstos un ieturētu maltīti.

Stārķa kungs pirmais nolaidās kādā pļavā, kuru līdz pusei bija appludinājusi pavasara ledus iešanas laikā pārplūdusi upe.  Viņš cerēja te atrast garšīgas vardītes, kuras tik ļoti garšoja Stārķa kundzei. Stārķa kungs gribēja viņu kaut kā iepriecināt. Stārķa kundze, joprojām tik pat klusa, piezemējās viņam blakus. Atpūta arī viņai bija ļoti vajadzīga.

– Kas tas tāds? – Stārķa kundze nepaspēja vēl paņemt Stārķa kunga pienesto vardi, kad ieraudzīja kaut ko neparastu. Kaut ko tādu viņa vēl nekad nebija redzējusi – kāds bija ielicis ratu rumbu kokā. Nevis uzlicis uz elektrības staba, kā to visi parasti darīja, bet ielicis kokā! Koks arī bija savāds – nevarēja īsti saprast, vai to līdz pusei nolauzusi vētra, vai nozāģējusi cilvēka roka. – Vai tas priekš mums? – viņa izbrīnīta jautāja.

– Hm… – Stārķa kungs nezināja, ko atbildēt. Arī viņš pirmoreiz redzēja tādu ratu rumbu. Vai tādai maz varēja uzticēties?! – Nebūtu jau slikti, ja mēs te būtu gaidīti, – viņš domīgi piebilda.

Abi stārķi lēnām un uzmanīgi pa garo pļavas zāli brida tuvāk savādajam kokam un ratu rumbai. Ratu rumba kā jau ratu rumba – tādas šie putni jau daudz bija redzējuši. Netālu aiz koka bija redzama arī cilvēku māja. Kāds nāca uz stārķu pusi. Putni sastinga. Nācējs smaidīja. Apstājās un smaidīja, un kaut ko draudzīgi teica. Stārķiem atmaiga sirdis.

– Es domāju, mēs varētu vismaz pamēģināt! – Stārķa kungs mazliet nedroši noklabināja – Varbūt arī šādos dīvainos kokos var uzcelt kārtīgu ģimenes ligzdu.

Stārķa kundze mazliet nedroši atklabināja pretī, taču acis viņai jau atkal mirdzēja, gandrīz tāpat, kā tajā brīdī, kad viņa līksma un cerības pilna bija tikko atgriezusies no dienvidiem.

Komentējiet

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s