Rodrigo dodas uz gadatirgu. Cik labi, ka tev ir kāds, kas tev tic.

– Gadatirgus! Beidzot gadatirgus! – kad bija runa par gadatirgu, pelēnam Rodrigo nebija divreiz nekas jāsaka.

Ātrāk par visiem viņš sameklēja savas labākās, samtaini pelēkās bikses, balto kreklu un biksēm pieskaņotu samtaini pelēku vestīti. Tik svarīgam notikumam par godu bija jāpaņem arī jaunas zeķes no mammas skapī noslēptajām drēbju rezervēm. Un kurpes! Lai kā arī pelēns Rodrigo nevarēja ciest kurpes, gadatirgus dēļ viņš tās ne tikai pats izraka no daudzo pelēnu kurpju pāru apakšas, bet arī pats notīrīja un novicoja ar melno kurpju krēmu.

Peļu mamma varēja atviegloti uzelpot, jo citās dienās viņai sanāca pamatīgi pacīnīties ar Rodrigo, lai dabūtu viņu ārā no mājas daudz maz pieklājīgā izskatā. Viņa priecīgi noskatījās, kā Rodrigo rosījās.

– Hei, mazais, ko tad tu pārdosi? – lielais brālis Džeralds ķircināja Rodrigo.

– Gan jau atradīšu kaut ko. – Rodrigo mierīgi atbildēja. Viņam nepatika brāļa augtsprātīgā izturēšanās, taču vēl vairāk nepatika doma par novēlotu ierašanos gadatirgū. Viņš zināja, ka kašķēšanās ar Džeraldu var aizņemt daudz laika, un izlēma, ka gadatirgus ir svarīgāks.

Gribētāju tirgoties noteikti būs daudz, un augumā mazajam Rodrigo bija svarīgi laicīgi atrast sev piemērotu vietu. Viņš bažījās, ka kāds lielāks un varenāks meža zvērs varētu aizsteigties viņam priekšā. Turklāt, bija jāpaspēj izlikt preces, piestiprināt tām cenu zīmes un sagatavot sīknaudu, ko izdot tiem, kas maksās ar lielām naudas zīmēm.

Rodrigo bija sarunājis vāverēnu Rūdi no kaimiņu mājas sev par palīgu. Nē, brālim Džeraldam par to visu pagaidām nekas nebija jāzina! Lai viņš smejas! Gan viņš redzēs!

– Ko tad tu man neatbildi? – Džeralds sajutās neomulīgi pats par savu rīcību, bet tā vietā, lai liktu savu mazo brāli mierā, turpināja viņu kaitināt.

– Džerald, vai tev nešķiet, ka tu bāz savu garo degunu svešās darīšanās? – pēkšņi bija atnākusi lielā māsa Marta. – Lai taču Rodrigo dara, kā nodomājis!

Džeralds uz brīdi sarāvās. Pārvarējis vēlēšanos aptaustīt savu degunu, lai pārliecinātos, vai tas patiešām ir tik garš, viņš izslējās atkal taisns un nomainīja balss toni.

– Es esmu viņa lielais brālis, un man par viņu jārūpējas. Gribu Rodrigo pasargāt no rūgtas vilšanās. Viņš taču neko nezina par tirgošanos! – Džeralds bija ieņēmis gādīga lielā brāļa lomu.

 – Es viņam ticu! Es domāju, ka dienās no viņa sanāks labs tirgotājs. Un kaut kur taču viņam jāsāk! – Marta dedzīgi aizstāvēja mazo brāli.

Rodrigo šie vārdi bija kā balzāms uz brūcēm. Uz brīdi atstājis pusuzvilkto kurpi, mazais pelēns pieskrēja pie māsas Martas un viņu cieši samīļoja. Taču tad jau viņš atkal steidzās dabūt kājās apavus, paķert somu ar visa gada garumā sakrātajiem paštaisītajiem suvenīriem un doties ceļā. Pēdējais atvadu smaids, un Rodrigo jau bija pazudis Džeralda un Martas skatienam.

– Kur tu tik ilgi kavējies? – vāverēns Rūdis viņu sagaidīja netālajās krustcelēs, kā abi bija iepriekš vienojušies.

– Ak, steigsimies nu! – Rodrigo negribēja Rūdim stāstīt par savu piekasīgo lielo brāli un viņa nejaukajiem vārdiem. Labāk patērzēt par kaut ko patīkamāku.

– Mēs neesam daudz aizkavējušies. Ja skriesim, varbūt pat būsim vieni no pirmajiem. – Rodrigo aicināja.

Rūdis bija ašais puika. Kāpēc gan nepaskriet?! Tas taču jautri! Abi draugi čalodami aizspriņģoja pa ceļu.

Rodrigo izrādījās taisnība. Kad apņēmīgie tirgoties gribētāji ieradās gadatirgus norises vietā, tur bija daudz tukšu galdu, kuri gaidīja savus saimniekus un savas preces.

– Uhū! – Rodrigo sajūsmināts iesaucās. – Tas mums ir izdevies! Varam izvēlēties vislabākās vietas.

– Ejam pašā centrā! Tur parasti visvairāk meža iemītnieku apgrozās. Re, varbūt blakus zaķenei Justīnei ar viņas gleznām? Justīne ir slavena māksliniece. Zvēri nāks aplūkot viņas mākslas darbus un pamanīs arī mūs, ja būsim turpat tuvumā. – Rūdis spriedelēja.

Rodrigo tā likās laba doma, un viņš sāka nokraut galdu ar saviem dārgumiem. Pelēns bija labi pastrādājis. Tur bija pievilcīgas māla figūriņas, kas attēloja peļu saimes ikdienas dzīvi, mazas, krāsainas stikla mozaīkas ar dabas ainiņām, rūpīgi zīmēti apsveikumi, kurus kādam uzdāvināt dzimšanas dienā, un bezgala skaisti, jūras malā salasīti, gliemežvāki. Rodrigo jutās lepns par savu darbu. Rūdim arī likās, ka Rodrigo suvenīri ir izdevušies neparasti pievilcīgi.

Pamazām tirgus laukums pildījās ar citiem tirgotājiem, un sāka jau ierasties pirmie pircēji. Rodrigo un Rūdis cerīgi gaidīja.

Par Justīni viņi bija sprieduši pareizi. Pircēji sanāca lielā skaitā, lai dabūtu kādu no zaķenes izslavētajiem darbiem. Taču mazajiem pelēniem viņi galīgi nepievērsa vērību. Tikai kāds rets garāmgājējs piestāja apskatīt Rodrigo piedāvājumu.

– Viņš taču neko nezina par tirgošanos! – Rodrigo atcerējās lielā brāļa vārdus. – Ja nu Džeraldam bija taisnība! Ja nu viņš patiešām bija pārāk mazs un pārāk neizglītots un… ja nu viņš vispār nebija radīts, lai tirgotos… – Rodrigo pleci sašļuka un purniņš noslīga uz leju.

– Zini, tu paliec tepat, bet es pastaigāšu pa tirgus laukumu un pavērošu, kā citiem klājas – kāda viņiem prece, kā viņi to piedāvā pircējiem, – vāverēns Rūdis nespēja ilgi noskatīties uz saskumušo draugu un izlēma rīkoties.

Rodrigo pamāja, taču bēdīgās domas viņu bija gandrīz pievarējušas un, pašam nemanot, viņš bija tik zemu nokāris galvu, ka garāmgājēji viņu īsti nemaz vairs neredzēja. Daži pircēji pacilāja viņa suvenīrus, pabrīnījās, ka nav pārdevēja, kādu laiciņu pagaidīja un tad aizgāja savu ceļu. Rodrigo tikmēr domāja, ka viņa brāļa teiktie vārdi piepildās, jo pie viņa neviens pat vairs nepienāk.

– Šie ir visskaistākie gliemežvāki, kādus es jebkad esmu redzējis! – kāds sajūsmas sauciens iztraucēja Rodrigo drūmās pārdomas. Viņš lēnām pacēla galvu. Pie viņa letes stāvēja Lāču vectēvs. Ieraudzījis Rodrigo tādu mazliet sabijušos, viņš sirsnīgi iesmējās:

– Rodrigo, tas esi tu?! Tevi nemaz nevar redzēt! Tā tu visus pircējus garām palaidīsi!

– Ak, jā! – Tikai tagad mazajam pelēnam ienāca prātā, ka no letes otras puses viņš varētu nebūt saredzams. Rodrigo kautrīgi uzrausās uz blakus noliktā ķeblīša.

– Tā jau labāk! – Lāču vectēvs šo risinājumu novērtēja atzinīgi. – Es redzu, ka esi varen pacenties! Es labprāt nopirkšu no tevis šos gliemežvākus priekš saviem mazbērniem. Un kādu glezniņu savai sievai.

Lāča skaļie atzinības vārdi piesaistīja arī citu pircēju uzmanību. Drīz vien pie Rodrigo letes norisinājās dzīva tirgošanās.

– Es redzu, ka tev viss atrisinājies, – teica pa to laiku atnākušais vāverēns. – Jā, es apstaigāju visu tirgus laukumu. Tavi suvenīri ne ar ko nav sliktāki par citiem. Taču citi tirgotāji vairāk runājas ar saviem pircējiem. Taču izskatās, ka mums paveicies un ka mūsu vietā to šodien dara Lāču vectēvs. – Rūdis konstatēja, jo Lāču vectēvs patiešām nebija nekur aizgājis un turpināja citiem ieteikt mazā pelēna preces.

Rodrigo mulsi smaidīja, pasniedzot sainīti ar māla figūriņām kārtējam pircējam. Vāverēnam viņš klusi teica:

– Jā, tas ir tik labi, ka Lāču vectēvs mums atnāca palīgā. Šogad mums tas patiešām nebūtu bijis pa spēkam. Bet līdz nākamajam gadam mēs ar tevi varētu iemācīties tik pat skaisti ar pircējiem parunāties.  Ko tu saki?

– Kāpēc gan ne? Mēs tagad pat zinām, kuru palūgt mums palīgā. Lāču vectēvs mums varētu būt labs skolotājs. – Rūdis priecīgi atteica.

Komentējiet

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s