Nekārtīgais dinozaurēns. Vienas medaļas divas puses.

Tu galīgi nedomā, ko tu dari! – izmisušajai Dinozauru  mammai paspruka, kad viņas mazais dinozaurēns Stīvens kārtējo reizi, ačgārni uzvilktām biksēm, ar brāļa kreklu mugurā un steigā uz basām kājām uzvilktām kurpēm, pa galvu pa kaklu skrēja viņai garām.

– Iešu pagalmā spēlēties, – bija vienīgais, ko mamma saņēma kā atbildi.

Kaimiņu bērnu balsis pagalmā Stīvenam bija zīme, ka nedrīkst kavēties, un viss pārējais kļuva nesvarīgs. Mamma iegāja Stīvena istabā un dziļi nopūtās. Pirms stundas viņi divatā te bija ieviesuši zināmu kārtību, bet tagad bija grūti atrast brīvu vietiņu, kur kāju nolikt.

Mamma juta sevī mostamies protestu. Viņa to nespēja saprast. Pati Dinozauru mamma bija ļoti tīrīga un kārtīga. Viņai patika skaista un saposta māja, un viņai pašai sagādāja prieku darbošanās ar rokām un mājas uzkopšana. Taču nu viņa jutās pagurusi.

Tomēr Dinozauru mamma mīlēja savu mazo dinozaurēnu un nolēma vispirms viņu kārtīgi pavērot un tikai tad pieņemt lēmumu, ko ar to visu iesākt. Viņa piegāja pie virtuves loga un palūkojās, kas notiek pagalmā.

Tieši tajā brīdī kaimiņu dinozauru meitenīte sāpīgi nokrita uz akmens un sāka raudāt. Stīvens pirmais pieskrēja meitenītei palīgā. Viņš kaut ko viņai teica un palīdzēja piecelties. Pēc brīža meitenīte jau atkal smaidīja, un dinozaurēni atgriezās pie iepriekšējās rotaļas. Dinozauru mammai iesila sirds, redzot, ka Stīvens spēj būt arī tik labsirdīgs un izpalīdzīgs.

Viņa turpināja vērot dinozaurēnu rotaļas. Nevarēja īsti saprast, ko viņi tur spēlēja, taču skriešanas šajā spēlē bija daudz, un dinozaurēni, kā parasti, par to bija sajūsmā. Viņi skrēja kliegdami un spiegdami. Stīvens no pārējiem noteikti neatpalika. Izskatījās, ka šajā spēlē viņš jūtas kā zivs ūdenī.  Turklāt, visam pa vidu viņš paspēja vēl parunāties un pajokoties ar pārējiem dinozaurēniem. Dinozauru mammai likās ka tādā lielā barā Stīvens ir daudz dzīvāks, nekā mājās esot.

– Hm… ir lietas, kuras viņam nesanāk tik labi kā pārējiem brāļiem un māsām, bet ir lietas, kuras viņam sanāk vienkārši lieliski un, turklāt, pavisam dabiski, bez jebkādas piespiešanās. Viņš ir īsta kompānijas dvēsele, – Dinozauru mamma pie sevis nosprieda.

Iegājusi vēlreiz Stīvena istabā, viņa ilgi domāja, ko ar to visu iesākt.

Kā domā tu? Kā Dinozauru mammai vajadzēja rīkoties?

Kad Stīvens ar pārējiem brāļiem un māsām pārradās mājās, mamma neko neteica, tikai atgādināja bērniem pirms maltītes nomazgāt rokas. Dinozaurēni bija tik izsalkuši, ka ēda klusējot un gandrīz visu pēc kārtas. Dinozauru mamma apmierināta smaidīja. Viņai patika, ka citiem garšoja viņas gatavotais ēdiens. Stīvens, kā parasti, bija uztaisījis pamatīgu nekārtību. Visapkārt viņa šķīvim bija izmētāti gaļas gabali un zaļumi, bet dinozaurēna drēbes bija notašķītas ar tomātiem. Dinozauru mammai jau atkal gandrīz paspruka kāds skarbāks vārds, tomēr viņa atcerējās, cik ļoti vēl nesen bija priecājusies par Stīvena rotaļām pagalmā, un savaldījās. Ja nu Stīvens nemaz nevar savādāk?!

Redzot, kā brāļi un māsas iet nomazgāties pēc ēšanas, arī Stīvens klumpačoja līdzi. Stāvēt pie izlietnes garā rindā un gaidīt savu kārtu gan viņam bija nepanesams pārbaudījums. Stīvens grozījās un dīdijās, līdz viņam prātā ienāca spoža doma, kā to visu varētu padarīt interesantāku. Viņam tieši priekšā stāvēja lielā māsa, kura šodien bija sapinusi matus daudzās mazās bizītēs.

– Hm… Varētu no tām bizītēm izveidot vienu vai divas lielas bizes, – Stīvena galvā raisījās idejas.

Domāts – darīts. Mazais dinozaurēns ķērās pie māsas matiem. Māsa neko tādu nebija gaidījusi, un, protams, sāka skaļi spiegt. Citi lielie brāļi un māsas dusmīgi paskatījās uz Stīvenu un viens pēc otra sāka viņam izteikt visdažādākos aizrādījumus un norādījumus. Stīvens negribēja tiem piekrist. Viņš taču nebija domājis neko sliktu! Nevarēdams tikt galā ar saviem lielajiem brāļiem un māsām, mazais dinozaurēns izspraucās līdz izlietnei un sāka šļakstīt viņus ar ūdeni. Apšļakstītie nikni protestēja un parādā nepalika. Izcēlās varena jezga. Beigās vairs nevarēja saprast, kurš ko iesāka un kurš tikai aizstāvējās.

Troksnis izsauca no darbistabas ārā lielo Dinozauru tēti. Sarauktu pieri viņš nostājās blakus saviem bērniem. Dinozaurēni norima. Tētis – tas bija nopietni. Tētis tā vienkārši nenāca pa dienas vidu ārā no savas darbistabas un nebija priecīgs, ja bērni nebija ļāvuši viņam strādāt. Mazliet nokaunējušies dinozaurēni stāvēja un gaidīja, kas nu būs.

Stīvens saprata, ka ir savārījis pamatīgas ziepes. Grīda bija slapja un netīra. Arī paši dinozaurēni nebija diez ko sausi. Stīvens paskatījās uz savām rokām. Ak, viņš taču tās tā arī nebija nomazgājis! Paskatījās uz māsas bizi – tā vietām bija nosmērēta balta.

– Ups, tas laikam krēmsiers, – Stīvens paspēja nodomāt.

Viņš saprata, ka nāksies par šo nekārtību atbildēt, taču nezaudēja tāpēc savu dzīvesprieku. Nevarēja taču būt, ka šai problēmai nebūtu nekāda risinājuma. Stīvenam patika domāt un risināt. Un viņš domāja. Un domāja ātri.

– Var taču to visu satīrīt, – mazais dinozaurēns klusi ierunājās.

Tētis, kurš bija jau atvēris muti, lai kaut ko teiktu, jūtami atmaiga. Viņam patika, ka bērni uzņēmas atbildību par saviem nedarbiem.

– Jā?! – viņš gribēja dzirdēt, kas vēl mazajam dinozaurēnam sakāms.

– Mūsu ir daudz. Kas gan te tā darba! Pīters var satīrīt šo stūrīti, Agnese – to peļķi, Žanis tur, otrā pusē izlietnei, te pat visiem nav ko darīt…

– Un tu pats? – tētis atkal sarauca pieri.

– Es? Jā, es tīrīšu Annas bizi, – Stīvens nosarka.

Pīters, Agnese un Žanis gan sāka iebilst, ka viss tracis tikai un vienīgi Stīvena dēļ, ka viņam pašam tas viss arī jātīra, tomēr Dinozauru tētis izlēma, ka būs taisnīgi, ja katrs uzņemsies savu daļu atbildības.

Klusām atnākusi un notiekošo vērojusi bija arī Dinozauru mamma. Viņai kaut kas ienāca prātā. Kad dinozaurēni bija sakārtojuši pašu radīto nekārtību, mamma pasauca Stīvenu, aizveda viņu uz viņa paša istabu un teica:

– Es redzu, ka Tev labi sanāk izdomāt risinājumus. Uzdošu tev uzdevumu izdomāt risinājumu, kā panākt, lai vismaz reizi dienā, vismaz vakarā pirms gulētiešanas šajā istabā būtu kārtība.

Nu bija Stīvena reize nopūsties. Viņam nepatika, ka mamma atkal runāja par kārtību. Tā kārtība Stīvenam nekādi nedevās rokā. Turklāt, viņam pašam šī nekārtība nemaz netraucēja. Ja vajadzēja, viņš ļoti labi zināja, kur katra manta atrodas un varēja to sameklēt. Tomēr viņš piekrita padomāt.

Ja Stīvens jautātu padomu tev, ko tu viņam ieteiktu?

Pašam Stīvenam ienāca prātā, ka viņš varētu nesatraukties par kārtību rotaļu laikā, bet ātri visu sakārtot vakarā pirms vakariņām. Mamma atļāva viņam pamēģināt.

Stīvens, laimīgs par jauniegūto brīvību un viņam izrādīto uzticēšanos, iegāja savā istabā. Viņam vēl bija daudz laika. Un tik daudz ideju! Jāuzbūvē veikals no koka klučiem un audumu atgriezumiem. No tās sarkanās kastes iznāktu laba mašīna. Riteņus varētu noskrūvēt no vecā trīsriteņa. Ar to tāpat neviens vairs nebrauc. Vēl jau viņš bija gribējis uztaisīt pats savu grāmatiņu, kur rakstīt piedzīvojumu stāstus. Ar ko lai sāk?

Stīvens darbojās ātri. Pirmais tapa veikals. Dinozaurēnam likās, ka tas varētu būt visvienkāršākais, taču izrādījās, ka nav nemaz tik viegli uzbūvēt tieši tādu veikalu, kādu viņš iepriekš bija izsapņojis. Kluči brīžiem neturējās kopā, bija jādomā, kā tos nostiprināt. Ar auduma gabaliem negāja vieglāk. Tie izrādījās slideni un nepakļāvīgi. Stīvens mēģināja uzlikt veikalam jumtu no lielākiem dēļu atgriezumiem. Tas kādu laiku visu konstrukciju piespieda un noturēja uz vietas, bet, atlika tikai mazajam dinozaurēnam neveiklāk pagrozīties, meklējot, ko vēl varētu savam veikalam pievienot, kā visa būve neveiksmīgi sašķiebās un drīz vien sagāzās. Stīvens bija tuvu asarām. Tomēr nē, viņš nepadosies! Viņš izdomās, kā to visu sastiprināt. Te kaut kur taču bija lielākas un mazākas aukliņas! Tās varētu noderēt.

Taču, tā būvējot un pārbūvējot, Stīvens nepamanīja, ka pienācis vakars. Viņa istabas durvis atvērās, un tur jau stāvēja Dinozauru mamma, atgādinot, ka viņi esot vienojušies par istabas sakārtošanu pirms vakariņām. Stīvens sašļuka. Viņš pat veikalu nebija pabeidzis būvēt, kur nu vēl citas lietas.

– Nē, es vēl neko nepabeidzu! – mazais dinozaurēns enerģiski purināja galvu.

– Mēs taču sarunājām. Tagad ir kārtošanas laiks, – Dinozauru mamma stingri palika pie norunas.

– Vai es drīkstu vismaz neizjaukt savu veikalu un rīt to pabeigt? – Stīvens lūdza.

– Jā, bet pārējo gan tagad ātri jāsakārto.

– Tas labi, ka vismaz veikals nav jānojauc, – Stīvens pie sevis noteica un nopūties ķērās pie darba. Īstenībā vēders jau rūca un prasīja vakariņas. Tas dinozaurēnu mudināja pasteigties. Mamma smaidīja, redzot kā viņas mazais dēlēns cenšas.

– Es domāju, ka tu noteikti iemācīsies katru dienu sakārtot savas mantas, – viņa noteica, pirms iet saklāt vakariņu galdu.

Komentējiet

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s