Kad nieks nemaz nav nieks. Par neizsāpētām zaudējuma sāpēm.

– Hei, ko tu tur ārdies? – rūķis Raimonds neizpratnē apstājās, ieraudzījis savu draugu rūķi Bertoldu pludmalē nikni speram smiltis gaisā.

Bertolds ārdījās ne pa jokam. Ik pa laikam viņš arī izgrūda kādu pērkonīgu rēcienu, it kā uzbruktu kādam savā iztēlē. Bija jocīgi uz viņu tādu noskatīties, jo neviena cita pludmalē nebija. Pat jūra bija neparasti mierīga un rāma. Pavisam reti un miermīlīgi vilnīši ik pēc laiciņa maigi apskaloja krastu. Bertolds taču nekad tāds nebija bijis! Kas īsti viņam atgadījies?

Taču to noskaidrot bija sarežģīti, jo Bertolds nebija runājams. Uz Raimonda jautājumiem viņš atbildēja ar spītīgu klusēšanu. Raimonds nespēja izdabūt no Bertolda ne pušplēsta vārda. Bertolds vienkārši apsēdās smiltīs un cieši skatījās tālumā. Raimonds sajutās neomulīgi. It kā vajadzētu draugam palīdzēt, bet, ja viņš pats nerunā, kā lai palīdz? Vai tev tā ir gadījies, ka draugs neatbild, kad tu  mēģini viņu uzmundrināt? Traki nepatīkama sajūta… Varbūt tu pats esi bijis tas draugs, kuru neviens un nekas nav spējis iepriecināt? Arī tādas sajūtas nav viegli panesamas…

Jā, ne Bertoldam, ne Raimondam negāja viegli. Bertolds turpināja sastindzis sēdēt smiltīs. Raimonds vēlreiz vērīgi palūkojās apkārt. Kas gan tas varēja būt, kas radīja viņa draugā tādas emocijas? Ak, te kaut kā trūka! Jā, vēl vakar te stāvēja Bertolda laiva – tā pati laiva, kuru viņš bija ļoti cītīgi un pamatīgi būvējis vairāk nekā gadu un ar kuru viņš bija plānojis doties savā sapņu ceļojumā. Tagad tās nebija! Kur gan tā palikusi? Raimonds pagājās tālāk pa pludmali. No laivas ne vēsts. Nekur nemētājās pat laivas paliekas, kas būtu varējušas liecināt par kādas nežēlīgas vētras pastrādātiem briesmu darbiem.

– Kur palikusi tava laiva? – Raimonds uzdrošinājās apjautāties.

Bertolds tikai mēmi paraustīja plecus.

– Ak, tad tas ir tas, par ko tu tā bēdājies! Nu beidz!  Laiva nav tā vērta, lai tik traki pārdzīvotu! Gadās, ka kāds nozog laivu. Arī man tā ir gadījies. Nu nekas, uzbūvēsi jaunu! Tev tāda gudra galva un tādas čaklas rokas!

Bertolds nedaudz sarāvās un tā kā sakaunējās. Šajā rūķu ciemā nebija pieņemts daudz un ilgi bēdāties. Katrs, kurš sāka bēdāties, tika uzreiz pamatīgi uzmundrināts un sapurināts. Ja kādam arī tas nelīdzēja, varēja nākties piedzīvot īstu zobgalību vētru. Bertolds to zināja, un viņš bija pārliecināts, ka negrib to izbaudīt uz savas ādas. Viņš saņēma sevi rokās, nogrūda savu sāpi sirds dziļumos un varonīgi uzsmaidīja draugam. Raimonds domāja, ka panācis savu, turklāt varen ātri, un apmierināts uzsita Bertoldam uz pleca:

– Nu re, kāds tu brašs rūķis! Malacis, ka nebēdā par niekiem!

Bertolds pieslējās kājās, un abi rūķi draudzīgi devās uz trokšņaino rūķu ciemata ieliņu pusi. Tur šobrīd, kā katru dienu, gāja vaļā liela jautrība. Raimonds ievilka Bertoldu līdzi bezbēdīgajās rotaļās, un likās, ka viss ir kārtībā.

Turpmākajās dienās Bertolds izturējās gandrīz kā parasti, tikai pie jūras vairs negāja. Taču tam neviens pārāk nepiegrieza vērību. Dažreiz kāds rūķis puspajokam apjautājās Bertoldam, kad viņš sāks būvēt nākamo laivu un vai tad viņa sapņi par ceļošanu būs tik viegli izgaisuši. Bertolds uz to atsmaidīja un neko nepaskaidroja. Taujātājs parasti šo sarunu neturpināja.

Tomēr vēlos vakaros, kad pat šajā trakulīgajā rūķu ciematā viss pieklusa un rūķi devās ieturēt vieglas vakariņas un gatavoties saldam miegam, Bertolds mēdza aizlavīties līdz ciemata nomalei un kādu laiku bezmērķīgi klīst pa novārtā atstātām un gandrīz ar zāli aizaugušām, vientuļām taciņām.

Reiz, kad Bertolds kārtējo reizi devās savā dienas noslēguma pastaigā un bija pilnīgi pārliecināts, ka neviens cits rūķis viņam neseko,  vakara klusumu iztraucēja negaidīts jautājums. Izrādījās, ka kāds viņu jau labu laiku bija vērojis.

– Kāpēc tu vienkārši neuzbūvē jaunu laivu? – no krēslas lēnām iznira tumšs stāvs un ieinteresētā balsī apjautājās.

 Bertolds sajutās kā nedarbos pieķerts. Lēnām viņš aptvēra, ka viņa priekšā nostājusies milzu gliemene Franciska, kura bija slavena ar savu neparasto klusēšanu un īpašo gudrību. Visi zināja, ka Francisku labāk nekaitināt ar muļķīgiem jokiem un nenopietniem jautājumiem. Viņa mīlēja klusumu un dziļas domas un dažreiz neslēpa savu nepatiku pret rūķu virspusējo attieksmi pret lietām. Daži viņu uzskatīja par vecu un garlaicīgu īgņu. Taču pieredzējušākie un gudrākie rūķi zināja stāstīt, ka patiesībā Franciska ir ļoti labsirdīga un ka tad, kad viņa runā, vienmēr pasaka kaut ko patiešām vērtīgu. Runājot gan viņa, lielākoties, tikai tad, kad, viņasprāt, kādam ir vajadzīga palīdzība.

– Sveicināta, Franciskas kundze, – Bertolds neveikli stostījās.

Viņam nemaz negribējās atbildēt uz Franciskas jautājumu. Viņš nebija to gaidījis un bija jūtami dusmīgs par šādu iejaukšanos lietās, kuras labprātāk būtu vienmēr paturējis tikai pie sevis.

– Priecājos par šo tikšanos. Esmu par tevi daudz dzirdējis, un nu tevi redzu, – Bertolds mēģināja novirzīt sarunu uz citu pusi, cerēdams, ka Franciskas interese par viņa lietu nebūs ilga.

Taču padzīvojusī gliemene izrādījās neparasti uzstājīga:

– Es zinu, ka tu tajā laivā biji ieguldījis visu savu sirdi. Es redzēju tevi te katru rītu paejam garām, lai dotos būvēt savu īpašo laivu. Es vēroju tevi no attāluma un pamanīju, ar kādu rūpīgumu tu glīti saliki kopā visas sastāvdaļas, pielīdzināji ikvienu negludumu un aizzieķēji katru mazāko spraudziņu. Es dzirdēju citus rūķus runājam, ka tu tur cīnies par savu sapni, ka šī laiva tevi aizvedīs uz tālām un neredzētām zemēm. Es zinu, ka tava sirds salūza tai rītā, kad tu atklāji, ka laivas vairs nav.

– Kā tu vari zināt?! – Bertolds pēkšņi saniknots iekliedzās, – Neviens to nevar zināt! Neviens nezina, kā tas ir!

– Varbūt… – Franciska mierīgi turpināja, – taču es zinu, kā tas ir zaudēt kaut ko dārgu un vērtīgu, kaut ko, kur tu esi ieguldījis gandrīz vai visu, kas tev ir.

Bertolds neticīgi palūkojās uz milzu gliemeni. Arvien vairāk satumsa, un viņš knapi saskatīja Franciskas seju, taču tik daudz rūķis aptvēra – vairāk sajuta, nekā saskatīja -, ka Franciskas acis labvēlīgi mirdzēja.

– Es reiz zaudēju māju, – Franciska sāka stāstīt.

Bertolds uzmeta acis milzu gliemenes mugurai. Mājas tur patiešām nebija.

– Nē, ne tādu māju, kāda daudziem gliemežiem ir uz muguras, – Franciska sirsnīgi iesmējās, – manas sugas gliemežiem māja nekad nav bijusi uz muguras. Mums sava māja jāuzbūvē pašiem. Tā nu arī es reiz, kā jau kārtīga savas sugas pārstāve, biju uzbūvējusi savu māju. Biju tai veltījusi daudz laika un pūļu. Biju atteikusies no gardākas zāles tālīnajās pļavās un daudzām izklaidēm kopā ar draudzenēm, lai mana māja izdotos gan izturīga, gan skaista. Biju gandarīta par to, kas bija sanācis. Taču, kamēr kādā rītā savā parastajā, lēnīgajā gaitā devos uz upi nopeldēties, kāds nejauks skauģis bija manu māju izpostījis – viņš pat neko nebija nozadzis, vienkārši izpostījis. Izskatījās, ka šis kāds bija ņēmis cirvi un kapājis visu pēc kārtas un pēc tam vēl iestampājis mājas paliekas dubļos. Ak, kā man sāpēja sirds!

– Un kas notika tālāk? – Bertolds  vairs nebija nikns, un viņā bija pamodusies interese par šo stāstu.

– Vai gribi redzēt manu māju? – Franciska ar neslēptu lepnumu piedāvāja.

Bertolds gandrīz jau piekrītoši pamāja, taču paspēja atcerēties, ka viņam bija darīšana ar gliemezi – mājas apskatīšana varētu ievilkties. Lai arī viņš bija atkāpies no savām rūķu ieražām un atnācis šurp tik vēlā vakara stundā, Bertolds nepieļāva domu, ka varētu te aizkavēties un izņēmuma kārtā neiet laicīgi gulēt. To gan ne!

– Paldies, varbūt citreiz, – rūķis pieklājīgi atteicās, – taču tas, ka tu uzcēli jaunu māju, izklausās iedvesmojoši.

– Nē, manu mīļo rūķīt, – Franciska šķelmīgi turpināja, – es nevis vienkārši uzcēlu jaunu māju, es uzcēlu daudzas jaunas mājas.

– Kam tev daudzas jaunas mājas? – rūķim paspruka.

– Man tās nevajag, tev taisnība. Es tās ceļu priekš citiem. Kad izraudāju savas sāpes un izbēdāju savas bēdas par zaudējumu, un izlēmu sākt visu no sākuma, atklāju, ka, pašai nemanot, biju šo mākslu ļoti labi apguvusi. Jaunā māja vairs nebija jābūvē tik ilgi kā pirmā. Es biju tik priecīga, kad sapratu, ka man var atņemt pašu māju, bet neviens man nevar atņemt to, ko es jau biju iemācījusies. Citi gliemeži, redzot, cik raiti man iet, lūdza uzbūvēt mājas arī viņiem. Tā es tiku pie jaunas nodarbošanās. Tagad pat nezinu, vai maz gribētu pagriezt laiku atpakaļ un kaut ko mainīt. Ja mana pirmā māja būtu palikusi neskarta, man pat prātā neienāktu jebkad būvēt vēl kādu. – Franciska pabeidza savu stāstu un dziļdomīgi apklusa.

Pār Bertolda vaigiem ritēja klusas asaras, taču iestājusies tumsa tās paslēpa no sarunu biedrenes.

– Paldies, Franciska, – pēc ieilguša klusuma brīža Bertolds beidzot teica, – es noteikti tevi kādreiz apciemošu.

Kā jau īsts rūķis, sajutis tuvojamies savu negrozāmo gulētiešanas laiku, Bertolds steidzās atvadīties no milzu gliemenes. Nevarēdams savādāk izteikt to, kas darījās viņa sirdī, Bertolds sirsnīgi papliķēja Franciskai sānus. Šķiet, ka Franciska visu saprata. Viņa mīlīgi pielieca pie Bertolda pleca vienu no saviem taustekļiem.

Kā nometis no pleciem smagu nastu, rūķis priecīgi skrēja mājup. Par dzirdēto vēl vajadzēja kārtīgi padomāt, tomēr vienu Bertolds zināja pavisam droši – jau rīt viņš dosies atkal uz jūras malu un sāks būvēt savu jauno laivu.

Komentējiet

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s