Atkal tā matemātika. Viens lēmums var mainīt visu.

– Atkal tā matemātika! – mazā trusīte Ramona žēlojās mammai. Viņai tik ļoti negribējās pildīt matemātikas mājasdarbu. Matemātika likās tik nežēlīgi grūta. – Es taču nekad nebūšu matemātiķe, nu kam man to matemātiku vajag!

Mamma nopūtās. Viņa arī bija mazliet piekususi atkal un atkal mēģināt Ramonu pārliecināt, ka matemātika nav nemaz tik slikta. Viņa bija norūpējusies, jo redzēja, ka Ramonai matemātika, patiesībā, tīri labi padodas, un grūti ir tikai daži uzdevumi. Taču Ramona bija pilnīgi pārliecināta, ka matemātika ir visbriesmīgākā lieta pasaulē, ka uzdevumi ir pārāk sarežģīti vai arī viņai nav ne mazākās kripatiņas talanta.

– Nē, es negribu to matemātiku, negribu, negribu, negribu… – viņa pie sevis purpināja katru reizi, kad bija jāpilda kārtējais mājasdarbs. – Nē, es labāk gatavošu visai ģimenei vakariņas vai adīšu zeķi! Mammu, tev taču patiks, ja es tev uzadīšu jaunas zeķes! Man tas labi sanāk. Es ātri uzadīšu. – dažreiz Ramona mainīja taktiku un ķērās pie mammas pierunāšanas. Taču mamma joprojām domāja, ka matemātikas mājasdarbs nav nekas tik briesmīgs, lai Ramona nevarētu tikt ar to galā. Tad mazā trusīte uztaisīja pavisam vārgu sejas izteiksmi un izlikās slima, lai tikai viņu liktu mierā. Pamazām Ramona bija kļuvusi par īstu speciālisti dažādu aizbildinājumu izdomāšanā, kas viņai deva iespēju kādu reizi izvairīties no tiem nejaukajiem matemātikas uzdevumiem.

Reiz vienā no tādām reizēm, kad Ramona vai līda no ādas laukā, lai tikai mamma padotos vai nejauši aizmirstu par viņas mājasdarbu, ciemos bija atnākusi krustmāte. Krustmāte klusi noskatījās Ramonas izdarībās, neko neteica, bet neilgi pirms promiešanas izteica savai mīļajai krustmeitai piedāvājumu brīvdienās doties ciemos pie Cerības elfiem. Cerības elfi esot tādas labestīgas būtnes, viņi vienmēr priecājas uzņemt ciemiņus, un tas mežs… krustmāte domāja, ka Ramonai tur noteikti patikšot. Tā kā trusītei Ramonai patika piedzīvojumi, viņu nevajadzēja ilgi pierunāt. Ar prieka piepildītu sirdi viņa bija pat gatava šoreiz bez kurnēšanas izpildīt matemātikas uzdevumus.

Vēl sajūsminātāka viņa bija, kad pienāca gaidītā diena un varēja jau uzreiz pēc brokastīm doties pie krustmātes, lai tālāk abas kopā apciemotu noslēpumainos elfus.

Krustmāte viņu jau gaidīja savas mājas pagalmā, sirsnīgi apskāva un aicināja nekavēties.

 – Līdz elfu mežam gabaliņš kājām ejams, taču tas labi, jo pa ceļam varēšu tev vairāk pastāstīt par šo mežu. Tas nav parasts mežs.

Ramonai priekā mirdzēja acis. Jā, viņai tik ļoti patika neparastas lietas!

– Redzi, Ramona, šajā mežā mēs sākam redzēt to ko citādi neredzam, – krustmāte iesāka. – Dažreiz tas, ko ieraugām, ir ļoti skaisti, dažreiz var būt arī nepatīkami vai pat biedējoši.

Ramona skatījās savā krustmātē lielām acīm.

– Turklāt, šajā mežā visas lietas ir lielākas un iespaidīgākas, nekā parasti.

Ramonas acis kļuva vēl lielākas.

– Ko gan es tur ieraudzīšu? – viņa aizdomājās, kamēr krustmāte turpināja savu stāstāmo.

 – Ir viens noteikums. – viņa skaidroja – Lai ko arī tu tur ieraudzītu, nedrīksti zaudēt cerību! Ramona klusējot pamāja, lai arī šī prasība viņai likās dīvaina.

Krustmāte parunāja vēl par šo un to, un lēnām viņas jau bija nonākušas pie noslēpumainā meža. Ieejot mežā iekšā, Ramonu pārsteidza neaprakstāms skaistums. Mežs bija maigas gaismas pieliets un staroja visdažādākajās krāsās.  Putni medaini dziedāja, zem kokiem auga raibu raibās puķes un kārdinošas ogas. Zaķi un stirnas nāca ceļiniecēm klāt un nemaz nebaidījās. Un Ramona aizmirsa par jebkādām rūpēm un raizēm. Viņa steidzās salasīt ogas un saplūkt puķes, un priecāties. Puķēs viņa atklāja kādas iepriekš neredzētas radībiņas.

 – Tās ir Cerības laumiņas, – krustmāte, kas visu laiku centās turēties krustmeitai blakus, paskaidroja.

– Ak, cik jaukas! – Ramona priecājās.

Jo vairāk viņa priecājās, jo vairāk tādu laumiņu ieraudzīja sev apkārt. Diez, no kurienes gan viņas tik lielā skaitā pēkšņi uzradušās!

Krustmāte teica, ka viņām jādodas tālāk, jo elfu pils esot pašā meža vidū. Ramona līksmi tecēja krustmātei līdzi. Mežs bija pilns ar labi iestaigātām taciņām, un kādu laiku viņas abas gāja uz priekšu vieglā pastaigas solī. Taču kādā brīdī viņas attapās purva malā. Purvs bija krāšņs un ne mazāk acij tīkams kā viss pārējais mežs, taču pat tāda maza un bezbēdīga trušu meitene kā Ramona ļoti labi saprata, ka purvā nevar likt kāju visur, kur ienāk prātā. Aiz purva jau varēja redzēt elfu pili. Ak, tā bija tik tuvu! Likās dīvaini, ka pāri purvam neved nedz laipa, nedz iestaigāts ceļš. Ramona jautājoši paskatījās uz krustmāti.

Krustmāte, kas parasti visu zināja, arī izskatījās mazliet apjukusi. Iet pāri nepazīstamam purvam viņa neuzdrošinājās, tāpēc aicināja savu krustmeitu meklēt apkārtceļu.

Ramona sajutās nogurusi. Viņai sāka gribēties ēst.

– Ak, krustmāte jau tāda liela un stipra, viņa nesaprot, cik tādai mazai Ramonai grūti, – trušu meitenes prātā iezagās rūgtas domas un sirdi pārņēma izmisums.

Viņa noslīdēja zemē un sāka žēli raudāt.

– Ak, Ramona, nezaudē cerību! – krustmāte centās viņu atgriezt atpakaļ gaišajā noskaņojumā.

Taču Ramona neklausījās. Viņai turpinot raudāt un sūdzēties, virs galvām sāka savilkties melni mākoņi un tiem līdzi nāca visādi nešpetni kukaiņi. Ramona nezināja, vai tie bija odi vai dunduri, vai vēl kāda cita viņai nepazīstama suga, taču viņa ik pa laikam sajuta šo kukaiņu nejaukos dzēlienus un iekrita vēl lielākā izmisumā.

– Re, krustmāt, uz cik briesmīgu mežu tu mūs abas esi atvedusi! Te tikai visādi mošķi dzīvo, un, turklāt, tik nejauks laiks! Negribu ne elfus, ne mežu, gribu mājās!

Krustmāte gan izskatījās tikpat mierīga kā parasti:

– Ramona, atceries, tikko te vēl bija brīnumjauks laiks un brīnišķīgas ogas un puķes, un burvīgas meža radības. Un tās atkal atgriezīsies. Negaisa mākoņi nebūs ilgi. Tie pāries. Atkal uzspīdēs saule. Atceries, cik skaista ir elfu pils, uz kuru mēs ejam. Mēs varam mazliet atpūsties, ja tu esi nogurusi, bet tad celsimies un iesim tālāk. Mēs atradīsim ceļu! Šajā mežā visi, kas nezaudē cerību, atrod ceļu. Nezaudē cerību, Ramona!

Ramona nebija gaidījusi tādu atbildi. Viņa mazliet norima un pacēla uz augšu saraudātās acis. Patiesi, likās, ka aukstais vējš, kas bija atdzinis mākoņus, arī pierimst un tumšajās debesīs uz brīdi atkal pavīdēja saule. Līdz ar saules stariem šurp traucās zeltainas laumiņas.

– Re, laumiņas nāk mums palīgā! Turpināsim cerēt, Ramona! – krustmāte meiteni uzmundrināja.

Taču Ramona jau bija paspējusi vēlreiz paskatīties arī uz bezcerīgo purvu un savā prātā izrēķināt, cik ilgs laiks paies, kamēr viņas, ejot apkārt, nonāks elfu pilī. Trušu meitene atkal mirka asarās. Viņa paspēja arī pamanīt, ka zeltainās laumiņas nespēj atlidot viņām palīgā. Spēcīga vēja brāzma tās aizturēja un, lai kā viņas cīnījās un turējās pretim, pret šo vēju tās neko nevarēja izdarīt.

– Laumiņas mums neko nespēj palīdzēt, – Ramona šņukstēja.

Debesis atkal apmācās pavisam tumšas.

 – Ramona, nezaudē cerību! Šīs laumiņas nevar tev palīdzēt, ja tev nav cerības. Tās ir Cerības laumiņas. Viņas pievelkas tur, kur sajūt cerību. Cerība ir viņu barība. Cerība viņām dod spēku. To labā, kam ir stipra cerība, viņas var izdarīt daudz, ļoti daudz. Ramona, man ir cerība. Vai tev arī ir cerība? Atceries, pirms ienācām šajā mežā, es tevi brīdināju.

Ramona sāka kaut ko saprast. Mežs bija kā viņas dvēseles spogulis. Hm… Ja tik vien vajadzēja, kā nezaudēt cerību, tad to Ramona varēja gan. Viņa taču bija ņipra un dzīvespriecīga meitene. Ramona nopurinājās, saboza vaigus un pieņēma lēmumu domāt cerības domas par spīti visam. Turpmāk viņa sev teiks, ka viss beigsies labi, ka viņa kopā ar krustmāti atradīs ceļu uz elfu pili un ka viņa ir pietiekami stipra un var šo garo ceļu izturēt. Gandrīz vai tajā pašā brīdī tumšie mākoņi izklīda, mežā atkal bagātīgi ieplūda saules gaisma, un skaistās laumiņas bariem vien laidās abām viešņām palīgā.

– Varbūt mēs varam laumiņām pajautāt īsāko ceļu, – Ramonai ienāca prātā.

– Jā, kā gan mēs par to agrāk neiedomājāmies, – krustmāte piekrita.

Izrādījās, ka laumiņas zina, kā pāriet pāri bīstamajam purvam. Viņas rādīja ceļu soli pa solītim. Laumiņas pavisam precīzi juta, uz kura cinīša drīkst likt kāju un uz kura – labāk ne. Pavisam īsā laikā mazā trusīte Ramona ar savu krustmāti jau stāvēja elfu pils priekšā un tika karaliski uzņemtas.

Ramona bija iedomājusies, ka elfi ar viņām daudz runās par nopietnām un dziļām lietām, dos gudrus padomus. Viņa bija nedaudz nobažījusies, ka krustmāte varbūt gribēs, lai viņa runā ar elfiem par savām matemātikas grūtībām. Taču nekas tāds nenotika. Elfi tikai priecīgi tērzēja par dažādiem niekiem, daudz jokoja, cienāja viņas ar gardumiem, stāstīja par savu mežu un izrādīja savu pili, un ik pa laikam draudzīgi apjautājās te vienai, te otrai par dažādām sadzīviskām lietām. Elfi gribēja zināt par Ramonas mīļākajām rotaļlietām, viņas nākotnes sapņiem un to, kas viņai vislabāk garšo. Ramonai tas tīri labi patika.

Izciemojušās Ramona un viņas krustmāte devās mājup, un Cerības laumiņas viņas uzticīgi pavadīja līdz pašai meža malai.

Tai vakarā, pārradusies mājās, trušu meitene bija neparasti laimīga. Mamma uzreiz pamanīja, ka Ramona staro. Viņai bija tik daudz ko saviem mājiniekiem stāstīt – gribējās tā izstāstīt, lai arī viņi mazliet sajustu un piedzīvotu neparastā meža gaisotni. Tā nu Ramona stāstīja, cik tur spoža saule, cik daiļas puķes, cik bagātīgs ogu klāsts, cik jaukas un izpalīdzīgas laumiņas un cik prieka pilni paši elfi. Viņai pagaidām negribējās runāt par purvu. To Ramona atstāja citai reizei.

Kad pēc pāris dienām mamma viņai atgādināja par matemātiku, trusīte, kā jau bija pieradusi, sāka dedzīgi protestēt un pat ieslēdzās savā istabā, lai mamma nevarētu viņai tikt klāt. Taču tur viņa atcerējās par purvu un par cerību… un apstājās… un aizdomājās.

– Hm… Varbūt to varētu pamēģināt arī šeit? Vienkārši nezaudēt cerību un mēģināt… Varbūt arī šeit man kāds varētu palīdzēt? – meitene sāka prātot.

– Mammu, vai tu man varētu paskaidrot šo uzdevumu! – mamma pēc brīža sev par lielu pārsteigumu izdzirdēja no Ramonas istabas.

– Bet protams, – viņa apmulsusi, bet cerības pilna atbildēja.

Komentējiet

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s