Mazā lāča lielais biznesa plāns. Pacietība nes augļus.

– Hei, skaties, kādas ogas! Nu gan pieēdīšos pilnu vēderu!– parasti tik laiskais lācēns Gogs pēkšņi bija kļuvis zibenīgi ātrs un pāris lēcienos bija iekšā avenēs. Viņš grāba avenes lielām saujām un aizgūtnēm stūķēja tās mutē. Aveņu sula tecēja gar viņa lūpu kaktiņiem, kad viņš saldā apmierinājumā, uz brīdi apstājies, uzsmaidīja saviem brāļiem, kuri nez kāpēc vilcinājās.

Brāļi viņam mulsi atsmaidīja, un tad lēnām brida iekšā avenēs. – Pag, man tak līdzi ir groziņš. Bija paredzēts sēnēm, bet avenes jau nav mazāk vērtīgas, salasīšu tās, – brālis Teodors vienmēr bija izcēlies ar apdomīgumu. – Ak, Teodor, kam tev tas groziņš, izbaudi taču vienreiz kaut ko tāpat vien! Nav taču vienmēr viss jāstiepj mājās un jākrāj! – Gogu šī Teodora īpašība vienmēr bija kaitinājusi, un tagad tas manāmi izlauzās uz āru. – Es domāju, ka Teodoram taisnība, tik raženas avenes vajadzētu pielasīt arī groziņā, ne tikai vēderā. Mājās varēsim ar tām iepriecināt citus, – brālis Franks iestājās par Teodoru.

Gogs kaut ko pie sevis neapmierināti norūca, demonstratīvi uzgrieza abiem pārējiem lāčiem muguru un turpināja krāmēt avenes tikai un vienīgi savā vēderā, kamēr Teodors ar Franku, čakli strādājot, pamanījās gan vēderu jūtami piepildīt, gan groziņu ar ievērojamu kaudzi pielasīt.

Pa ceļam uz mājām Teodoram ienāca prātā ideja, ka, ja viņš savu ogu daļu saceptu plāceņos, sanāktu vairāk, un viņš varētu pacienāt arī kaimiņus. Teodoram bija dāsna sirds, un viņam patika uzņemt ciemiņus. Franks draudzīgi pasmējās par sava brāļa pārcentību, taču tā lika viņam aizdomāties. Pavairot savākto labumu… Nav slikta doma. Hm… Kā to varētu vēl vairāk pavairot? Pārspēt Teodoru plāceņu cepšanā? Nē, nav vērts pat mēģināt. Tur viņš ir īsts meistars. Varbūt iemainīt ogas pret kaut ko vērtīgāku? Kas gan tas varētu būt?

Netālu no mājām kāda maza taciņa nogriezās pa kreisi un aizvijās uz Franka krusttēva māju. – Sen neesmu redzējis savu krusttēvu, – jaunais lācis domīgi ierunājās. – Tu jau vari viņu kaut vai tūlīt apciemot, – Teodors, daudz nedomājot, atsaucās. Franks paskatījās uz ogām, paskatījās vēlreiz uz taciņu: – Jā, liekas, ka šī būs īstā reize. Došos sagādāt krusttēvam pārsteigumu, un jums pievienošos vēlāk, uz vakariņām.

Gogs lielā neizpratnē noskatījās aizejošajam brālim pakaļ, taču izlēma neiejaukties. Nebija jau pirmā reize, kad viņš Franku nesaprata.

Jau pēc īsa brīža Franks, priecīgs un mazliet nebēdnīgs, stāvēja uz sava krusttēva mājas sliekšņa un bez kautrēšanās skaļi nokliedzās: Hei, krusttēv! Vai ciemiņus negaidi? Varēja dzirdēt, kā mājā iekšā nočīkst kādas durvis un atskan šļūcoši soļi.

– Negaidu gan, – durvīs parādījās no diendusas miega izrauts, izspūris milzīgs lācis. – Taču nāc vien iekšā, – krusttēvs labsirdīgi norūca. Franks izspraucās cauri durvīm krusttēvam pa priekšu un uzreiz sajutās kā mājās. Nav jau nekāds brīnums – agrāk viņš te bija bieži ciemojies un pazina katru mazāko stūrīti, zināja pat, kur krusttēvam parasti zirnekļu tīkli sarodas.

– Krusttēv, man ar tevi nopietna runāšana, – jaunais lācis ķērās pie lietas. – Es zinu, ka tev patīk, ka kāds tev salasa svaigas ogas brokastīs. Kā būtu, ja es kādu laiku nāktu uz šejieni katru rītu, nestu tev svaigas ogas, bet tu man iemācītu pagatavot tādus skaistus māla traukus, kādus tu vien māki izveidot un kādus nekur citur es vēl nekad neesmu redzējis.

– Ak, redz kas par lietu! – krusttēvs atplauka platā smaidā. – Un ko tu plāno darīt ar tiem traukiem, kad būsi apguvis podnieka mākslu? – viņš painteresējās. – Es tos pārdošu, un tā nopelnīšu pats savu naudu. Rudenī visiem lāčiem vajadzēs daudz tādu podu. Es domāju, ka atradīsies tādi, kas nopirks arī manis taisītos.

Krusttēvu aizkustināja jaunā censoņa apņēmība, un viņš piekrita šādai sadarbībai. Paša brāļi gan, vakarā uzzinājuši par Franka nodomu, skatījās uz viņu visai neticīgi. – Tas taču tik apgrūtinoši, – Gogs centās viņu atrunāt: – Katru dienu lasīt ogas un vēl mācīties. Kad tas vēl būs, kad tu varēsi kaut ko pārdot un saņemt par to samaksu. Pat Teodoram likās, ka tās ir pārāk lielas pūles. Nevarot jau zināt, vai tie podi maz Frankam sanākšot pietiekami labi un vai citi lāči tiešām gribēs tos pirkt.

Taču Franks nepadevās iespaidošanai un savu nodomu īstenoja. Visu atlikušo vasaru un gandrīz vēl visu rudeni viņš nesa krusttēvam ogas, mīcīja mālus un veidoja podus. Tik labi kā krusttēvam viņam patiešām nesanāca, bet pamazām tie sāka izskatīties pēc tādiem, ko var droši nest uz Lāču tirgu – tie nu jau ne ar ko nebija sliktāki par citiem tur izstādītajiem traukiem.

 – Nu ko, brāļi, tagad arī es varu sarīkot ballīti! – teica Franks, nopelnījis savu pirmo naudu. Gogs jutās pavisam neērti, un pat Teodoram bija ko padomāt. Franks gan uz viņiem ļaunu prātu neturēja un uzaicināja viņus vienu par savu viesību vadītāju, otru – par galveno pavāru. – Vislabākais tajā ir tas, ka podus es varēšu turpināt taisīt līdz pat ziemas guļai un atsākt jau agrā pavasarī, kad nekādu ogu vēl nebūs, – Franks gandarīts piemiedza saviem brāļiem ar aci un steidzās sapirkt visu nepieciešamo, lai ballīte varētu sākties.

Komentējiet

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s