Citāda dāvana. Kad apkārtējie vēl nemaz nenojauš, cik tava dāvana ir vērtīga.

Kādā cienījamā un pat diezgan slavenā elfu ģimenē piedzima vēl viens mazs elfiņš. Elfiņš bija septītais elfu bērns šajā ģimenē, un visi pārējie elfu ģimenes locekļi viņu ļoti mīlēja un lutināja, bučoja vienā bučošanā un apbēra ar visiem iespējamajiem labajiem vārdiem. Mazais elfiņš auga dzīvespriecīgs un laimīgs.

Visi elfi piedzimst ar kādām īpašām dāvanām, kuras viņiem pēc tam dzīves laikā jāizmanto, lai palīdzētu citiem. Elfi ļoti lepojas gan ar savām, gan citu elfu dāvanām un ar to, ka ir elfi un ka ir radīti, lai pasauli padarītu labāku.

Elfiņa tētim bija tāda īpaša dāvana palīdzēt saslimušajiem,  elfiņa mamma, savukārt, mācēja pagatavot visgardākos ēdienus pasaulē, turklāt viņa izdomāja apbrīnojami smeķīgas un pat acij tīkamas maltītes arī tad, kad likās, ka mājās vairs īsti nekā ēdama nav.

Mazā elfiņa brāļiem un māsām arī katram bija sava īpašā dāvana. Brālis Rufuss bija īsts spēkavīrs. Viņš steidzās palīgā tur, kur kādam uzbruka nejauki huligāni vai laupītāji. Lielā māsa Marta bija skolotāja un apmācīja gan elfu, gan citu radību mazuļus dzīves gudrībās. Viņa daudz lasīja biezas grāmatas un mēdza palīdzēt ar padomu arī tiem, kas bija iekūlušies kādās nepatikšanās, stāvēja dzīves krustcelēs vai jutās bezcerīgi un nomākti. Māsa Elīza rūpējās par augiem un labprāt pačukstēja dārzniekiem, kādas puķes vislabāk stādīt vienu otrai blakus un kā izglābt tos augus, kuri bija sākuši nīkuļot. Brālim Tomasam patika motori un mašīnas, un viņš bija īsts izgudrotājs, kad vajadzēja atrisināt kādas tehniskas ķibeles. Māsa Anda spēlēja vijoli. Viņa mācēja ielikt dziesmās dzīves priekus un bēdas, uzvaras un zaudējumus. Visbeidzot, brālis Viktors rūpējās par likumiem un kārtību. Viņš bija stingrs un taisnīgs un bija panācis, ka elfi jau ilgu laiku dzīvoja mierā un drošībā gan paši savā starpā, gan ar citām radībām.

Mazajam elfiņam paaugoties, visi ģimenes locekļi viņu vēroja un centās uzminēt, kāda gan būs viņa īpašā dāvana. Taču viņi to nekādi nespēja noteikt. Mazais elfiņš bija ļoti piemīlīgs un draudzīgs, labprāt padarīja šo un to, bet ne par vienu lietu neizrādīja patiešām dziļu interesi. Elfi bija ļoti pacietīgi un turpināja gaidīt un cerēt, ka mazā elfiņa īpašā dāvana izpaudīsies kaut kad vēlāk. Taču nekā. Elfiņš labprāt mazliet pacilāja svarus kopā ar brāli Rufusu, tomēr nopietni trenēties ij nedomāja. Viņam patika lasīt un mācīties tāpat kā māsai Martai, taču viņš neizrādīja ne mazāko vēlēšanos pats kādam kaut ko iemācīt. Elfiņam labāk patika klausīties, ko stāstīja citi, nevis pašam daudz runāt. Elfiņš mīlēja gan augus, gan dzīvniekus, taču tikai tik daudz, lai par viņiem priecātos. Ar motoriem un mašīnām viņš nesapratās, kaut arī labprāt padeva brālim Tomasam kādu skrūvi vai atslēgu, kad bija jāsalabo mašīna vai motorolleris. Elfiņam patika spēlēt flautu, tas gan! Taču viņš izrādījās mazliet par slinku, lai šo mākslu apgūtu pietiekami labi. Brālim Viktoram dažreiz likās, ka varbūt no mazā elfiņa sanāktu godīgs un taisnīgs likumu sargs, taču pats elfiņš tikai smējās un purināja galvu, kad brālis par to ierunājās.

Elfiņš auga, bet tā arī neizrādīja ne par vienu lietu tādu acīs krītošu interesi. Elfiņa vecākiem tā bija liela sāpe. Viņi nesaprata, kā gan viņu bērns varēs dzīvot kārtīgu elfu dzīvi bez savas īpašās dāvanas. Brāļi un māsas arī bija pamatīgi apjukuši. Tikai visvecākais no elfu vectēviem teica, ka, viņaprāt, mazā elfiņa dāvana parādīšoties tad, kad būs pienācis īstais laiks.

Tikmēr, pēc daudziem miera gadsimtiem, elfu cilts mierīgā dzīve bija apdraudēta. Rūķi no kādas tālas zemes nez kāpēc bija pēkšņi atcerējušies senus pāridarījumus un pieteikuši elfiem karu. Elfi apzinājās, ka ir gudri un spēcīgi, tomēr saprata, ka karš nav nekas labs un tā iznākums nekad nav skaidri zināms. Katram bija savas idejas, kā rīkoties. Vieni gribēja uzreiz ķerties pie ieročiem un sadot tiem nejaukajiem rūķiem tā, lai viņiem nekad vairs neienāktu prātā tik muļķīgas iedomas. Citi domāja, kā to atrisināt mierīgā ceļā, ar gudrību. Satraukums un spriedze darīja savu, un elfi sāka arvien vairāk savā starpā strīdēties.

Mazais elfiņš, kurš īstenība bija jau krietni paaudzies un kļuvis par jaunu, staltu un iznesīgu elfu jaunekli, klausījās visos pēc kārtas, un viņam likās, ka ikvienam no viņiem bija kāda daļa taisnības. Tikai kāpēc gan viņi paši cits citu nedzirdēja? Kāpēc viņi bija tik ļoti pieķērušies katrs savai pārliecībai? Jaunajam elfam tik ļoti gribējās savējiem palīdzēt. Tomēr, cenšoties iejaukties visiem pa vidu, viņš neko nepanāca. Neviens viņu nedzirdēja un neņēma vērā. Ko lai te iesāk?! Jaunais elfs izlēma apciemot elfu vectēvu, kuram taču tik daudz dzīves gudrības, bet par kuru šajā strīdu karstumā pārējie elfi bija piemirsuši.

Elfu vectēvs, izrādījās, bija pamatīgi norūpējies par notiekošo. Nē, ne par rūķiem, tie viņu nesatrauca. Elfu vectēvs bija norūpējies par pašu elfu strīdiem. Viņš teica, ka elfu spēks slēpjas viņu mierā un vienotībā un ka pārējie elfi par to nez kāpēc ir aizmirsuši. Jā, vienotība! Jaunais elfs neko nezināja par elfu spēka likumiem, bet vienotība viņam vienmēr bija patikusi. Viņa sirds iedegās ilgās būt tam, kurš paveic šo uzdevumu – apvieno sašķēlušos elfus, lai viņi varētu uzvarēt.

Jaunais elfs izdomāja, ka runās ar elfiem pa vienam, jo barā viņi vairs nebija spējīgi klausīties. Pagāja vairākas dienas, līdz viņš apstaigāja visus elfus un ar katru sirsnīgi un mierīgi aprunājās. Elfi jutās pateicīgi, ka ir atradies kāds, kas vēl nav zaudējis savaldību un kas vairāk klausās, nekā runā. Uzklausīti un saprasti, arī viņi bija gatavi vairāk ieklausīties. Jaunais elfs viņiem atgādināja par elfu spēka likumiem. Ak, kā gan viņi bija varējuši par tiem aizmirst?!

Atjaunojuši vienotību, elfi izlēma, ka būs gatavi karam, ja vajadzēs, taču vispirms sūtīs pie rūķiem vēstnešus ar bagātīgām dāvanām. Ja nu rūķu dusmas tomēr noplok! Rūķi ir samērā alkatīgi. Varbūt dārgās dāvanas viņiem liks apstāties un atkāpties.

Jaunais elfs tika izvēlēts par galveno sūtni. Liekas, ka neviens no visas elfu cilts vairs nešaubījās, ka šim elfu jaunietim tomēr ir sava īpašā dāvana – viņš bija īsts miera nesējs un strīdīgo pušu apvienotājs.

Komentējiet

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s