Viens lācītis, bet divi rūķa bērni. Kā sadalīt?

– Atdod, mans!

–  Nē, tas ir mans lācītis! Es pirmā viņu paņēmu! Āāāāāāāāāa! – rūķu meitene Eke kliedza, cik spēka, lai panāktu savu.

– Nē, es pirmais paņēmu. Es tikai biju aizgājis padzerties. Es jau pirms tam biju paņēmis šo lācīti un jau biju iesācis būvēt viņam māju. Āāāāāāāāāāā! – Īds nemaz nedomāja atpalikt. Arī viņš mācēja skaļi kliegt un bija pārliecināts, ka pārkliegs Eki un dabūs kāroto mantu atpakaļ.

Rūķu puika Tomass, nevarēdams lielo traci izturēt, cik tik spēka joza pie auklītes, kurai bija uzticēts viņus visus pieskatīt un kura tieši tajā brīdī virtuvē vārīja dārzeņu zupu.

– Auklīt, auklīt! Eke ar Īdu kaujas!

Auklīte savā prātā tūlīt iztēlojās, kā Eke ar Īdu, ieķērušies viens otram pinkainajos matos, vārtās pa grīdu.  – Ak, ka tik viens otru nopietni nesavaino, – ātri pie sevis noteikusi, viņa metās mazos rūķēnus glābt.

Auklītei par lielu atvieglojumu, Eke ar Īdu nedz plēsa viens otram matus, nedz vārtījās pa grīdu, tikai cīnījās par nabaga lācīti un kliedza, cenšoties viens otru pārspēt skaļumā.

Auklītes parādīšanās lika mazajiem cīnītajiem mazliet novērsties no lācīša un sava strīda, taču pilnīgi apklust viņi netaisījās. Padoties neviens negribēja. Auklīte sarauca pieri, kas viņai piešķīra tādu domīgu sejas izteiksmi. Mazie kliedzēji sāka nevaldāmi sūdzēties.

– Viņš atņēma man manu lācīti! – Eke pirmā žēlabainā balss tonī pavēstīja.

– Nē, tas bija mans lācītis! – Īds palika pie sava.

– Nē, mans! Mans! Mans! Mans! – Eke jau atkal sāka kliegt.

– Mans! Mans! Mans! – Īds kliedza pretī.

Auklīte noņēma no sienas plāksnīti, uz kuras bija rakstīts “Rūķi nesaskaņas risina ar cieņu” un pēc kārtas to izteiksmīgi parādīja katram rūķa bērnam.

Eke aprāvās. Viņa atcerējās, ka vēl šorīt viņi visi bija par to runājuši un viņa pati bija piekritusi, ka jā, kad būs nesaskaņas ar citiem rūķa bērniem, viņa centīsies risināt tās ar cieņu. Cieņa – tas izklausījās tik skaisti un cēli, taču mazam rūķim tik nesaprotami. Taču Eke arī atcerējās, ka bija runa par nekliegšanu, nesišanu, nekošanu un tamlīdzīgām lietām. Tiem, kas juta, ka viņiem tā mierīgi risināt nesanāks, bija izveidota Nomierināšanās istaba, kur varēja iet izkliegties, klapēt spilvenus, plēst vecas mantas vai vienkārši padomāt. Ekei bija apņēmusies to visu ievērot, taču tagad sirds viņai bija tik pilna, un tik ļoti negribējās piekāpties Īdam. Un lācītis viņai bija tik svarīgs! Eke jau bija izdomājusi veselu stāstu par šo lācīti un trakoti ilgojās to ātrāk izspēlēt. Viņa paslepšus uzmeta skatienu auklītei. Izskatījās, ka auklīte nepiekāpsies, un Ekei būs jāiet nomierināties Nomierināšanās istabā.

Īds nemaz negribēja atcerēties nekādus Rūķu likumus. Viņš bija pārliecināts, ka viņam tikusi nodarīta netaisnība. Vai Rūķu likumos vispār bija kaut kas par netaisnībām – par tādām pavisam īstām netaisnībām? Caur pieri viņš neapmierināti paskatījās uz auklīti. Vai viņa maz saprot, kā Īds jūtas. Kā gan viņa pati maz justos viņa vietā. Tomēr Īds vairs nekliedza. Viņš tikai pie sevis piktojās un prātoja, kā lai te panāk savu taisnību.

– Kad jūs nekliegsiet un būsiet nomierinājušies, mēs varam mierīgi visu izrunāt, noskaidrot un atrisināt. – auklīte paskaidroja.

Īdam tas deva cerību. Viņš jau labvēlīgāk sāka prātot, kā auklīti pārliecināt, ka lācītis pienākas viņam. Eke joprojām nespēja pilnīgi savaldīt savas emocijas. Viņai nesanāca tā uzreiz apklust pēc tik traka brēciena, tāpēc viņa vēl kādu laiku klusiņām pačerkstēja, līdz lēnām norima.

– Es saprotu, ka tas lācītis ir ļoti pievilcīgs, un ka jums abiem gribas ar viņu spēlēties. Varbūt mēs varam sarunāt, ka jūs tagad katrs atsevišķi man izstāstāt, kas īsti notika. Eke, vai tu vari man izstāstīt?

– Es pirmā paņēmu to lācīti. Te neviena nebija, lāctis bija brīvs, es to paņēmu, un tad atnāca Īds un sāka man to lācīti ņemt nost, – Eke pat apraudājās, cik viņai tas bija licies sāpīgi.

– Labi. Un kā tu to visu redzi, Īd?

– Es tikai biju aizgājis padzerties. Es jau spēlējos ar to lācīti. Padzeršanās neskaitās.

Kā domā tu? Kuram bērnam pienākas lācītis? Vai var šo situāciju atrisināt tā, lai beigās visiem ir labi?.

Rūķiem nebija nekādu noteikumu par padzeršanos. Auklīte domāja, ka lācītis pienākas Īdam, tomēr viņai gribējās iepriecināt arī Eki. Auklīte piedāvāja abiem rūķa bērniem paspēlēties kopā – izdomāt stāstu, kurā būtu gan lācītis, gan citas rotaļlietas, un tad kopā to izspēlēt.

– Bet es tad spēlēšu to spēli ar lācīti, – Eke atkal iesaucās.

– Nē, es, – Īds joprojām nepiekāpās.

Auklīte nopūtās.

– Nu tad nekas cits neatliek, kā spēlēties pēc kārtas. Tad tev, Eke, tomēr būs jāpagaida, kamēr Īds paspēlēsies ar lācīti. Īds priekā un gandarījumā staroja. Eke sabēdājusies nokāra galvu, tomēr pieņēma šo kārtību.

Tad pēkšņi Tomass, kurš līdz tam visu notiekošo bija vērojis klusējot, aizskrēja uz rotaļu istabas tālāko stūri. Tur viņš ilgi rakās pa mīksto rotaļlietu kasti, līdz beidzot līksmi visiem paziņoja:

– Man likās, ka te jābūt, un te patiešām ir! – pacēlis augstu gaisā, Tomass turēja rotaļu lācīti, kas bija gandrīz tāds pats kā tas, par kuru tik dedzīgi bija strīdējušies Eke un Īds. Visi varēja atviegloti uzelpot.

“Divi rūķa bērni, bet viens lācītis. Kā sadalīt?” audio formātā.

Komentējiet

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s