Tauriņu dejas. Mana brīvība blakus citu brīvībai.

                Tauriņu pļavā tauriņi dejo savas tauriņu dejas – dažreiz tas izskatās tik harmoniski un skaisti, ka garām lecošam sienāzim aizraujas elpa un viņš tā aizmirstas, ka gandrīz netrāpa uz tās lielās dadža lapas, uz kuras pusi, lēcienu uzsākot, bija mērķējis. Pat pa pļavas taku tekošās, mūždien aizņemtās skudras uz mirkli apstājas, lai apbrīnotu šo skaistumu.

                Tauriņu pļava nav parasta pļava, un tās tauriņi nav parasti tauriņi. Katrs jaunais tauriņš nāk pasaulē ar dāvanu, kas ir tāda nedaudz noslēpumaina un apslēpta dāvana. Katram jaunajam tauriņam piedzimstot sirdī ir ielikta deja – īpaša, neatkārtojama, tāda, kuru tikai viņš vien var izdejot. Taču sākumā viņa spārni nav vēl ne tik stipri, ne tik veikli, un, lai kā arī viņš cenšas, šo deju viņš nespēj izdejot. Visa tālākā tauriņa dzīve ir censties arvien labāk un labāk izdejot šo deju, kas viņā iekšā skan un aicina. Un vislielākais tauriņa prieks ir tā diena, kad viņš jūt, ka ir! Viņa spārni spēj atkārtot to skaistumu, ko viņš nes savā sirdī.

                Ja kādam tad sanāk būt lieciniekam vienai tādai piepildītai dejai, arī viņš kļūst pavisam laimīgs, pats nesaprotot, kāpēc. Un, ja vēl tie ir daudzi tauriņi, kas dejo katrs savu īpašo deju… Taču ne katra diena tauriņu pļavā ir tik spoža un brīnumaina. Tur ir arī neskaitāms daudzums parastu, diezgan pelēku dienu, kad jaunie tauriņi bariem vien pulcējas un izmēģina savus pirmos spārnu vēzienus, un viņiem nesanāk un nesanāk, un atkal nesanāk.

                Pieredzējušie tauriņi tad nāk palīgā un nenogurstoši atgādina jauniņajiem, ka nevajag nolaist spārnus, ka jāmēģina atkal un atkal, ka viņi būs laimīgi tikai tad, ja iemācīsies un izdejos katrs savu vēl nekur citur neredzēto deju.  Daži jaunie tauriņi ir paklausīgi un turpina pūlēties, citi – sāk domās fantazēt par pusdienām un salda nektāra dzērieniem vai pēcpusdienas laiskošanos saulītē, kaut ārēji vēl kaut cik cilā spārnus. Ir arī tādi, kas krīt gar zemi, nikni kustina visas sešas kājas un brēc, ka nekad dzīvē vairs nedejos, ka tas ir neciešami grūti un ka viņu dzīvei nav nekādas vainas arī bez visas šīs māžošanās. Uz reta gadās arī tādi, kas neskatoties uz visiem uzmundrinošajiem vārdiem no pieaugušo tauriņu puses, galīgi pazaudējuši ticību paši sev – tie raud tik gaužas asaras, ka spārni izmirkst slapji un padejot viņi patiešām vairs nevar.

                Taču ikdienas dejošanas treniņš vēl nav nekas salīdzinot ar izaicinājumu, dejojot savu deju, neskriet virsū citiem tauriņiem un nesabojāt tiem spārnus. Ne vienmēr tas izdodas. Un tad gan citas radības no Tauriņu pļavas muktin mūk un brīnās, kā tik jauki un piemīlīgi tauriņi vienā mirklī var pārvērsties par tādiem kašķīgiem nejauceņiem.

                Katram jaunajam tauriņam liekas, ka viņa īpašā deja ir svarīgāka par visu, ka katrs, kas stājas viņam ceļā, tīšām dara pāri un rīkojas neapstrīdami netaisnīgi. Tā viens tauriņš, saskrienoties ar kādu citu, iedegas lielās dusmās un metas atriebties un, cik nu vien spēj, klapē to otru ar saviem elegantajiem spārniem. Bet otrs, ne mazāk nikns un ne mazāk pārliecināts par savu nevainību un pirmā tauriņa ļaunumu, metas atkal tam pirmajam virsū. Nevienam tad vairs nerūp ne saburzītie vai pat ievainotie spārni, ne ķīviņos izšķiestais laiks. Pierādīt savu taisnību kļūst par vissvarīgāko lietu pasaulē.

                Ķīviņi beidzas vai nu tad, kad jaunie cīnītāji par taisnību pavisam saguruši, vai arī kad pieaugušie tauriņi viņus izšķir un dejošanas vietā liek lidot katram uz savu pļavas stūri ievākt nektāru lielās tauriņu saimes vakariņām.

                Reiz tā tika izšķirti arī divi ļoti temperamentīgi jaunie dejotāji Lū un Ongo. Lū tika nosūtīts uzdevumā uz pļavas austrumu daļu, bet Ongo – uz rietumiem. Mazliet sadrūmuši, viņi paņēma savus nektāra groziņus un devās ceļā. Lū jutās nelaimīgs, jo viņam patika dejot. Viņš pats pie sevis cieši apņēmās, ka nākamreiz būs uzmanīgāks un dejos tur kur brīvāks, ka vairāk pacentīsies nevienam neskriet virsū. Ongo, turpretī nevarēja nomierināties, jo joprojām karsti ticēja, ka tik svarīgu lietu kā viņa deja neviens nedrīkst traucēt, pat cits tauriņš ne. Dusmās daudz ceļu nepētīdams, viņš attapās, ka ir jau izlidojis ārā no Tauriņu pļavas un viņam garām iet dubļains ceļš ar skopu zāli un galīgi bez puķēm. Gandrīz turpat aiz ceļa plūda plata upe. Hm… Ondo kļuva ziņkārīgs. “Nez kas tajā upē dzīvo?” viņš gribēja noskaidrot.

                “Kas tu tāds?” Ondo dzīvespriecīgi uzsauca pirmajai radībai, kuru ieraudzīja un kuru nepazina, un kura viņam, godīgi sakot, likās mazliet nepievilcīga. “Es esmu krupis,” radība noburkšķēja. Izskatījās, ka krupis pārāk neilgojas pēc sabiedrības. “Vai tā ir Krupju upe?” Ondo tomēr turpināja krupi izjautāt. “Krupju upe? Nē!” krupis sāka kratīties smieklos. “Tā vienkārši ir upe. Upe ir pilna ar daudzām un dažādām dzīvām radībām,” nomierinājies viņš paskaidroja. Ondo aizdomājās. “Un kur ir pārējie krupji?” viņš atkal jautāja. “Pārējie krupji? Es nezinu. Es dzīvoju viens. Man nav vajadzīgi pārējie krupji,” krupis paskarbi atbildēja. Ondo vēl vairāk aizdomājās. “Bet ar ko tu vakaros parunājies? Un ar ko tu spēlē paslēpes? Un ar ko tu ēd pie viena galda?” viņš nevarēja iedomāties tādu dzīvi – vienmēr būt vienam. “Tie jau būtu tikai traucēkļi. Man vajadzētu ar citiem dalīties, ievērot kādus kopīgus noteikumus, sadzīvot. Tagad es pats esmu pilnīgs savas dzīves noteicējs,” krupis nesaprata, par ko tauriņš tā satraucas. Turklāt, viņš bija jau noguris no tik neierasti ilgas runāšanas un teicās iet savu ceļu. Tauriņš klusēdams pamāja viņam ardievas.

                Kādu laiku Ondo noskatījās aizlecošajam krupim pakaļ un domāja. Jā, tā laikam bija, ka abas lietas nevarēja dabūt – ja gribēja būt pilnīgs savas dzīves noteicējs un nekad nevienam nepiekāpties, vajadzēja dzīvot vienam. Ondo negribēja dzīvot viens. Par to viņš bija pilnīgi pārliecināts. Lēnām viņš pagriezās atpakaļceļam uz Tauriņu pļavu. Ondo galvā joprojām rosījās daudz domu, taču vienu viņš jau bija paspējis saprast – ja viņam bija jāizvēlas, viņš tomēr izvēlējās savu Tauriņu pļavu ar tūkstošiem citu tauriņu, nekā krupja vientuļnieka dzīvi. Ondo tomēr labāk mācīsies sadzīvot. Var jau būt ka citreiz viņš var mazliet pabīdīties un dejot savu deju tā, ka arī citiem paliek vieta, kur dejot viņu deju.

                Kad Ondo pārradās mājās, bija jau ļoti vēls, un visi daudzie tūkstoši tauriņu bija pamatīgi satraukušies par viņa kavēšanos. Viņam parādoties vakariņu vietā, visu pļavu pāršalca prieka vilnis. Ondo bija tik laimīgs, ka viņam bija viņa mājas – viņa Tauriņu pļava un visi šie tauriņi, un mazliet sakaunējies par savu šīs dienas nelāgo ķīviņu.

Komentējiet

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s