Rūķu ciematā bija stingra tradīcija, ka jaunajiem rūķiem kādā brīdī jāsāk celt pašiem sava māja un jāgatavojas pieaugušo rūķu dzīvei. Tas, ka arī rūķu dvīņiem Mellenītim un Zilenītim ir pienācis šis nopietnais dzīves brīdis, nebija apspriežams. Taču viņiem, kā jau visiem rūķu jauniešiem, tika atstāta liela brīvība attiecībā uz to, kā viņu nākotnes mājas izskatīsies.
Pirms ķerties pie darba, abi dvīņu brāļi apstaigāja visu savu ciematu, lai kārtīgi izpētītu citu rūķu celtās ēkas. Nebija jau tā, ka viņi tās iepriekš nebūtu redzējuši. Tomēr šajā reizē Mellenītis un Zilenītis uz visu skatījās ar citām acīm. Tās mājas, kuras visvairāk iekrita sirdī, abi rūķu jaunieši izpētīja visos sīkumos. Turklāt viņi neaizmirsa izprašņāt saimniekus gan par to, no kurienes nākuši visi būvmateriāli, gan precīzu visu darbu veikšanas secību.
Rūķi bija sacēluši ļoti dažādas mājas. Tur varēja atrast māju ikvienai gaumei. Mellenītis bija tāds ļoti piesardzīgs un mazliet nedrošs jauns rūķis, viņš uzreiz funktierēja ne tikai par to, kura māja labāk izskatās, bet arī par to, kuru viņš patiešām mācēs uzcelt. Apskatījis vairākas pievilcīgas baļķu mājiņas, viņš nolēma, ka arī viņam derētu kaut kas līdzīgs. Mellenītis jau iztēlojās, kā sēdēs bagātīgi ziedošā rožu dārzā blakus savam glītajam namiņam un kopā ar jaukiem ciemiņiem dzers tur smaržīgu piparmētru tēju. Mellenīša dvīņu brālis Zilenītis bija pavisam citas dabas – viņam patika izaicinājumi. Turklāt viņam bija izveidojies arī kāds slikts paradums – Zilenītim vienmēr gribējās būt uzmanības centrā. Šis rūķu jaunietis bija gatavs pūlēties vaiga sviedros un iztērēt visu savu enerģiju, lai tikai pārējie rūķi viņu vismaz par kaut ko apbrīnotu. Tā nu Zilenīša prātā brieda pārdrošs plāns – uzbūvēt ko tādu, ko vēl neviens cits šajā rūķu ciemā nebija redzējis.
Viņa mājai bija pamanāmai, spilgtai un neparastai, tāpēc Zilenītis pie sevis nolēma aiziet pirmais uz rūķu būvmateriālu veikalu un izvēlēties tur vislabākos materiālus. Doma par būvmateriālu veikalu uzkurināja Zilenīša dedzību, un, nespējot izdomāt citu iemeslu kā panākt, ka brālis nenāk viņam līdzi, jaunais rūķis samelojās. Viņš teica, ku nupat atcerējies, ka bija ieplānojis aizskriet uz upi izpeldēties. Zilenītis zināja, ka viņa dvīņu brālim nepatīk peldēties un bija pārliecināts, ka uz turieni Mellenītim nebūs ne mazākās vēlēšanās viņam sekot. Tā arī bija. Mellenītis mazliet izbrīnījās par brāļa steidzīgo došanos uz upi, bet līdzi patiešām negāja.
Kā uz vēja spārniem Zilenītis aizjoza upes virzienā, bet, kad atskatījies pārliecinājās, ka brālis vairs nav redzams pie apvāršņa, mainīja sava ceļa virzienu un tikpat ātri joņoja uz būvmateriālu veikalu.
Veikalā Zilenīti gaidīja neliela vilšanās. Visi materiāli izskatījās tik parasti un tik daudz reiz redzēti. Viss Zilenīša lielā dūša vienā mirklī noplaka, taču, mazliet apdomājies, viņš sevi mierināja: “Nu nekas! Vismaz sarkani ķieģeļi viņiem te ir.” Jā, ķieģeļi rūķu būvmateriālu veikalā patiešām bija visās varavīksnes krāsās. Netrūka arī mākslinieciski apgleznotu baļķu un dēļu. Protams, tur bija arī visas parastās krāsas un līmes, otas un otiņas, zāģi un zāģīši, un citi piederumi, ko varēja izmantot, lai radītu ko neparastu. “Labi,” Zilenītis izlēma: “Sakšu ar krāsainiem ķieģeļiem, un tad jau vēl izdomāšu…”
Jau tajā pašā vakarā vienā no rūķu ciema augstākajām vietām lepni slējās sarkanu, zilu un zaļu ķieģeļu kaudzes, un Zilenītis apmierināti raka bedres, lai ieliktu savai mājai labus pamatus. Tā viņš cītīgi strādāja dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša, ik pa laikam aizejot apskatīt, kā sokas viņa brālim un citiem jaunajiem rūķiem, kādas mājas ceļ viņi.
Kādā reizē, apciemojot Mellenīti, Zilenītis bija pārsteigts, cik lielu uzmanību viņa brālis veltīja kartīga žoga uzcelšanai. Skaļi viņš neko neteica, bet pie sevis sprieda: “Mellenītis tērē pārāk daudz enerģijas, ceļot vienkāršu un nenozīmīgu žogu. Mūsu pusē jau nav ne zagļu, ne laupītāju. Kam gan tas vajadzīgs?! Man, īstenībā, vispār nevajag tādu žogu. Es taču gribu, lai visi redz un apbrīno manu māju!”
Kad Zilenīša māja bija gatava, to apskatīt patiešām nāca visi. Apskatīja un apsprieda, atkal apskatīja un atkal apsprieda. Pirmā Zilenīša vilšanās bija dzirdēt, ka ne visiem viņa māja iet pie sirds – daži bija sajūsmā, citiem tā nelikās nemaz tik īpaša, un atsevišķiem rūķiem – pat nepatika, jo esot pārāk spilgta un tādā nevarot atpūsties pēc darbā pavadītas dienas. Taču ar to vēl Zilenīša nedienas nebeidzās. Tā kā jaunā rūķa māja bija vienīgā māja bez žoga visā plašajā rūķu ciemā, uz to nāca visi ciemoties gribētāji, kuri nevarēja izdomāt, kur vēl citur lai aiziet. Tā nu Zilenītis tagad uzņēma viesus visas dienas garumā. Pavisam satriekts viņš sajutās, kad daži rūķu paziņas, kuriem bija uznācis bezmiegs, ielauzās pie viņa pat naktī. Zilenītis bija pavisam pārguris, bet, tā kā bija ticis audzināts, ka sevi cienošs rūķis nekādā gadījumā nedrīkst kļūt rupjš,, viņš turpināja vārīt saviem viesiem tēju, runāt par labiem vai sliktiem laikapstākļiem un visniecīgākajiem jaunākajiem notikumiem rūķu ciemā.
Reiz Zilenītis, pavisam izmisis, atstāja savus viesus vienus pašus klīstam pa viņa burvīgo mītni, klusām aizlavījās projām un vieglā riksītī devās satikt savu brāli. Mellenīša māju ieskāva krāšņi izkrāsots žogs. Žogā bija vārtiņi, kuri izrādījās aizslēgti. Zilenītis pabrīnījās, jo bija tikai pēcpusdiena. Kāpēc gan viņa brālis aizslēdzis vārtiņus?! Vai viņš nav mājās? Visam gadījumam Zilenītis tomēr pakustināja blakus vārtiņiem piekarināto mazo zvaniņu. Zvaniņš melodiski iešķindējās, un pēc īsa brīža otrā pusē atskanēja pieklājīga Mellenīša balss: “Jā, kas tur ir?” “Es, tavs brālis Zilenītis! Kāpēc tu nelaid mani iekšā?” Vārtiņi atvērās, un tajos parādījās smaidīga Mellenīša seja: “Protams, ka es laidīšu tevi iekšā – tu esi mans brālis un tik sen neesi pie manis bijis. Taču vārtiņus es šai laikā mēdzu aizvērt, jo šis ir gan mans atpūtas, gan mans mājas uzkopšanas laiks, kad es gribu pastrādāt klusumā un mierā – tā, lai neviens mani netraucē. “Ak, man arī tā derētu!” pie sevis nodomāja Zilenītis, bet kaunējās atzīties savam brālim, ka par žogu viņam izrādījusies taisnība.
Zilenītis izbaudīja Mellenīša mājas klusumu un mieru un izteica savam bralim atzinību par neparastajiem kokgriezumiem, ar kuriem viņš bija pamanījies izrotāt savu citādi vienkāršo namu. Atpūties viņš devās atpakaļ uz savu mītni un jau zināja, ko darīs. Vispirms viņš saviem ciemiņiem paskaidros, ka turpmāk viņu nevarēs apciemot jebkurā laikā, jo viņš ieplānojis sev konkrētas darba stundas, kad grib strādāt klusumā un mierā. Turklāt, naktīs viņš arī nebūs pieejams, jo ir ieplānojis gulēt un atpūsties. Otrkārt, nākamā lieta, pie kuras Zilenītis grib labi pastrādāt, ir žogs – viņam vajadzīgs kārtīgs, stabils un necaurredzams žogs.
Zilenīša ciemiņi pa to laiku bija pamatīgi satraukušies par viņa nozušanu un pat bija paziņojuši rūķu policijai. Cik gan atviegloti visi jutās, ieraugot Zilenīti iznirstam aiz kaimiņu mājas stūra. Zilenītis pats jutās neomulīgi, jo zināja, kas viņam visiem jāpavēsta un nebija pārliecināts, kāda būs pārējo rūķu reakcija.
Rūķiem Zilenīša vēsts bija patiešām negaidīta, tomēr lielākā daļa izturējās saprotoši. Bija daži, kas dusmojās, jo viņiem bija iepaticies, ka vienmēr ir kāda vieta, kur aiziet, kad uzmācas garlaicība un grūti izdomāt sev nodarbošanos. Taču atvieglojums, kuru Zilenītis izjuta pēc sava neparastā paziņojuma, bija tik patīkams, ka dažu rūķu neapmierinātība viņu vairs neuztrauca.
Aija Medne 