Kad sirdī ieperinājies Nejaukulis. Pasaka tiem, kam liekas, ka citur zāle zaļāka.

“Visi man saka, cik es skaista,” mazā rūķu meitene, Annika, pietvīkušiem vaigiem stāstīja savai labākajai draudzenei Rūtai. Rūta arī domāja, ka viņas draudzene ir īsta skaistule, taču, kad Annika  to sāka atkārtot katru dienu, Rūta sajutās pavisam nelāgi. “Kāpēc man viņai visu laiku ir jāsaka, ka viņa ir skaista?! Cik var par to runāt?!” viņa pie sevis  sprieda un dusmojās uz savu draudzeni, taču neuzdrošinājās viņai to atklāti pateikt. Rūtai likās, ka nav pieklājīgi teikt citam rūķim, ka viņš kaut ko dara nepareizi. Viņa gribēja būt draudzīga un jauka, taču viņas sirdī bija ielavījies kāds Nejaukulis. Un ne tikai ielavījies, bet apmeties tur uz pastāvīgu dzīvi.

Dažreiz Rūtai likās, ka tas Nejaukulis ir aizgājis, un viņas dzīve var būt tik pat skaista, bezbēdīga un mazu rūķu meiteņu piedzīvojumiem bagāta kā iepriekš, taču katru reizi, kad Annika atkal lielījās ar savu skaistumu, Rūta sajuta, ka Nejaukulis tur joprojām ir un sagādā viņai arvien lielākas mocības.

Rūtai nepatika Nejaukulis. Viņa domāja, ka būs labāk, ja viņa mazāk draudzēsies ar Anniku un sameklēs starp daudzajām rūķu meitenēm sev kādu citu labāko draudzeni.

Nākamajā dienā viņa jau pavisam agri tipināja uz rūķu bērnu rotaļu laukumu, kur vienmēr kāds bija un vienmēr bija skaļi un jautri. Cerīgi viņa pievienojās rūķēniem, kas tobrīd no koku zariņiem, sūnām un citām labām lietām būvēja sev mazu rotaļu pilsētiņu. Mazie strādnieki priecīgi uzņēma savā bariņā Rūtu – vēl vienas čaklas rokas viņiem noteikti noderēšot.

Rūta centās, cik spēja, taču drīz vien pamanīja, ka viņai nesanāk tik labi, kā pārējiem. Rokas bija čaklas, taču ne tik izveicīgas. Rūta apjukusi apstājās un vēroja kā viņas rotaļu biedri zibenīgā ātrumā ceļa arvien jaunas pasakainas būves. Ak, nē! Sirdī pamodās Nejaukulis. Un mocīja Rūtu… un mocīja… Rūtai acīs sariesās asaras. Viņa apgriezās un skrēja prom.

Varbūt ir vēl kāda cita vieta, kur viņai veiktos labāk? Pārvarējusi sarūgtinājumu, mazā rūķu meitene devās uz šūpolēm. Šūpošanās bija tāda iecienīta nodarbe, un pie šūpolēm parasti jau bija daudz gribētāju, kas sastājušies garā rindā gaidīja savu kārtu. “Ļoti labi, gaidot rindā varēs ar kādu patīkami patērzēt,” Rūta pie sevis nodomāja un nostājās garās rindas galā.

Viņu tur priecīgi sagaidīja Madara un Elizabete, abas ņipras un skaļas rūķu meitenītes. Rūta nopriecājās, ka šajā kompānijā viņa droši vien ātri aizmirsīs savas bēdas. Kādu laiku tā patiešām arī bija. Meitenes priecīgi pārrunāja jaunākos notikumus rūķu ciemā. Rūta uzzināja, ka sestdien gaidāma Meža fejas vizīte, un tai par godu, kā katru gadu, tiek gatavota liela balle. Madara priecīgi pavēstīja, ka sagadīšanās pēc tante viņai tieši vakar uzdāvinājusi jaunu skaistu kleitu – kuplu, ar volāniem un izšuvumiem, kā īstai rūķu princesei. Madara varot to kleitu savām draudzenēm arī parādīt, tikai tad viņām visām jāaizskrien uz Madaras  mājām.

Kāpēc gan ne?! Elizabete un Rūta tiešām gribēja apskatīt neparasti skaisto tantes dāvanu, par kuru Madara tik aizrautīgi stāstīja. Puspalekdamies un tik pat bezbēdīgi čalodamas, meitenes devās uz Madaras mājas pusi.

“Mammu, es parādīšu Elizabetei un Rūtai savu jauno kleitu,” Madara steidzīgi paskaidroja un, nesagaidot mammas atbildi, jau vilka draudzenes uz savu istabu. Mamma tikai nosmaidīja.

Jā, tur jau viņa bija – izslavēti skaistā kleita! Pakārta uz drēbju pakaramā blakus Madaras skapim. Madarai tik ļoti bija paticis savu kleitu uzlūkot, ka viņa bija to atstājusi skapja ārpusē.

Elizabete un Rūta bija sajūsmā. Madara nebija pārspīlējusi. Kleita patiešām bija izcila. Rūta pie sevis nodomāja, ka nekad agrāk neko tik skaistu vēl nebija redzējusi. Prieks būtu bijis pilnīgs, ja vien šajā brīdī Rūtas sirdī atkal nebūtu pamodies nejaukais Nejaukulis. Rūta atcerējās, ka viņai nav skaistas kleitas priekš sestdienas balles un pagalam sabēdājās. Turklāt, viņa bija pārliecināta, ka tik skaistu kleitu kā Madarai viņai neviens nepaspēs sameklēt, pat ja viņa tagad dotos mājās un izstāstītu savu vajadzību.

Rūtai bija kauns par savām sajūtām, tāpēc viņa tās labi nomaskēja un centās izlikties priecīga, lai draudzenes nepamanītu, kas ar viņu notiek. Tikai, kad kļuva pavisam smagi, viņa sameloja, ka viņai laiks iet mājās, jo esot tā vecākiem apsolījusi.

Izgājusi cauri Madaras mājas pagalmam un tikusi tik tālu, ka varēja būt pārliecināta, ka viņu neviens neredz, Rūta sāka šņukstēt. Viņa jutās tik nelaimīga. Viņai likās, ka visiem rūķu bērniem ir kaut kas īpašs, bet viņai nekā.

“Kāpēc tāda skaista meitene tik gauži raud?” pēkšņi Rūtai ceļā nostājās… Meža feja. “Meža feja?” Rūta nespēja noticēt, izberzēja acis un vērīgi paskatījās vēlreiz. Tā tiešām bija Meža feja. Meža feja sirsnīgi smējās: “Negaidīji?” Rūta mēmi papurināja galvu. Meža fejai bija jāierodas tikai sestdien. Tā vēl nekad nebija bijis, ka Meža feja ierastos vairākas dienas pirms tradicionālās ikgadējās balles, kas tika rīkota par godu viņas vizītei.

“Man kaut kā likās, ka man šogad jāierodas ātrāk, ka kādam es te varētu būt vajadzīga,” feja laipni paskaidroja. Rūta nosarka: “Vai feja domāja viņu? Vai feja zināja par viņas bēdām un par Nejaukuli, kas bija ieperinājies viņas sirdī?” Rūtai bija grūti ieskatīties Meža fejas acīs.

“Es eju apciemot rūķu bērnus no Dziesmu dārza. Varbūt vēlies nākt man  līdzi?” feja paskaidroja. “Ā! Dziesmu dārzs!” uz turieni Rūta sen nebija gājusi, bet viņa zināja, par ko ir runa. Dziesmu dārzā pulcējās visi, kam patika mūzika – kam patika vai nu dziedāt, vai spēlēt kādu instrumentu. Tur drīkstēja iet arī tie, kas mīlēja vienkārši klausīties. Kādreiz arī Rūta bija tur pavadījusi daudz laika. Nez kāpēc viņa bija pārtraukusi turp iet un aizmirsusi, ka vispār jau viņai ļoti patīk mūzika – viņa labprāt gan dzied, gan spēlē vijoli. Jā, protams, Rūta ies fejai līdzi uz Dziesmu dārzu.

Aizmirsusi visas nebūšanas, mazā rūķu meitene līksmi soļoja blakus Meža fejai. Taču feja nebija aizmirsusi Rūtas asaras. “Kas īsti nomāc tavu sirdi,” viņai maigi iejautājās. Rūta sastinga. Bet feja bija tik laba, tik laba, ka nevarēja viņai neizstāstīt. Un Rūta visu izstāstīja – gan par to, ka, viņasprāt, viņai pietrūkst skaistuma, gan ka rokas viņai nav tik veiklas kā citiem rūķu bērniem, gan ka tik skaistu kleitu kā Madarai viņai nu nekādi nedabūt. Un par Nejaukuli, kurš spīdzināja viņas sirdi, arī izstāstīja.

“Man gan tu liecies tik simpātiska maza jaunkundze,” feja domīgi teica. Rūta atplauka: “Vai tiešām?” Feja pamāja un turpināja: “Atceros, ka tev bija skaista balss. Kāpēc gan tev nepievienoties dziedātājiem, kas gatavo priekšnesumu sestdienas ballei?” “Vai es drīkstu?” Rūta mazliet satraucās, ka tik ilgi nebija Dziesmu dārzā rādījusies. “Protams,” feja gan nemaz nešaubījās, ka Rūta tiks galā ar šo uzdevumu. “Tu esi talantīga dziedātāja,” viņa paskaidroja un vēl piebilda, ka nav jau visiem rūķa bērniem jābūt vienādiem, ka ir labi, ka vienam ir veiklu roku dāvana, bet citam – skaista balss.

Jā, tas izklausījās saprotami. “Man laikam neviens tā īsti nekad nebija pateicis, ka man arī ir dāvanas,” Rūta klusu pie sevis noteica. “Tev noteikti ir! Visiem ir dāvanas. Tās tikai jāatklāj un jāattīsta,” feja vēlreiz apstiprināja. Rūtai šķita, ka Nejaukulis izslīd no viņas sirds un aizmūk. Nebija tik grūti priecāties par citu dāvanām tagad, kad viņa zināja, ka arī pati nav atstāta bešā, ka arī viņai ir dots kaut kas vērtīgs.”

Dziesmu dārzā Rūtu sagaidīja ar gavilēm, jo rūķi vispār bija priecīga tauta. Rūta dabūja savu lomu priekšnesumā un ar gandarījumu ķērās pie jauno dziesmu mācīšanās. Taču pats labākais bija vēl priekšā. Feja visiem priekšnesuma dalībniekiem bija sagatavojusi pārsteigumu – jaunus skatuves tērpus. Rūta nu bija mēma no izbrīna un pāriplūstoša prieka, kad ieraudzīja, ka rūķu meitenes uzstāsies īstās rūķu princešu kleitās, kas nemaz nebija sliktākas par to, kuru uz balli taisījās vilkt viņas draudzene Madara. Rūtai likās, ka tagad viņa ir arī tik laimīga, ka varētu ne tikai Annikai, bet visām rūķu meitenēm teikt, cik viņas visas ir skaistas.

Komentējiet

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s