Papagailis, kurš negribēja ēst papagaiļu barību. Pasaka par iederēšanos un atšķiršanos.

Reiz kādā senā karaļvalstī valdīja ļoti labsirdīgs valdnieks. Pat mazliet pārāk labsirdīgs bija šis karalis. Viņam gribējās iepriecināt pilnīgi visus cilvēkus – gan pavalstniekus, gan citās zemēs mītošos ļaudis. Tāpēc reizi gadā ar karaļa pavēli tika rīkotas svinības, uz kurām tika aicināts ikviens gribētājs. Vari jau iedomāties, ka nākt gribētāju netrūka. Ļaudis plūda no malu malām un stāvēja rindās, lai sasveicinātos ar nama saimnieku un lai dabūtu iekāroto kūkas gabalu pie viesību galda.

Ciemiņi bija ļoti dažādi. Nāca tādi, kas patiesi ilgojās satikt savu sirsnīgo karali, paspiest viņam roku un uzdāvināt viņam kādu dāvanu. Netrūka to, kas alka papriecēt acis un kārtīgi apskatīt grezno karaļa pili. Ieradās arī tādi, kam svarīgāk par visu bija labi paēst, vai tādi, kam patiešām bija pietrūcis ēdamā. Visiem pa vidu, diemžēl, ielavījās daži, kas aizejot pamanījās iebāzt kabatā kādu no dārgajiem galda piederumiem. Tomēr nekādi nepatīkami starpgadījumi nemazināja karaļa degsmi turpināt šo tradīciju.

Vienās no šīm krāšņajām ikgadējajām svinībām kāds ārzemju viesis atnesa karalim dāvanā būrīti ar putnu. Karalim patika saņemt dāvanas, visādas dāvanas. Tā nu viņš aiz sava pāriplūstošā prieka un pateicības nemaz neapskatīja, kas īsti tas bija par putnu. Patiesībā, šis karalis bija pilnīgi pārliecināts, ka būrītī ir kāda jauna papagaiļu suga, jo tādus viņš jau iepriekš bija saņēmis kā dāvanas. Turklāt, nebūdams liels putnu pazinējs, karalis nemaz nebūtu iedomājies, ka būrīšos var ielikt vēl kādus citus putnus, izņemot papagaiļus.

Tā nu putns tika nodots karaļa kalpu ziņā ar piebildi: “Pabarojiet viņu labi kārtīgi, droši vien būs piekusis pēc tālā ceļa!” Putnam tika nodrošināts labākais ēdiens, ūdens, telpa, kur izvingrināt spārnus, un pat atsevišķi kalpotāji, kuru vienīgais uzdevums bija daudz runāties ar jauno papagaili, lai tādējādi tas iemācītos ko pateikt cilvēku mēlē.

Tomēr jaunais papagailis izrādījās ļoti izvēlīgs. Kalpotāji viņam pienesa  visaugstākās kvalitātes sēklas, kādas vien valstī varēja sameklēt, bet viņš tās ne mutē neņēma. Rieksti, augļi, pumpuri – nekas no tā visa putnam negaršoja. Ziedputekšņi arī ne. Kāds no karaļa kalpiem teica, ka esot dzirdējis par papagaiļu sugām, kuras ēdot arī kukaiņus, zirnekļus un kukaiņu kāpurus. O, jā, tos varēja itin viegli sagādāt!

Vairāki kalpi tika nekavējoties izsūtīti ievākt nepieciešamo barību – nevarēja taču ļaut jaunajam pils mīlulim nomirt badā! Papagailis tiešām ieēda atnesto barību, taču joprojām īpaši priecīgs neizskatījās. Karaļa putnu pārzinātāji tādu papagaiļu sugu vēl nebija redzējuši un tikai raustīja plecus.

Uz pili tika ataicināts kāds sirms un ļoti pieredzējis vīrs, kas daudz pa pasauli ceļojis un daudz ko savā garajā mūžā redzējis. Viņš vērīgi aplūkoja karaļa mīluli un ieteica pamēģināt kādus lielākus gaļas gabalus – piemēram, vistas stilbiņus un cūkas šķiņķīšus. Kalpotāji acis vien nomirkšķināja, bet paklausīja. Papagailis turpmāk tika audzināts kā jau visi kārtīgi papagaiļi, bet, kad pienāca ēdienreize, saņēma izsmalcinātu gaļas izlasi. Jaunajam papagailim tas tīri labi patika, un viņš sāka braši augt un pieņemties spēkā.

Jaunais karaļa mīlulis mēdza arī citādā ziņā ievērojami atšķirties no pārējiem. Āra pastaigu laikā viņam patika augstu uzlidot un gaisā ilgi planēt. Taču putnu aprūpētāji metās savu aizbilstamo dedzīgi pārliecināt, ka tas neesot droši un kāpēc gan viņam tā būtu jāriskē, ja visi pārējie papagaiļi draudzīgā bariņā tepat pa koku zariem lēkā un tikai mazliet pārlaižas no viena zara uz citu. Katru reizi, to atkal un atkal dzirdot, putns padevās un samierinājās, un palika kopā ar visiem pa koku zariem lēkāt.

 Viņam ļoti nepatika arī brīdis, kad bija jāiet atpakaļ būrītī, un viņš nevarēja vien nobrīnīties, kā pārējie papagaiļi ar to tīri labi sadzīvo. Taču pamazām arī jaunais papagailis pierada pie šīs kārtības. Vēl jaunais putns dažreiz juta sevī briestam mežonīgu cīņas sparu, bet aprūpētāji bija modri, un visus viņa mēģinājumus draudzīgi pacīnīties ar citiem papagaiļiem stingri pārtrauca.

Pamazām jaunais papagailis kļuva arvien līdzīgāks citiem papagaiļiem, taču arvien skumjāks un nelaimīgāks. Āra pastaigas viņu sāka galīgi neinteresēt. Lielākoties, viņš gribēja tupēt savā būrī, knābi zem spārna pabāzis un nevienu neredzēt.

Pats karalis katru dienu nāca ne vien savu mīluli apciemot, bet pats arī nesa viņam ēdamo un tīrīja viņa krātiņu. Tas nelīdzēja. Putns grima arvien dziļākās skumjās.

Uz pili tika ataicināts gudrais sirmgalvis, cerot, ka varbūt vismaz viņš varēs ko līdzēt. Sirmgalvis nebija ilgi jāgaida. Šķiet arī viņam pašam rūpēja putna liktenis.

Ieraudzījis nu jau krietni paaugušos putnu, sirmgalvis pasmaidīja. “Tu jau neesi nekāds papagailis! Tu esi ērglis! Liels un varens ērglis. Tev vajag lidot! Pavisam augstu un tālu!” To dzirdot, putns notrīsēja un pacēla galvu. Viņš izskatījās apjucis, taču kaut kas viņa sirdī bija sakustējies.

Sirmgalvis lika iznest putna būrīti dārzā un atvēra tā durvis. Ērglis joprojām nesaprata. Viņš skatījās te uz kalpotājiem, kas izskatījās ne mazāk apjukuši, te uz sirmgalvi, kas plati smaidīja un iedrošināja putnu lidot. Viņš tik ilgi bija mācījies nelidot, bet tagad viņam lika lidot! Viņš tik daudzas reizes bija dzirdējis, ka lidot augstu nav droši, bet tagad sirmgalvis pieprasīja, lai viņš lidotu, cik augstu vien spēj! Ērglis kļuva dusmīgs, bet sirmgalvis turpināja viņu aicināt lidot. Nu labi! Lidos ar! Saniknots viņš izlīda ārā no sava būra un pacēlās gaisā.

Iesākumā mazliet šaubīgi, bet tālāk arvien pārliecinošāk, ērglis cēlās arvien augstāk un augstāk gaisā. Jo augstāk viņš uzlidoja, jo priecīgāks kļuva. Jā, tas bija tā vērts! Jā, laikam jau sirmgalvim bija taisnība – viņš bija ērglis, nevis papagailis, un viņam vajadzēja lidot.

Pa to laiku pienākušais karalis aizrautīgi sekoja līdzi sava mīluļa lidojumam. Tik skaisti! Kas to būtu domājis?! Viņš priecājās līdzi savam putnam. Pats ērglis jutās tik pateicīgs sirmgalvim par šo iejaukšanos, ka pēc kārtīga lidojuma nolaidās viņa priekšā un zemu paklanījās, kā to bija redzējis darām cilvēkus, kad tie centās izrādīt godu viņa saimniekam.

Karalis deva jaunus rīkojumus. Viņš pavēlēja iekārtot ērglim citu – viņam piemērotu telpu un izsludināja jaunus svētkus, jo gribēja, lai visi nāk aplūkot viņa ērgli lidojumā.

Komentējiet

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s