Kukuriku un Pums

Dzīvoja reiz divi dzīvespriecīgi vāverēni – Kukuriku un Pums. Abi dzīvoja kaimiņu kokos, tāpēc bieži satikās un spēlējās. Kukuriku patika arī aiziet ciemos pie Puma, jo viņa mamma gatavoja īpaši garšīgu kakao. Pumam, savukārt, likās, ka rieksti pie Kukuriku garšoja labāk nekā viņa paša mājās.

Kā jau diviem žiperīgiem vāverēnu puikām, Kukuriku un Pumam nereti gadījās arī tādi piedzīvojumi, par kuriem pieaugušās vāveres ilgi rauca biezās uzacis, nervozi šūpoja kuplās astes un gudri spriedelēja, kā lai mazos palaidņus pārmāca.

Kukuriku bija ātras un jautras dabas – mazliet pakreņķējies par kārtējām nepatikšanām, viņš pavisam drīz izlēma, ka nav tur ko daudz pārdzīvot, kas bijis, tas bijis. Kukuriku mazliet apdomāja, ko citreiz darīt savādāk, un tad tikpat lustīgi dzīvoja tālāk.

Pums bija jūtīgāks un pēc dabas klusāks – viņam pieaugušo vāveru izturēšanās likās netaisnīga, jo par to viņš bija pilnīgi drošs, ka neko ļaunu jau viņi ar Kukuriku nebija nedz domājuši, nedz gribējuši.

Vai tad tas kāds ļaunums, ja viņi novērtē krustmātes Rikšas savākto riekstu īpašo skaistumu un nedaudz tos arī pagaršo? Ne velti krustmāte Rikša tikusi pie tāda vārda – aizrikšos, ka nemetas, pat uz vistālākajām meža malām, sameklēs ražīgas lazdas un atnesīs vēl. Ir taču labi, ka viņas riekstus kāds novērtē.

Vai tad tas kāds ļaunums, ka viņi abi izgriež no savām reti lietotajām sporta biksēm ziedus un piešuj tos pie Kukuriku mazās māsas sedziņas? Sanāk taču skaisti!

Un tas burvīgais saulriets, kuru viņi kopīgiem spēkiem uzgleznoja uz Puma tēta garāžas durvīm – tas taču bija īsts mākslas darbs! Dažreiz Pumam likās, ka tās pieaugušās vāveres neko nesaprot.

Tā nu Puma sirdī krājās rūgtas domas – ka viņš ne pie kā nav vainīgs, ka pieaugušie viņu un citus mazos vāverēnus vienkārši nesaprot, ka viņam nekas savā uzvedībā nav jāmaina, ka pašiem pieaugušajiem kaut kas noteikti jādara ar savu nesaprotamo attieksmi.

Ārēji gan Pums nedumpojās, un tā īsti neviens pat nenojauta, ko mazais vāverēns pie sevis domā. Pums iemācījās pat tīri labi izlikties, ka nožēlo savu rīcību, bet pie sevis cieši apņēmās arī turpmāk neuztvert pieaugušās vāveres nopietni.

Laiks gāja, un Kukuriku un Pums turpināja spēlēties un draiskoties. Kukuriku iemācījās, ka ir lietas, ko var droši darīt, bet ir arī tādas, ko labāk nedarīt, jo tad kāds tiek sāpināts. Pums bija pamatīgi sacēlies pret visām pieaugušajām vāverēm, un tā arī neko daudz neiemācījās.

Tad kādā dienā Kukuriku un visa viņa ģimene pārcēlās uz citu mežu. Pums bija pavisam sagrauts. Kā tā?! Kā lai viņš tagad dzīvo? Kukuriku bija viņa vienīgais draugs. Ar citiem vāverēniem viņš bija satrīdējies, un Pums domāja, ka ne jau viņš tur ir vainīgs. Tie citi vāverēni pārmeta Pumam dažādas nesaprotamas lietas. Viens teica, ka Pums esot pārāk kauslīgs, cits – ka ar Pumu grūti spēleties, jo viņš neievērojot spēles noteikumus, vēl kāds – ka Pums negribot dalīties. Pumam pašam visu laiku bija licies, ka tas viss uz viņu nekādi neattiecas.

Tomēr tagad, palicis bez draugiem, viņš sāka visu pārdomāt. Varbūt viņš tomēr bija pāršāvis pār strīpu un kādam nodarījis pāri… Varbūt arī viņš tomēr bija kaut kur  rīkojies netaisnīgi…

Dīvaini, bet pieņēmis lēmumu mazliet tomēr piestrādāt pie savas uzvedības, Pums sajutās ļoti atvieglots, priecīgs un stiprs. Hm… Tas taču nemaz nebija tik neispējami būt mazliet pieklājīgākam, palūgt atļauju, pirms ņemt svešas mantas, mazliet piekāpties, kad citi vāverēni grib spēlēt kādu citu spēli.

Pumam par pārsteigumu, visi šie “mazliet” ļoti izmainīja visu viņa situāciju. Jau pēc neilga laika viņam atkal bija paprāvs bariņš jautru vāverēnu par draugiem.

Komentējiet

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s