Mazais žurkulēns un visskaistākā krūze pasaulē

Reiz dzīvoja kāds talantīgs žurkulēns, kuram ļoti patika mīcīties pa mālu un izlipināt dažādas māla figūriņas. Viņš atveidoja mālā savu mazo māsu, uzsverot viņas izteiksmīgās acis un pievienojot viņai ap kaklu krelles.. Tai sekoja omītes figūriņa ar mazām brillītēm uz sarauktā deguna un izdekorētu spieķīti ķepā. Tad kaimiņu Toma figūriņa ar visu viņa iemīļoto skrituļdēli. Un tad vēl un vēl.

Citām žurkām patika mazā žurkulēna darbi, un dažas no viņām sāka teikt, ka dienās viņu žurkulēns droši vien būšot liels mākslinieks. Mazais žurkulēns, to atkal un atkal izdzirdot, dažreiz sāka justies tā, it kā tas jau būtu piepildījies – it kā viņš jau būtu kļuvis par lielu mākslinieku.

Tomēr, klausoties pieaugušo sarunās, viņš ātri vien aptvēra, ka tik vienkārši ar to mākslinieka būšanu nemaz nav, ka tie, kuri vēlas kļūt par māksliniekiem, parasti sameklē kādu jau pieredzējušu mākslinieku, no kura mācīties. Ar spēlēšanos māla kastē tomēr nepietiek. Turklāt mazais žurkulēns taču ilgojās būt patiešām LIELS mākslinieks, nevis tikai kaut kāds mākslinieks. Kur lai viņš atrod sev pietiekami labu skolotāju? Kurš gan varētu viņam palīdzēt?

Žurkulēns apsvēra, kura no pazīstamajām žurkām varētu viņam būt vislabākais padomdevējs. Mamma un tētis, viņaprāt, neko nezināja par māksliniekiem. Krustmāte Sofija zināja daudz un par gandrīz visu, bet viņa bija aizbraukusi ceļojumā. Tante Alma bija dikti aizņemta savā mājsaimniecībā. Kaimiņu Made bija saslimusi. Hm… Pēc pamatīgas prātošanas mazais censonis izlēma, ka tēvocis Lielais Žurcis būs īstais. Viņš šķita esam visgudrākais no visām pieaugušajām žurkām un viņam parasti atradās arī brīvs laiks, lai aprunātos ar maziem žurkulēniem. Un, lūk, tur jau viņš pats arī nāca, cienīgā pastaigas solī izlīgojis laukā no savas dziļās un tumšās alas.

Tēvocim Lielajam Žurcim bija nedaudz sirmas kažoka spalvas, piere saraukta dziļās grumbās, brilles ar tumšiem rāmjiem, un viņš vienmēr kaut ko gudri domāja. Jā, viņš noteikti varētu zināt, kur sameklēt vislabāko skolotāju pasaulē priekš tāda, kas vēlas kļūt par patiešām lielu mākslinieku.

Mazais žurkulēns pieskrēja tēvoscim klāt un uzreiz nepacietīgi sāka izklāstīt savu rūpi. Tēvoča Lielā Žurča piere pārsteigumā saraucās, viņa pieres rievas uz brīdi kļuva dziļākas nekā parasti, un uzacis uz mirkli izteiksmīgi pacēlās augšup. Taču tūļīt jau tēvocis Žurcis atguva savu prasto lēnprātīgo un dziļdomīgo sejas izteiksmi un sāka ilgi un gudri domāt.

“Nu… hm…” Lielais Žurcis patiešām izskatījās tik dzīvesgudrs, un mazais žurkulēns apklusis bijīgi gaidīja atbildi uz savu jautājumu. “Hm…” tēvocis vēlreiz iesāka: “Varbūt es varētu tevi iepazīstināt ar kādu manu paziņu, kurš, manuprāt, ir visnotaļ liels un cienījams mākslinieks. Mazais žurkulēns satvēra tēvoča atbildi kā īstu dārgakmeni un kādu laiku baidījās pat elpot vai domāt kādu citu domu, lai tikai tikko atrastā cerība kaut kur neizslīdētu un nepazustu. Uz mirkli prātā pavīdēja doma, vai tikai tēvocis nemēģina viņu izjokot, bet tēvocis nu raudzījās savā mazajā radiniekā tik dziļi un nopietni, ka žurkulēnu noticēja.

Necik ilgi un abi divi – Lielais Žurcis un mazais žurkulēns – draudzīgi tērzēdami devās uz žurku mākslinieka alu. Mākslinieks bija laipns, tomēr mazo mācīties gribētāju nopētīja diezgan kritiski. Mazajam žurkulēnam jau likās, ka nekā, ka tūlīt viņu sūtīs mājās un būs vien jāturpina pašam pēc savas saprašanas lipināt māla figūriņas. Gaidīšana sāka likties mokoša. Viss tomēr beidzās labi, un mazais žurkulēns jau tajā pašā vakarā dabūja tik ļoti kāroto mājslinieka mācekļa vietu. Īstais darbs gan sākās tikai nākamajā dienā.

 Kā māceklim žurkulēnam bija jāievēro zināmi noteikumi un jāveic daži pienākumi. Vajadzēja ierasties noteiktā laikā mākslinieka darbnīcā un noteiktā laikā iet mājās. Vajadzēja klausīt mākslinieku un izpildīt viņa dotos uzdevumus. Un, turklāt, kā samaksu par iespēju pie viņa mācīties, cienījamais žurku mākslinieks prasīja sakopt viņa darbnīcu. Žurkulēnu tāda kārtība nebiedēja, un tik tālu viņš visu darīja paklausīgi un raiti. Tik ļoti viņš ilgojās ātrāk ķerties pie lielās mākslas taisīšanas!

Taču drīz vien sekoja pirmā vilšanās. Mākslinieks gribēja, lai jaunais māceklis pagatavo vienkāršu krūzi. Krūzi?! Pagatavot krūzi – tā taču nebija nekāda māksla! Mazā žurkulēna sirds kliedza no sašutuma. Mākslinieks redzēja sava skolnieka satraukumu, taču mierīgi atkārtoja savu prasību. Pagalam apjucis un nelaimīgs, mazais žurkulēns sāka mīcīt māla piku.

Žurkulēnam gan tika dota brīva vaļa izdomāt, kā tieši viņa krūze izskatīsies. Jaunais māceklis cieši apņēmās, ka, ja jau viņam jāveido krūze, tad tai noteikti jābūt visskaistākajai krūzei pasaulē. Žurkulēns arī atteicās izmantot podnieka ripu, jo gribēja iet savu ceļu un izdarīt ko neparastu un iepriekš neredzētu.

Žurkulēna mazās ķepiņas enerģiski mīcīja mālu, veidoja no tā krūzes formu, laboja un pielaboja, atlipināja un pielipināja, atkal mīcīja un atkal veidoja, bet māls galīgi neklausīja. Prātā stāvēja žurkulēna visskaistākā krūze pasaulē, bet rokām nekādi neizdevās tādu izveidot. Līdz kādā brīdī mākslinieks nāca savu mācekli brīdināt, ka darba laiks tuvojas beigām un būtu labi jauno krūzi tajā pašā dienā arī pabeigt.  Žurkulēns steidzās pabeigt iesākto, taču krūze, kuru viņš pēc brīža atdeva māksliniekam, nesa viņam tikai jaunu vilšanos. Pavisam drūms, jaunais censonis tajā vakarā slāja mājās.

Nākamajā dienā žurkulēns pamodās ar jaunu cerību un tīri dedzīgi tipināja uz mākslinieka darbnīcu. Ak, nē! Priekšā viņu gaidīja vakardienas neveiksmīgā krūze. Makslinieks bija žurkulēna pirmo darbu apdedzinājis savā keramikas krāsnī un nolicis visiem redzamā vietā – blakus gaumīgajiem paša meistara darbiem. Mazais žurkulēns sajutās apkaunots un pazemots un pēkšņā dusmu uzplūdā paķēra savu veidojumu un trieca to pret grīdu.

Mākslinieks metās mierināt savu skolnieku, ka nevajagot jau tā satraukties, ja uzreiz kaut kas nesanāk tik labi, kā gribētos. Māksliniekam likās, ka tā krūze nemaz neesot bijusi tik peļama. Žurkulēns neklausījās. Viņš tik raudāja un raudāja.

Cauri asarām viņš redzēja kā mākslinieks ar lielu rūpību savāc visas izkaisītās lauskas. Pēc kāda laika, izraudājies un izniknojies, žurkulēns atskārta, ka mākslinieks ir ne tikai savācis viņa neveiksmīgās krūzes lauskas, bet arī tās rūpīgi salicis un salīmējis atkal kopā. Krūze izskatījās gandrīz kā iepriekš. “Es tomēr domāju, ka tā ir ļoti jauka krūze,” mākslinieks īsi paskaidroja: “Tajā vairs nevarēs ieliet ūdeni, taču es to vēl mazliet pielabošu, un tā kļūs par brīnišķīgu zīmuļu trauku.”

Tajā brīdī mazais žurkulēns aptvēra, ka viņš ir nonācis pie patiešām neparasta skolotāja. Mēmā apbrīnā viņš vēroja, kā mākslinieka rokās viņa neizdevusies krūze parvērtās par īstu mākslas darbu.  Pats pie sevis viņš klusībā apņēmās vairs neiznīcināt savus mazāk izdevušos darbus, bet lūgt makslinieka padomu to uzlabošanā.

Komentējiet

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s