Reiz kādā tālā zemē dzīvoja skaista un labsirdīga Sniega feja. Sniega feja dzīvoja skaistā pilī kopā ar daudzām citām šīs sniegotās valstības radībām. Tur bija ne tikai sniega lapsas un sniega leopardi un baltas kaijas, bet arī tik pat sniegbaltas lakstīgalas un gaisīgi, gandrīz caurspīdīgi balti taureņi. Pilī čakli strādāja balti jo balti sniega rūķi un ik pa laikam ciemos ieradās elfi ar mirdzošiem ledus kroņiem galvās.
Feja bija vēl ļoti jauna un visu savu līdzšinējo mūžu bija pavadījusi savā izsmalcinātajā pilī. Feja bija pieradusi vadīt savas dienas priekos un līksmībā, un viņai pat prātā neienāca, ka var kaut kā savādāk.
Reiz pilī ieradās kāds ceļinieks un lūdza naktsmājas. Viesis dīvaini izcēlās uz dažādās spožuma pakāpēs izgreznoto pils sienu fona. Pelēkas bija viņa drēbes, pelēks bija viņa vaigs. Nevarēja pat īsti saprast, vai laipnā uzņemšana un pils un tās iemītnieku skaistums viņu maz iepriecināja. Ceļinieks nelīdzinājās nevienai radībai no Sniega fejas valstības un teicās esam cilvēks. Par tādu te neviens neko iepriekš nebija dzirdējis.
Sniega feja sāka ceļinieku iztaujāt un vērīgi nopētīja. Novalkātās drēbes liecināja par tālu ceļu, un ciemiņa iekritušie vaigi atgādināja pils saimniecei, ka viesi nepieciešams kārtīgi pacienāt. Feju mazliet mulsināja svešās radības nerunīgums, bet, pieradusi vienmēr būt laipna un izpalīdzīga, viņa pie tā neapstājās. Drīz vien nogurušais cilvēks tika aicināts pie bagātīgi klāta galda.
Kārtīgi paēdis un atpūties, cilvēks beidzot pasmaidīja. Izrādījās, ka viņš esot devies ceļā, lai meklētu palīdzību. Viņa paša zemei bija uzbrucis kāds nekaunīgs ļaundaris. Neviens nezināja, no kurienes tāds īsti uzradies, bet nu mocīja visus zemes iedzīvotājus tā, ka tie vairs nespēja ne elpu atvilkt.
Ļaundaris esot ieradies naktī, un viņam līdzi nākuši tik pat ļauni kalpi, kas centušies visus cilvēkus ar varu piespiest iecelt ļaundari par viņu zemes ķēniņu. Sākumā cilvēki drosmīgi atvairījuši visus negaidītos uzbrukumus, un pat īpaši nav satraukušies par tiem – viņi bija jutušies gana stipri un neuzvarami.
Taču tad ļaundaris esot ķēries pie citām metodēm – viņš sācis saindēt cilvēku prātus. Viņš licis saviem kalpiem nomaskēties par vietējiem iedzīvotājiem un sadraudzēties ar viņiem. Taču, kad draudzības jau bija nostiprinājušās, ļaundaris pavēlēja saviem kalpiem, lai tie pamudina cilvēkus domāt par visām iespējamajām sliktajām lietām, kas kaut kur pasaulē tajā laikā notika. Tā nu cilvēku prātos arvien vairāk tika iesētas skumjas, bailes, dusmas, aizvainojumi, atriebības domas. Cilvēki sāka neuzticēties viens otram un arvien vairāk uzbrukt cits citam. Viņi pat aizmirsa par īsto ļaundari un sāka saskatīt ienaidnieku cits citā.
Ceļinieks neesot varējis izturēt nospiedošo gaisotni, kas jau tik ilgi bija paverdzinājusi viņa zemi. Nezinot, kurp īsti doties un ko meklēt, viņš bija uzsācis ceļu, cerībā kaut kur pasaulē atrast atbildes un atgriezties mājās ar palīdzību savai tautai.
Sniega feja klausījās, un sirds viņai iedegās maigā līdzjūtībā. “Kā lai palīdz šiem nabaga cilvēkiem?” viņa pie sevis prātoja, kamēr ceļinieks nobeidza savu stāstāmo. “Es zinu!” viņa pēkšņi priecīgi iesaucās tā, ka viesis pat nedaudz satrūkās. “Mēs arī iesūtīsim spiegus. Arī man ir savi uzticīgi kalpi. Manas mazās sniegpārsliņas būs vispiemērotākās šim uzdevumam.” Ceļinieks skatījās uz Sniega feju ar neslēptu neticību. “Tu neesi redzējis manas mazās sniegpārsliņas,” Sniega feja jautri iesmējās.
Feja pamāja un, vēja pūsmas nestas, no pils tālākajām istabām atvirpuļoja mazmazītiņas sniegpārsliņas. No tālienes tās likās pavisam parastas sniegpārsliņas. Tikai, ieskatoties tuvāk, ceļinieks pamanīja, ka smalkās sniegpārsliņas klusītiņām dzied. Viņš ieklausījās un sadzirdēja, ka tās dzied par cerību un prieku. Jo vairāk viņš klausījās, jo priecīgāks kļuva. “Jā, tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs,” pirms brīža vēl galīgi sagrautais cilvēks uzgavilēja. Feja pamāja, un, pastāstījusi savām mazajām kalponītēm ceļinieka stāstu, sūtīja viņas dziedāt cerības un prieka vārdus saskumušo cilvēku sirdīm.
Nākamajās dienās cilvēku zemē sniga bez apstājas. Neviens nepamanīja, ka ne katra sniegpārsliņa, kas uzkrita uz silta vaiga vai tika ar mēteli ienesta istabā, izkusa. Cilvēki tikai pamanīja, ka šis sniegs tā savādi sildīja sirdi un ka drūmās domas pamazām sāka atstāt viņu prātus. Kāds sāka dziedāt, cits ķērās pie slotas, lai uzpostu māju, bet vēl kāds cits pēkšņi attapās, ka ilgojas izlīgt ar savu kaimiņu.
Cilvēki atguva cerību un spēku un saprata, ka ļaundaris cenšas viņus novājināt, liekot viņiem noticēt sliktajam vairāk nekā labajam. Visi kopā viņi cēlās cīņai un padzina ļaundari un viņa kalpus no savas zemes uz visiem laikiem. Ceļinieks pa to laiku arī bija jau pārradies mājās un atklāja pārējiem brīnumainā sniega noslēpumu. Cik gan pateicīgi cilvēki bija!
Aija Medne 