Karalis Lauva gatavoja vienam no saviem bērniem dzimšanas dienas ballīti. Viņš pasūtīja gardus ēdienus, saaicināja ciemiņus, apvaicājās bērnam par vēlamo dāvanu, aicināja arī citus ģimenes locekļus padomāt par dāvanām.
Tā kā tētis bija karalis, viņš varēja uzdāvināt savam mazajam princim gandrīz jebkuru dāvanu. Mazais princis, savukārt, to ļoti labi saprata un ar lielu aizrautību ķērās pie sava ideālo dāvanu saraksta sastādīšanas. Lauvēna vēlmes bija dažnedažādas – sākot ar vienkāršām mantām un gardumiem līdz dārgu atrakcijas parku biļetēm un pavisam sarežģītām ierīcēm. Ieraugot lauvēnu rakstot dāvanu sarakstā arvien jaunas un jaunas lietas, tētis aizdomājās, taču izlēma pagaidām vēl dēlēnam neko neteikt.
Pienāca ilgi gaidītā diena. Sāka nākt ciemiņi. Princis saņēma dāvanas un apsveikuma vārdus. Visi izskatījās tik priecīgi. Mazais lauvēns jutās tik īpašs! Pavisam īpašs! Viss šis lielais pasākums tikai un vienīgi viņam par godu! Viņa mazā sirds vai pušu plīsa aiz lepnuma. Karalis brīžiem atkal mazliet aizdomājās un vēroja savu bērnu, bet joprojām neko neteica.
Sadāvināto dāvanu bija tik daudz, ka mazais lauvēns nevarēja izvēlēties, kuru no tām apskatīt pirmo. Mazliet apjucis, viņš skrēja no mantas pie mantas, pa ceļam vēl paķerot un iestūķējot mutē kādu gardumu. Viņam likās, ka ir ārkārtīgi svarīgi būt pirmajam, kas izmēģinās ikvienu jauno rotaļlietu. Tā nu mazais princis jau atkal un atkal saviem ciemiņiem paziņoja, ka viņiem jāpaiet malā, ka sākumā viņš viens pats paspēlēsies, ka pārējiem jāpagaida.
Ciemiņi pacietīgi gaidīja, līdz dažiem no viņiem tā pacietība jau sāka beigties. Viņi kļuva dusmīgi un neapmierināti un pagāja nostāk. Citi ciemiņi ierosināja uzsākt pašiem savas rotaļas. Tētis Lauva redzēja notiekošo un nāca savu dēlēnu pārliecināt, ka būs tikai jautrāk, ja viņš ļaus arī ciemiņiem piedalīties mantu dāvanu apskatīšanā un izmēģināšanā. Tomēr mazajam lauvēnam tik ļoti negribējās ne ar vienu dalīties. Tētim neizdevās viņu pārliecināt, un mazais princis diezgan spītīgi turpināja spēlēties viens pats, pat uzgriežot viesiem muguru.
Karalis izlēma, ka ļaus notikumiem ritēt savu gaitu, ka ļaus savam dēlēnam piedzīvot dabiskas sekas savai rīcībai. Tomēr viņš parūpējās par ciemiņiem – iemācīja viņiem dažas jautras spēles, kuras, domājot par svētkiem, bija jau iepriekš sagatavojis.
Ciemiņi atguva labo noskaņojumu un patiešām labi izklaidējās. Mazais lauvēns joprojām bija ieracies mantu kaudzē, taču sāka izrādīt noguruma pazīmes. Viņš ik pa laikam nožāvājās, izberzēja acis vai klusi nopūtās. Mantas vairs nelikās tik pievilcīgas un pat sāka mazo gaviļnieku kaitināt. Nedaudz pacēlis acis, lauvēns ieraudzīja, ka viņa viesiem iet pavisam jautri. Mazais princis sajutās nedaudz vientuļš un sailgojās pievienoties pārējiem. Bija gan mazliet neērti, ka iepriekš bija tik lepni visus raidījis projām.
Karalis Lauva, pamanījis, ka dēlēns beidzot ir atrāvies no mantu kaudzes, nāca viņam palīgā un aizveda pie pārējiem. Spēlējoties ar citiem dzīvnieku mazuļiem, lauvēns ātri vien atguva enerģiju un dzīvesprieku. Viņš pat daudz laimīgāks nekā parasti. Un, kad tētis kādā brīdī viņam pajautāja, kura tad galu galā ir vislabākā no visām dāvanām, lauvēns bez ilgas domāšanas atbildēja: “Ciemiņi.” Mirkli vēlāk viņš jau veda savus daudzos viesus pie jaunajām rotaļlietām, lai tālāk ar tām spēlētos kopā.
Aija Medne 