Bernadete un Sevisžēlošana.

Bernadete bija tik ļoti satraukusies. Šodien pagalmā lielie puikas viņai darīja pāri. Viņa nesaprata, kāpēc, viņa nezināja, ko ar to iesākt. Meitenei nez kāpēc bija milzīgs kauns un tāda jocīga vainas sajūta, kaut gan viņa pati neko sliktu nebija darījusi.  Visi bija par viņu smējušies. Un viņa tā arī nesaprata, kas īsti ar viņu nebija kārtībā. Varētu kādam pajautāt… Taču kauns un vainas sajūta neļāva meitenei ne ar vienu par notikušo runāt.

Apjukums, izmisums, dusmas. Gribējās reizē gan kliegt, gan noslēpties no visiem un nevienam neatklāt, cik ļoti sāp. Bernadete jutās tik pazemota, vāja un nevarīga. Neviens viņu nebija aizstāvējis. Kas gan tas par tādu sliktumu viņā, par ko pārējiem bērniem tā jāsmejas un kas, kā izskatāš, izņemot viņu, nevienam citam vairs nepiemīt.

Bernadete nevarēja to atrisināt. Lai neviens neuzzinātu par viņas apjukumu un mokām, meitene noslēpa to visu dziļi savā sirdī un izlikās, ka nekas briesmīgs nav noticis. Viņa nocietināja gan savi sirdi, gan seju un cerēja, ka tas viņu padarīs nepieejamu jauniem pazemojumiem.

Tomēr tā nebija. Tas atkārtojās. Kaut kas pamudināja citus bērnus atkal un atkal ķircināt tieši Bernadeti. Meitene centās izvairīties no tiem, kas viņai darīja pāri. Palika arvien mazāk to, kas bija pret viņu labvēlīgi. Tā vismaz pašai Bernadetei likās.

No Bernadetes dzīves pazuda prieks. Kādu dienu meitene attapās, dzīvojot nemitīgās skumjās. Likās, ka nekam nav jēgas, ka nekam nav nozīmes. Nekas viņu vairs neinteresēja.

Reiz, kad Bernadete sēdēja un kārtējo reizi par visu bēdājās, viņa atklāja, ka nav viena, ka blakus ir apsēdies vēl kāds. Bernadete satrūkās. Viņai nepatika, ka kāds redzēja viņu bez maskām, ka kāds redzēja, cik viņa patiesībā ir vientuļa un nelaimīga.

“Kas tu esi,” Bernadetei paspruka, jo blakussēdētāja izskatījās mazliet dīvaina. Tā bija jauna meitene ar dzeltenu seju un izbalējušām drēbēm. “Mans vārds ir Sevisžēlošana,”  meitene vārgi pasmaidīja. Bernadete satrūkās: “Sevisžēlošana? Kas tas par dīvainu vārdu?!” “Jā, tā mani sauc, tā nu es esmu,” Sevisžēlošana žēli apstiprināja. Iestājās neveikls klusums. Bernadete juta sevī lielu spriedzi – gribējās iet prom no šīs negaidītās viešņas, tomēr kaut kas viņu atturēja. Bernadeti urdīja dziļš nemiers – gribējās saprast, kas tad īsti tā Sevisžēlošana tāda ir. Viņa paskatījās uz savu blakussēdētāju. Sevisžēlošana nedzīvi skatījās tālumā.

Pēkšņi Bernadetei ienāca prātā jocīga doma. “Nē, tā nevar būt, tā nav patiesība!” viņa centās atvairīt šo nepatīkamo domu, tomēr tā atkal un atkal atgriezās. Jo vairāk Bernadete skatījās uz Sevisžēlošanu, jo vairāk viņai likās, ka Sevisžēlošana atdarina viņu pašu – Bernadeti – apsēžas tāpat kā Bernadete to mēdz darīt, ik pa laikam smagi nopūšas tieši tāpat kā tas raksturīgi Bernadetei, uztaisa tādu pavisam vienaldzīgu un neko neizsakošu sejas izteiksmi – nu gluži tāpat kā pati Bernadete to dara, kad noslēdzas sevī. “Nē, nevar būt, ka es tā no malas izskatos!” Bernadete cīnījās ar šo domu sevī. Viņai sāpēja.

Sevisžēlošana pa to laiku bija pagriezusies pret Bernadeti un kļuvusi nedaudz dzīvāka: “Tu sāc mani pazīt,” viņa teica: “Jā, es esmu tev līdzīga, tāpēc esmu atnākusi ar tevi draudzēties.” Bernadetē pamodās spēcīgas dusmas: “Draudzēties?! Jā, viņa ļoti gribētu ar kādu draudzēties, bet ne jau ar kaut ko tādu?!” “Ej prom!” Bernadete sev par pārsteigumu nikni izgrūda.

Sevisžēlošana acīmredzami apvainojās, bet prom negāja. Viņa pat neko neteica, bet visa viņas sejas izteiksme liecināja, ka viņa ir netaisnīgi apvainota.

Bernadete gribēja aizmukt, bet tad Sevisžēlošana skrēja viņai līdzi, ne par ko viņu neatstāja. Bernadete dusmojās un raudāja, kliedza, raudāja un dusmojās, bet netika vaļā no Sevisžēlošanas. Viņa krita izmisumā, bet arī tas neko nelīdzēja.

Pagurusi no tādas ārdīšanās, Bernadete ieraudzīja, ka aiz augumā lielākās Sevisžēlošanas stāvēja vēl kāds. Bernadete gribēja paskatīties tuvāk, taču Sevisžēlošana neļāva. Meitene reaģēja, atkāpjoties un samierinoties, kā to lielākoties vienmēr bija darījusi, kad viņu negaidīti pārsteidza kāda klusa balss viņas pašas sirdī: “Nepadodies! Neļauj Sevisžēlošanai valdīt pār tevi!” “Kā tad!” Bernadete aptvēra, ka viņa pati taču visu laiku klausa šai nejaukajai Sevisžēlošanai. Nē, tā vairs nedrīkst būt! Bernadete grib būt brīva! Meitene apņēmīgi pastūma malā Sevisžēlošanu, kura šoreiz nez kāpēc īpaši nepretojās. Kas tas?! Aiz Sevisžēlošanas stāvēja cita, augumā pamaza, bet dzīvības pilna un smaidīga meitenīte.

“Kas esi tu?” Bernadete jautāja. “Esmu tavs Spēks!” meitene apņēmīgi atbildēja: “Gribu ar tevi draudzēties, bet tu mani visu laiku atstum. Tu visu laiku izvēlies draudzēties ar Sevisžēlošanu.” Bernadete bija satriekta. Pirmajā brīdī viņai gribējās protestēt pret enerģiskās meitenes teikto, tomēr dziļi sirdī viņa juta, ka Spēkam bija taisnība – Bernadete pati bija izvēlējusies sadraudzēties ar Sevisžēlošanu. Pie šīs atziņas meitenes sirdī ieplūda arī prieks – ja jau pati bija izvēlējusies, tad pati var tagad izdarīt citu izvēli. “Es labāk gribu draudzēties ar tevi,” viņa mazliet kautrīgi teica Spēkam. Spēks bija sajūsmā. Viņš lēkāja un gavilēja. Apskāvusi Bernadeti ņiprā meitenīte teica: “Tagad mēs kopā meklēsim vēl citus labus draugus. Kaut kur jābūt arī Mieram, Gudrībai un pārējiem. Kopā mēs pārvarēsim visas tās grūtības, ar kurām tu līdz šim netiki galā.” Bernadete priecīgi devās Spēkam līdzi. Tikai pēc laba gabaliņa viņa atcerējās par Sevisžēlošanu un atklāja, ka tā bija kaut kur pazudusi.

Bernadete priecīgi sekoja jaunatrastajai biedrenei, kad uz ielas stūra ieraudzīja savus parastos pārīdarītājus. Viņa sastinga un pēc paraduma meklēja, kā izvairīties no nepatīkamās tikšanās. Sirds dauzījās kā negudra, meitene nosvīda – tik liels pārdzīvojums tas viņai bija. Pēc paraduma viņa sakoncentrējās, lai noslēptu visu viņas iekšienē notiekošo no apkārtējiem, īpaši – no pāridarītājiem. Tas lika viņai vēl vairāk nosvīst. Tik mokoši tas viss bija, un tik ļoti gribējās tikt ātrāk prom no šīs situācijas.

“Nebēdz!” Bernadete izdzirdēja Spēku sev blakus, taču viņas ticība jauniegūtajai biedrenei strauji kritās. Viņa skatījās uz saviem pāridarītājiem, un viņai tie likās tik lieli un vareni, salīdzinājumā ar sīko Spēku viņai blakus.

Bernadete neklausījās vairs Spēkā. Viņa strauji pagriezās tuvākajā šķērsielā un neatskatoties gāja pa to uz priekšu, tai pašā laikā drudžaini prātojot, kā atgriezties uz iepriekšējā maršruta, jo vispār tas nebija viņas nodoms aizklīst kaut kur tālu – viņa bija pieņēmusi izaicinājumu un devusies līdzi Spēkam, tomēr apzinoties, ka šādai pastaigai viņa var veltīt ne vairāk kā divas stundas. Bernadete bija ļoti apzinīga meitene. Viņa negribēja, lai viņas vecāki sāk par viņu satraukties. Turklāt rīt skolā matemātikā pārbaudes darbs, un viņa noteikti gribētu tam labi sagatavoties.

Tomēr bailes bija stiprākas. Pati pret savu gribu Bernadete devās arvien tālāk no sākotnējā maršruta. Pirmajām bailēm no pāridarītājiem pievienojās vēl daudzas citas bailes – bailes aiziet pārāk tālu un laikā nepārnākt mājās, bailes, ka vecāki rāsies, bailes, ka nesagatavosies rītdienas pārbaudes darbam, bailes,  ka pāridarītāji būs pamanījuši viņas bēgšanu un smiesies vēl arī par to,  pat bailes no bailēm, bailes pieņemt bailēs vēl kādus kļūdainus lēmumus… Dziļi sirdī viņa juta, ka tas bija muļķīgi – iet ar tādu līkumu tikai aiz šīm bailēm no dažiem nejaukiem tipiņiem… Viņa arī juta, ka ar katru šādu bēgšanu viņa kļuva arvien vājāka un arvien atkarīgāka no visām šīm bailēm… Viņai bija bail arī no tā… Un tomēr viņa vēl joprojām turpināja neatskatoties iet arvien tālāk no saviem pāridarītājiem… Mazliet palēninājusi tempu, Bernadete sajuta, ka nav viena. Viņa atcerējās par Spēku, taču, viņai par nepatīkamu pārsteigumu, tas nebija Spēks, kas tagad soļoja viņai cieši blakus.

“Atvaino, ka traucēju, es redzu, ka tu arī bēdz… es arī… tur tie briesmīgie tipiņi… ar tādiem nekad neko nevar zināt… viņi tā dīvaini uzvedas… varbūt narkotikas salietojušies… visādi te tagad valkājas…” runātāja trīcēja pie visām miesām un raustīja valodu. Bernadete juta, kā vēl vairāk pieaug viņas bailes. Tomēr dziļi sirdī viņai radās kāda nojauta. Viņa atcerējās savu pieredzi ar Sevisžēlošanu un mazliet skumji konstatēja, ka laikam jau pati vien būs neapzināti sadraudzējusies arī ar šo biedreni.

“Tu laikam esi Bailes,” viņa bēdīgi uzrunāja galīgi pārbijušos mazo meitenīti viņai blakus. “Jā gan,” Bailes bailīgi atbildēja, visu laiku bažīgi skatoties apkārt un novērtējot iespējamās briesmas. Bernadete uz brīdi iekrita izmisumā, taču tad saņēmās un atskatījās uz to pusi, no kuras bija atmukusi – tur neviena nebija, iela bija pilnīgi tukša. “Tukša iela ir aizdomīga,” Bailes no jauna nobijās. Bernadetei, to dzirdot, arī no jauna ietrīcējās sirds, taču viņa atkal atcerējās, kā bija tikusi vaļā no Sevisžēlošanas un apņēmās nepadoties. Viņa piespieda sevi izvērtēt, vai šī tukšā iela tiešām ir bīstama. Iela kā jau iela. Tā nebija sveša vieta Bernadetei. Viņa bija šeit nākusi pastaigāties brīžos, kad gribējās vairāk klusuma – kad vajadzēja nomierināties vai vienkārši gribējās kaut ko skaistu – šī iela bija ļoti tīra, sakopta, un mājas bija interesantākas nekā lielākajā daļā pilsētas ielu. Pēc brīža Bernadete ieraudzīja, ka nebija jau šī iela arī pavisam tukša – daži cilvēki pa to tomēr pastaigājās.

Bernadete atviegloti uzelpoja un mēģināja mierīgi visu izvērtēt. Bailes raustīja viņu aiz piedurknes: “Nē, nē, te nevar neuztraukties, ir noteikti jāuztraucas, tas ir patiešām bīstami pastaigāties pa tādu klusu ielu – visādi noziedznieki meklē tieši tādas, pavisam klusas ielas!” Bernadete zināja, ka Bailēm ir daļēja taisnība. Tomēr viņa juta, ka tā bija tikai daļēja taisnība – viņa juta, ka tāda nemitīga baidīšanās bija viņu galīgi nomocījusi un novārdzinājusi, viņa tik ļoti ilgojās pēc miera. ”Nevar taču būt, ka tas ir īstais veids, kā nodzīvot dzīvi – visu laiku par kaut ko baiļojoties. Sanāk tāda pavisam smaga un bēdīga dzīve. Nevar taču būt, ka nav citas atbildes. Cik skaisti tomēr būtu būt drosmīgai!”  Bernadetei tā prātojot, tālumā parādījās Spēks. Bernadete sajutās stiprāka, drošāka un priecīgāka. Viņa saprata, ka, lai Spēks pavisam atgrieztos, viņai tas jāizvēlas un jāatsakās no Bailēm, tomēr…. tas nepavisam nebija tik vienkārši… tas bija vēl grūtāk nekā ar Sevisžēlošanu. Bernadete aptvēra, ka visu savu dzīvu bija baidījusies, bažījusies un vienmēr par kaut ko satraukusies. Viņa sajuta, cik cieši bija saistīta ar Bailēm. Tas bija nepatīkami un sāpīgi.

Spēks nāca tuvāk, taču pilnīgi klāt nepienāca. Bailes palika, kaut arī klusēja un vairs neraustīja Bernadeti aiz piedurknes. Bernadete juta, ka šai reizei viņai ir par daudz pārdzīvojumu un izlēma koncentrēties uz ārējo lietu atrisināšanu, jo tā bija vieglāk. Viņa izlēma,  ka pēc iespējas ātrāk jātiek mājās, jānomierinās un jāsagatavojas matemātikas pārbaudes darbam. Tomēr Bernadete apņēmās citā laikā atkal atgriezties pie cīņas par brīvību no bailēm. Spēks smaidīja. Likās, ka Spēks dzird viņas domas.

“Iesim mājās!” cik nu varēdama droši Bernadete teica Bailēm “un nerunāsim vairs par visām iespējamajām briesmām un šausmām, kas varētu notikt, bet varētu arī nenotikt”. Bailes bija mazliet neapmierinātas, tomēr pakļāvās. Bailes sekoja Bernadetei pēc nedaudz lielāka attāluma nekā iepriekš. Spēks arī sekoja – pēc maza gabaliņa, otrā pusē. Bernadete izlēma pieņemt, ka kādu laiku viņai būs tā jāsoļo – blakus ejot gan Spēkam, gan Bailēm, tomēr viņai bija cerība, ka tā tas nebūs vienmēr, ka, ja viņa turpinās meklēt, viņa atradīs risinājumu, viņa atradīs ilgoto brīvību un piepildīs sapni būt drosmīgai.

Komentējiet

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s