Agate bija jauna darba skudra. Kādu dienu viņā radās sacelšanās pret savu ģimeni. Viņai likās, ka viņa pret viņu tikai nostrādina un nostrādina, viņas pašas vēlmes nemaz neņemot vērā. Agate nezināja, kā to savādāk atrisināt, tāpēc vienkārši dusmīgi nometa savu nesamo ceļa malā, pati pakāpās nostāk, lai citas skudras tomēr varētu turpināt savu būvmateriālu nešanas darbu un domāja visas iespējamās protesta domas: “Cik tad ilgi to visu var paciest?! Vienmēr citiem taisnība, tādu jaunu darba skudru neviens neņem vērā. Ja tāda jauna skudra kā es mēģina paust savas domas vai jūtas, par viņu tikai smejas. Vienreiz pietiek!” Agate bija apvainojusies ne pa jokam. “Iešu projām. Esmu jau pietiekami liela un stipra. Tikšu galā bez viņiem visiem,” tā skudra ļāvās izmisuma iedvestām domām. “Negribu būt ar skudrām, kuras mani nemīl, kuras mani visu laiku tikai komandē, kuras neņem vērā, ko es saku…”
Tā nu viņa gāja projām. Pavisam viena un vēl pavisam jauna skudra, un gāja, īsti nemaz nezinot, uz kurieni. “Tikai uz priekšu, tikai tālāk uz priekšu, uz turieni, kur nav to nejauko ģimenes locekļu,” Agate pie sevis nikni purpināja.
Taču, jo tālāk viņa gāja, jo mazāka, vājāka un vientuļāka jutās. Skudra atskatījās. Dzimto skudru pūzni vairs nevarēja saskatīt. Sāka jau satumst. “Būs jāmeklē guļvieta,” viņa iedomājās, kad pēkšņi aptvēra, ka nekad nav pavadījusi nakti ārpus dzimtā skudru pūžņa. Agatei palika nedaudz neomulīgi un baisi ap sirdi. Tuvumā neredzēja arī nevienu citu skudru pūzni. Un pat ja redzētu… vecākās māsas viņu jau daudzas reizes bija brīdinājušas, ka citu skudru pūžņu skudras ne vienmēr ir draudzīgi noskaņotas. Un ja nu tām māsām dažreiz tomēr ir taisnība… “Neko darīt, būs jāmeklē naktsmājas zem kādas lapas. Re! Gabaliņu tālāk, tajā biezajā zālē noteikti vajadzētu atrasties kādai piemērotai lapai,” Agatei radās cerība. “Atradīšu kārtīgu naktsmītni, tad padomāšu par vakariņām,” turpinādama prātā risināt savu situāciju, skudra čakli tecēja biezās zāles virzienā.
Biezā zāle, kā viņa drīz vien ieraudzīja, izrādījās iecienīta vieta neskaitāmiem lielākiem un mazākiem kukaiņiem. “Nekas, gan jau atradīsies arī man kāda maza vietiņa. Man jau nevajag daudz, tikai mazu, siltu vietiņu, kur pārlaist nakti. Rīt došos tālāk,” skudra pati sevi mierināja. Nez kāpēc viņai pēkšņi sametās bail, kaut gan pēc savas dabas viņa vienmēr bija bijusi cīnītāj un pat barojusies ar citiem kukaiņiem. Tomēr tagad Agate sajutās apdraudēta.
Kāda liela vabole, steidzoties savās darīšanās, nejauši pagrūda mazo skudru, bet pati to nemaz nepamanīja. “Ai, skaties, kur ej!” Agate bija sašutusi, taču vabole nemaz nereaģēja uz šo saucienu – viņa, iespējams, steidzās un nedzirdēja tādu klusu balstiņu. “Tikpat nejauka kā manas māsas,” Agate dusmojās, taču drīz vien saprata, ka nav vērts, jo vabole jau bija gabalā.
Tikusi pāri triecienam, Agate devās dziļāk iekšā zāles biezoknī. Tur viņu jau atkal kāds pagrūda. Skudrai sāpēja, bet šoreiz viņa pat nemēģināja skaidroties. Tā vietā viņa sakoncentrējas uz mērķi atrast naktsmājas un spītīgi lauzās uz priekšu. Pēkšņs belziens pa galvu notrieca Agati no kājām. Atguvusies un pārbijusies viņa skatījās apkārt. Izrādījās, kāds metis zālē koka sprunguli, un tas trāpījis viņai tieši pa galvu. Labi, ka skudra bija izturīga, un šis trieciens viņu tikai uz laiku mazliet apdullināja.
Pēc visiem šiem pārdzīvojumiem skudra nolēma, ka visdrošāk būs palīst zem kāda vētras izgāzta koka. “Varbūt tur atrastos arī vietiņa naktsguļai,” viņa nodomāja, naski patipinot zem milzīga koka zara. Pavisam priecīgi viņa atklāja, ka jaunatrastajā paslēptuvē patiešām ir drošāk, klusāk un mierīgāk nekā ārpusē. “Brīnišķīgi! Te arī palikšu. Šai dienai piedzīvojumu pietiek! Esmu pagalam nogurusi,” skudra sāka taisīties uz naktsguļu, taču tad atcerējās, ka, kopš atstāja savas dzimtās mājas, neko nav ēdusi.
Jaunā ceļotāja palūkojās apkārt, neko ēšanai piemērotu neredzēja, taču gaiss patīkami smaržoja pēc… avenēm. Viņa saprata, ka lai tiktu pie kārotās maltītes, būs jāatstāj jaunatrastā naktsmītne, taču tukšais vēders nedeva mieru, un, pirms tam iezīmējot atpakaļceļu ar savu smaržu, skudra devās meklēt savas vakariņas. Nekur tālu nebija jāmeklē. Nokritušā koka otrā pusē patiešām bija avenes. Daudz aveņu! “Tās taču īstas dzīres!” skudra nodomāja, metoties virsū jau pavisam gatavajām un sulīgajām ogām. Aizņemta ar ēšanu, jaunā skudra aizmirsa iepriekšējos satraukumus, taču, remdējusi lielo izsalkumu, viņa atcerējās, ka ir pavisam viena svešā vietā, un ap sirdi sametās tik skumji un bezgala vientuļi. Lēnām aizšļūkusi uz iepriekš noskatīto guļasvietu, skudra sāka apšaubīt savu pārdrošo lēmumu atstāt mājas. Taču doties atpakaļ arī viņa vēl negribēja. Viņa bija pārliecināta, ka visas skudras par viņu smiesies, varbūt nežēlīgi nosodīs. “Ko nu lai dara?!” Agate sadrūma.
Lai nebūtu jādomā šīs bēdīgās domas, mazā skudra izšķīrās par ātrāku gulētiešanu, cerot, ka varbūt rīts atnesīs kādu risinājumu…Taču rīts atnāca tikpat vientuļš un drūms. Agate centās atrast risinājumu. ”Labāk būs, ja turpināšu ceļu,” viņa pie sevis domāja: “Atpakaļ griezties nevaru, bet ilgi sēdēt un skumt nav manā dabā.” Lija lietus, tomēr skudra spītīgi tipināja uz priekšu, cenšoties turēties zem aveņu lakstiem, lapām, sīkiem zariņiem un visdažādākajiem meža augiem, lai pavisam neizmirktu. Agatei nepatika lietus, bet vēl vairāk viņai nepatika bēdīgās domas, kas mācās virsū, tikko viņa apsēdās.
Šajā slapjajā dienā viņa zaudēja interesi par gardajām avenēm. Slapjas avenes nešķita tik gardas. Turklāt tāds dīvains nemiers dzina skudru uz priekšu. Viņai likās, ka, aktīvi kustoties, paliks vieglāk, paliks mierīgāk, bet nekā… Ātri pienāca nākamais vakars, un Agate bija tikpat nomākta kā iepriekš. Viņa apsēdās zem melleņu krūma un sāka raudāt. Agate pat vairs nealka atrast siltāku naktsmītni. Viņa tikai raudāja un raudāja: “Man jau nav kur iet… Gribu mājās! Nav jau tās māsas tik sliktas, ja tā labi padomā. Vienai būt ir vēl sliktāk. Laikam es neesmu radīta, lai dzīvotu viena. Man ir vajadzīgas citas skudras,” izraudājusi savas sāpes, skudra sāka jau mierīgāk pārdomāt, kā tālāk rīkoties, kā atgriezties un kā pēc visa notikušā dzīvot kopā ar savu lielo skudru ģimeni.
“Šonakt palikšu tepat, bet rīt došos atpakaļ mājās,” pēc nopietnām pārdomām Agate pieņēma nopietnu lēmumu. “Par pārējo būs pietiekami daudz laika domāt arī pa ceļam.” Sirdī ielija tāds kluss miers un prieks, un skudra zināja, ka šoreiz bija izlēmusi pareizi. Miegs arī bija tāds īpaši mierīgs un salds, un rīts nāca pilns cerības. Neliels satraukums gan palika. “Kā lai es dzīvoju kopā ar māsām?!” skudra joprojām sev jautāja. Tomēr šis neatbildētais jautājums viņai neatņēma daudz dziļāko jaunatrasto mieru un prieku un neatturēja skudru no mājupceļa.
Cik gan liels bija Agates pārsteigums, kad pēc dienas gājuma sava dzimtā skudru pūžņa virzienā viņa ieraudzīja… nevienu citu kā savas māsas! Kā vēlāk atklājās, viņas bija gājušas jauno dumpinieci meklēt. “Tad jau jūs tomēr mani mīlat. Tad jau jums nav pavisam vienalga,” Agate samulsusi secināja. Māsas izskatījās neviltoti priecīgas un aicināja bēgli atgriezties atpakaļ ģimenē. “Bet kāpēc jūs man tik ļoti darījāt pāri?” Agate uzdrošinājās pajautāt. “Darījām pārī? Mēs nemaz nezinājām, ka bijām tik ļoti tevi sāpinājušas. Dažreiz mēs tevi tikai draudzīgi paķircinājām, taču nemaz nebijām domājušas tev darīt pāri,” māsas bija izbrīnītas. Lielais aizvainojums Agates sirdī tomēr nepazuda: “Un tomēr… kāpēc jūs tik bieži mani pagrūdāt, kad es gāju ar savu nesamo?” Skudras aizdomājās. Izskatījās, ka viņas to nemaz nebija pamanījušas. “Mjā,” kāda no skudrām izlēma atrisināt šo lietu visas ģimenes vārdā: “Laikam mēs tik ļoti centāmies pildīt savus darba pienākumus, ka nepamanījām, ka kādu pagrūdām. Hm… Es domāju, ka mēs noteikti varam pacensties būt uzmanīgākas.” Citas skudras atbalstīja šādu risinājumu, tomēr Agati joprojām mocīja rūgtums: “Es taču mēģināju ar jums runāt?! Jūs neņēmāt mani vērā!” “Droši vien mēs neuztvērām to tik nopietni, jo neviena cita skudra vēl nekad tā nebija sūdzējusies. Taču, tu redzi, mēs esam gatavas kaut ko mainīt. Tikai, es domāju, būtu jauki, ja tu, savukārt, pacenstos tik ļoti neņemt pie sirds… un vairāk ticēt, ka mēs tevi patiešām mīlam, pat ja mums gadās tev nodarīt pāri.”
Dumpiniece klusēja un domāja, un lēnām atmaiga, kaut kas viņas sirdī tomēr bija sakustējies. “Nu labi… ziniet, es patiesībā priecājos jūs visas redzēt! Es patiesībā ilgojos pēc jums un pēc mūsu skudru dzīves! Iesim mājās!” Agati bija aizkustinājuši māsu vārdi, un viņa atkal jutās labi starp viņām.
Tā nu skudras priecīgi atgriezās mājās un darīja savas ierastās skudru lietas. Tomēr kaut kas viņu dzīvē bija mainījies – skudras centās būt mazliet uzmanīgākas, mazliet laipnākas, mazliet mīļākas, līdz beigās pat pašas vecākās skudras atzina, ka, pateicoties jaunajai dumpiniecei un nepatīkamajam starpgadījumam, dzīve skudru pūznī visiem bija kļuvusi skaistāka.
Aija Medne 