Pasaka par zēnu, kuram patika smieties par citiem.

Pēteris bija dzīvespriecīgs puika. Un pat ļoti labsirdīgs puika. Viņam patika jautrība un patika draudzēties. Tomēr viņam bija kāds netikums. Dažreiz viņam patika pasmieties par cilvēkiem. Un vēl jautrāks Pēteris kļuva, kad citi bērni vai pieaugušie cilvēki par viņa izdarībām sadusmojās. Viņi taču izskatījās tik smieklīgi! Jo vairāk kāds dusmojās, jo stiprāk Pēterim gribējās kikināt. Viņš gan ļoti labi zināja, ka tas nav labi, ko viņš dara, tāpēc iemācījās par citiem pasmieties un citus pakaitināt un arī pēc tam pakikināt pavisam klusiņām. Tik nepārvarama bija zēna vēlēšanās tādā veidā jautroties.

Tā tas turpinājās, līdz kādai bēdīgai dienai Pētera dzīvē. Pēteris bija ļoti labs skrējējs un bija pieradis, ka itin viegli var noskriet visus savus draugus un paziņas. Viņam patika sacensties un uzvarēt, tāpēc, kad vien bija iespējams piedalīties kādās sacensībās, Pēteris ar lielu entuziasmu tajās iesaistījās. Taču reiz, kādā saulainā vasaras dienā, kad Pēteris ar savu parasto aizrautību piedalījās kartējās sacensībās, notika kaut kas pavisam negaidīts. Pēteris skrēja tik pat labi kā parasti un bija jau pavisam tuvu finiša līnijai, kad viņš kaut kāda pilnīgi nesaprotama iemesla dēļ neveikli paklupa un sāpīgi izstiepās garšļaukus. Laikam no malas tas izskatījās vairāk smieklīgi, nekā traģiski – Pēteris dzirdēja savu draugu balsis… viņi smējās par viņu…Tas Pēterim bija kā dunča dūriens mugurā. Viņš nespēja tam noticēt. Pārvarējis pirmo apjukumu un kaunu, zēns cēlās augšā, lai vēl paspētu panākt citus skrējējus , tomēr, lai gan viņš skrēja ātri un mērķtiecīgi, viņa rezultāts bija daudz sliktāks nekā parasti un par uzvaru vairs nevarēja būt ne runas.

Pavisam satriekts, Pēteris meklēja vietu, kur pabūt vienam, viņš negribēja nevienu redzēt. Sirds tik ļoti sāpēja, un nevarēja saprast, vai negadījuma un zaudējuma dēļ vai draugu smieklu dēļ. Pēterim likās, ka visa viņa pasaule sagrūst. Viņš nebija pieradis tik lielā mērā zaudēt – viņš parasti bija pats labākais vai vismaz viens no labākajiem – un nebija pieradis, ka kāds smejas par viņu. Vismazāk viņš to bija gaidījis no draugiem. Pēteris jutās tik nodots: “Kā viņi tā varēja?! Viņi taču zina, cik man ir svarīgi uzvarēt…” Dusmas, kauns, pazemojums, aizvainojums, sašutums, dziļa pamestība un vientulība. Pēteris jutās visu šo negatīvo emociju pilnīgi pārņemts un nespēja pieņemt savu sakāvi. Tomēr viņš noteikti negribēja, lai kāds viņu tādu redz, tik vāju un sagrautu.

Ilgi Pēteris bija tur tā viens pats ar savām domām sēdējis, kad pēkšņi sajuta kādu draudzīgu roku uz pleca. Zēns satrūkās. Viens no draugiem bija nācis viņu meklēt. Pēteris cīnījās ar sevi – viņā bija gan dusmas, gan prieks. “Ko tu gribi?” viņš mazliet paskarbi jautāja. Draugs izskatījās pavisam labvēlīgi noskaņots, tāds kā parasti, nemaz nelikās, ka viņš vēl pavisam nesen varētu būt nejauki smējies par Pēteri. Pēteris mazliet atmaiga. “Es saprotu, ka tu esi nelaimīgs, bet kam negadās,” draugs centās palīdzēt. Pēterī valdīja apjukums. “Bija traki smieklīgi, vai ne?” viņš sarkastiski teica. Draugs izskatījās mazliet pārsteigts, bet, brīdi padomājis, teica: “Ā, kad tu tur nolikies? Hm… Nu jā, tā mazliet jocīgi izskatījās, bet neviens jau nedomāja neko ļaunu. Tu taču pārāk nesasities, vai ne?” Pēterī atkal uzliesmoja lielas dusmas, taču viņš klusēja. Draugs gan izrādījās ļoti gudrs un pēc neilga apdomāšanās brīža teica: “Piedod, tas nebija forši, ka mēs tā ierēcām par tevi. Nu jā, tev nesanāca uzvarēt. Parasti tev tik labs rezultāts. Tu laikam esi bēdīgs par to… Es gan domāju, ka tas ir normāli, ka kādreiz kaut kur arī zaudē. Vismaz tā man kādreiz mācīja tētis, ka jāiemācās gan uzvarēt, gan zaudēt, tad es dzīvē nepazudīšot.” Tas Pēterim lika uz visu situāciju paskatīties savādāk. Viņš aizdomājās. Īstenībā nebija jau nemaz tik traki. Ja jau draugi nepamet arī tad, kad tu zaudē, tad jau nav tik liela nelaime. Pēteris pat sajuta zināmu prieku par šo pieredzi.

Vēl viņš domāja par to, kā bija juties, kad citi par viņu smējās. Pēkšņi viņš atcerējās daudzas reizes, kad pats bija smējies par citiem… Pēteris redzēja sevi no malas un pat mazliet noksaunējies nosarka, it kā blakussēdētājs dzirdētu viņa domas. Bija tik nepatīkama sajūta, ka negribējās ilgāk kavēties pie tādām pārdomām. Pēteris pieņēma nozīmīgu lēmumu – cīnīties ar šo savu slikto paradumu un censties vairs nesmieties par citu neveiksmēm.

Komentējiet

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s